No laukiem nāk pamatīgākie cilvēki

2016. gada 15. aprīlis 00:00

2917

Santa Daume ir cilvēks, ar kuru var lepoties ne vien dzimtais Ziemera pagasts, bet viss Alūksnes novads! Skolotāju Gitas un Oto Briediņu mazmeita iet vecvecāku pēdās un sniedz cilvēkiem tik svarīgās zināšanas, vadot lekcijas. Turklāt lekcijas ir par tēmām, kuras pētījusi viņa pati. Lai gan ikdiena paiet, strādājot starptautiskā tirgus pētījumu uzņēmumā, viņai atliek laiks darboties RPIVA Bērnu valodas pētījumu centrā, rosīties biedrībā “Radošie malēnieši” un rakstīt doktorantūrā disertāciju par mūsu pusei svarīgu tēmu – Igaunijas un Krievijas robežu ietekme uz Alūksnes novada iedzīvotāju ikdienu un teritorijas attīstību.
- Tu nāc no maza ciema, mazas vietas Latvijā, bet spēj tik daudz dot saviem cilvēkiem! Vai nekad nav bijis bail uzdrošināties, neesi jutusies mazsvarīga, jo esi no Latvijas nostūra?
- Protams, ka ir bijis bail! Aizejot studēt uz Rīgu, sākotnēji katru nedēļu braucu 200 kilometrus uz mājām, jo bija sajūta, ka tā nav mana vieta. Ilgu laiku cīnījos ar to sajūtu “ko tad nu es...”. Tomēr, turpinot tā ikdienišķi darīt lietas, vienā brīdī sāku apzināties, ka diezgan labi padodas, ka rodas arvien jaunas iespējas un šķietami tālie mērķi ir pavisam sasniedzami. Pamazām pavērās dažādas iespējas gan zinātnes laukā, gan praktiskajā darbā. Nopublicēju savu pirmo akadēmisko rakstu, saņēmu Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidenta pateicības rakstu, mani uzaicināja strādāt kā speciālisti savā jomā, uzstājos ar pirmo vieslekciju... Šādas lietas pamazām liek saprast, ka tu vari, un tu sāc saskatīt aizvien jaunas virsotnes, pēc kā tiekties. Arī iekšējā motivācija, gandarījums par paveiktiem darbiem, veiksmīga sadarbība ar speciālistiem un apkārtējiem ļoti palīdz noticēt sev un gribēt darīt vairāk. Runājot par nākšanu no maza ciema – ir teiciens, ka tieši no laukiem nāk tie pamatīgākie cilvēki! Tomēr ar laiku nav vairs tik svarīgi, vai nāc no galvaspilsētas vai no lauku nostūra – cilvēki nāk no dažādām vietām, katrs ar savu stāstu, saviem sapņiem. Tajā pašā laikā jauniem iepazītiem cilvēkiem labprāt stāstu par savu novadu, cilvēkiem, arī par malēniešu tradīcijām un īpatnībām.
- Kāpēc izlēmi mācīties socioloģiju un vai ar savu izvēli esi apmierināta?
- Sākotnēji gribēju studēt psiholoģiju, tomēr, pārdomājot un pārrunājot ģimenē, secināju, ka tā nebūs labākā izvēle, kur veidot karjeru. Mana tante ieteica socioloģiju. Socioloģija ir plašāka, varētu teikt – visas sabiedrības, ne viena cilvēka, psiholoģija. Tas šķita kaut kas jauns, interesants. Tomēr izšķirošais bija tas, ka tiku budžeta grupā. Finanses tobrīd bija ļoti svarīgas, pat nācās ņemt studējošā kredītu, lai varētu segt dzīvošanas izdevumus Rīgā. Man vienmēr ir bijusi apziņa, ka iegūt labu izglītību ir svarīgi – runājot par karjeru, piemēram, darbus var mainīt, strādāt vienā jomā, tad citā, bet izglītība ir tā lieta, kas paliek sev un vienmēr būs ieguvums, kas ne tikai palīdz iegūt darbu, bet pilnveido un attīsta personību.
Pirmajā studiju gadā bija grūti saprast, kas tas īsti ir – socioloģija un ko sociologs var darīt. Bet socioloģija pamazām „ievelk” – ar katru nākamo gadu vairāk izpratu un iepatikās. Vēl pēdējā kursā studiju biedriem teicu, ka maģistros noteikti nestāšos, tomēr līdz ar pēdējo semestri un izlaidumu sapratu, ka padodas labi, ir interesanti, fakultāte un pasniedzēji arī patīk – jāiet tālāk! Un maģistros iepatikās vēl vairāk, jo nodarbības vairs nav kā skolas solā, bet gan notiek diskusijas, pasniedzēji ar studentiem runā vairāk tā, kā līdzīgs ar līdzīgu, ir ļoti brīvas izvēles iespējas pētīt to, kas interesē. Manā kursā studiju biedriem tapa maģistra darbi gan par medicīnu, lauksaimniecību, pilsētvidi, kultūru, gan identitāti. Pēc maģistriem vienu gadu izlaidu, jo pēc 17 gadu nepārtrauktas mācīšanās, sākot no 1.klases, gribējās pamēģināt, kā ir nestudēt. Tomēr pa to gadu sapratu, ka pietrūkst un ka ir tāda nepabeigtības sajūta, tad arī izlēmu, ka jāiet vēl vienu solīti tālāk un jāstājas doktorantūrā.
It nemaz nenožēloju savu profesijas izvēli – ja būtu jāizvēlas otrreiz, izvēlētos to pašu! Ir izaicinājums attiecībā uz nodarbinātību – sociologi strādā valsts iestādēs, konsultāciju uzņēmumos, tirgus pētījumu firmās, tomēr darbavietu ir salīdzinoši maz, liela daļa absolventu strādā ar socioloģiju nesaistītās jomās. Man paveicies, ka jau pats pirmais darbs bija šajā nozarē, un pamazām turpinu sevi pilnveidot.
- Vai vēlme un prasme vadīt lekcijas ir no izcilajiem pedagogiem - taviem vecvecākiem?
- Jā, domāju, ka tas nāk no ģimenes. Diezgan bieži iedomājos, ko gan vecmamma teiktu, ja redzētu, ka turpinu studēt, piedalos konferencēs, pasniedzu vieslekcijas... Ceru, ka lepotos! Bērnībā to tā neizjutu, tomēr tagad bieži esmu domājusi par skolotājas vai pasniedzējas karjeru. Priecājos, ka pamazām papildus pamatdarbam šīs iespējas lasīt studentiem lekcijas arī rodas. Ļoti labprāt vairāk saistītu sevi ar izglītības jomu. Mācīt, pasniegt – to gribētos uzskatīt par manu hobiju un vairāk tādu kā sirdslietu, ne peļņas gūšanas avotu. Bieži esmu klasesbiedriem un studiju biedriem paskaidrojusi lietas, nevis vienkārši teikusi priekšā vai iedevusi norakstīt. Parasti arī labprāt piekrītu, neatsaku piedalīties publiskos pasākumos un ar savu profesiju un studiju programmu iepazīstināt jauniešus, kuri vēl ir studiju izvēles priekšā.
- Tavai ģimenei ir dziļas tradīcijas mūzikā, arī senču tradīciju saglabāšanā. Vai ne mirkli nedomāji izglītoties šajā jomā?
- Tā īsti nē. Mūzika un muzicēšana manā ģimenē vienmēr ir bijusi. Pati divas reizes pabeidzu Alūksnes mūzikas skolu – klavieru un kora klasi. Esmu pašmācības ceļā apguvusi ģitārspēli, labprāt uzspēlēju mājās vai draugu lokā. Bērnībā neizbēgami bija piedalīties vecmammas un tantes vadītajos kolektīvos – korī, folkloras kopā. Tagad, dzīvojot Rīgā, vairs nē, tomēr dažreiz uzrakstu kādu projektu, lai iegūtu finansējumu muzikālam pasākumam vai izbraucienam. Nozīmīgākais bija pirms diviem gadiem, kad ar Ziemera folkloras kopu aizbraucām uz Eirāzijas kultūras festivālu Turcijā, Stambulā. Bieži, kad ar ģimeni un radiem satiekamies uz svētkiem, kāds piesēžas pie klavierēm, un visi dziedam. Visu pēc kārtas! Īpaši Ziemassvētkos – lai izpirktu dāvanas, nevis skaitām dzejolīšus, bet dziedam Ziemassvētku dziesmas.
- Kādas ir tavas atziņas, pārdomas, strādājot tirgus pētījumu uzņēmumā?
- Šī ir tā joma, kurā esmu iekšā par visiem simts! Pamatā tirgus pētījumu mērķis ir palīdzēt uzņēmumiem attīstīties – izzināt patērētāju vēlmes, apmierinātību un intereses, izpētīt konkurenci, attīstīt produktus, izstrādāt efektīvus mārketinga materiālus, mājaslapas. Šī ir tā joma, kurā strādājot redzu pievienoto vērtību savam darbam un savai profesijai. Neskaitāmi uzņēmumi visā pasaulē, izmantojot tirgus pētījumus, ir veiksmīgi attīstījuši savu biznesu, laiduši pārdošanā jaunus produktus, kļuvuši cilvēkiem tuvāki, pieejamāki un interesantāki. Tā ir fantastiska sajūta, ka ar savu darbu vari kādam palīdzēt, ierādīt pareizo virzienu un viņš ar to sasniedz labākus rezultātus! Strādājam ar Latvijā lielākajiem uzņēmumiem un arī starptautiskiem uzņēmumiem. Mani galvenie pienākumi ir ieteikt uzņēmumiem piemērotākās metodes, plānot resursus, vadīt pētījuma veikšanas procesu, sagatavot pētījuma rezultātus un izstrādāt rekomendācijas. Pasūtītāji ir ļoti dažādi – pārdošanas, farmācijas, apdrošināšanas, lauksaimniecības nozaru pārstāvji, pašvaldību un valsts iestāžu pārstāvji un citi, tāpēc nekad nav garlaicīgi. Pētījuma veikšana vienmēr saistās ar jaunu zināšanu apguvi un vispārēja redzesloka paplašināšanu, jo ir jāiedziļinās katrā nozarē un tās specifikā, lai darbs būtu kvalitatīvs. Lepojos, ka esmu viena no pirmajiem darbiniekiem, kas Latvijā attīsta starptautisku tirgus pētījumu uzņēmumu “RAIT Group” – vadu pētījumu nodaļas darbu. Tā ir arī ļoti laba pieredze strādāt starptautiskā vidē, izmantot svešvalodu zināšanas, izdzīvot dažādus uzņēmuma attīstības posmus un ieguldīt tajā savu radošo potenciālu.
- Kādi ir tavi pētījumi RPIVA Bērna valodas pētījumu centrā?
- Nozīmīgākais bija pērn, kad RPIVA Bērna valodas pētījumu centra projektā veicām pētījumu, kā pirmsskolas un skolas vecuma bērni līdz desmit gadiem uztver krāsas. Arī Alūksnes novada skolas un bērnudārzus iesaistījām šajā pētījumā. Jaunāko bērnu atbildes ir pavisam radošas – viņi nosauc ne tikai mums visiem zināmās krāsas, bet izdomā paši savas! Piemēram, sarkana ar baltiem punktiņiem, brūnmelna, ādas krāsa un citas. Tāpat, domājams, ka no pieaugušo runas, bērni iemācījušies tādas krāsas kā olīvzaļa, smaragdsarkana, rubīna un citas. Patiesībā tāds sirsnīgs pētījums izdevās – interesanti to pasniegt zinātniski. Mans galvenais secinājums ir tas, ka bērni aug un attīstās mūsu pašu sabiedrībā, ikdienā un kultūrā, viņi jau mācās ne tikai skolā vai ne tikai tad, kad vecāki ar bērniem sarunājas, bet gan uztver visu, kas ir apkārt. Vecāki bieži brīnās – kur gan mans bērns tādus vārdus iemācījies? Tāpēc primāri mums katram pašam jāizkopj sava valoda un vairāk jādomā par to, kā mēs runājam ikdienā, ne tikai ar bērnu, bet viens ar otru, tāpat, kā rakstām internetā, runājam radio vai televīzijā. Tā jau ir mūsu pašu kultūra, kurā bērns aug un no kuras mācās. Kaut kā jāprot nošķirt mūsdienu globālā pasaule un tās sniegtās iespējas no vietējām tradīcijām un kultūras, lai tās nepazūd.
- Disertācijai esi izvēlējusies mūsu pusei saistošu tēmu.
- Līdz tam, ka vēlos rakstīt par kaimiņvalstu robežu ietekmi uz Alūksnes novadu un tā iedzīvotājiem, nonācu pamazām. Patiesībā vēl aizvien esmu tādā izziņas procesā, jo tēma mēdz mazliet pamainīties atkarībā no dažādiem iemesliem – gan atkarībā no jau izpētītā, gan no jaunām atklāsmēm un interesēm. Jau maģistra darbu rakstīju par Malēnijas jauniešu identitāti, tāpēc zināmā mērā šis ir loģisks iesāktā darba turpinājums. To, ka vēlos pētīt šo pusi, gan zināju uzreiz – man tas laikam ir veids, kā uzturēt saikni ar dzimto pusi. Uzsvars uz robežu ietekmi galvenokārt radās tāpēc, ka Alūksnes novads ar to ir īpašs – viens novads, kas robežojas gan ar Krieviju, gan Igauniju. Mēģināšu saprast, vai tam ir kādas atšķirības, vai tas vispār kaut kā ietekmē novada attīstību, cilvēku dzīvesveidu un dzīves apstākļus, kā to varētu izmantot novada attīstībā? Cita lieta, kāpēc mūsdienās vispār svarīgi pētīt valstu robežas, saistīta ar aktuālajiem pēdējo laiku notikumiem – gan Eiropas Savienības kopējo politisko un ekonomisko telpu, gan imigrantu jautājumiem. Izdarīt secinājumus šobrīd vēl neatļaujos, jo līdz šim galvenokārt nodarbojos ar zinātniskās literatūras analīzi. Bet jau šovasar plānoju sākt aptaujāt iedzīvotājus, intervēt nozaru ekspertus un novada pašvaldības pārstāvjus. Ļoti ceru, ka izdosies un ka iedzīvotāji būs pretimnākoši un atsaucīgi.
- Vai nedomā savu dzīvi saistīt ar dzimto Alūksni?
- Uz to ir grūti atbildēt. Pārcelties atpakaļ uz dzīvi Alūksnē neesmu plānojusi, tomēr tā pati disertācija jau vien liecina, ka saistība ar Alūksni tuvākajos gados man būs. Rakstīt doktora disertāciju nav tas pats, kā skolā kaut ko iemācīties un pabeigt, tas drīzāk ir dzīvesveids – visu laiku interesēties par to tēmu, sekot līdzi aktualitātēm, analizēt, uzturēt kontaktu, dzīvot tajā. Radi un draugi jau arī Alūksnē paliek, tā ka iemesli ciemos braukt ir. Tomēr par tālāku nākotni nevaru pateikt, viss kas var notikt.
- Kā uzmundrināt mūsu puses ļaudis?
- Sapņot! Ticēt sev! Biežāk smaidīt! Vairāk domāt par to, kas ir, nevis, kā trūkst. Domāt par to, kas nākotnē vēl labs notiks, nevis par to, kas varētu slikts notikt. Būt harmonijā ar sevi, rast motivāciju sevī, tad arī viss izdodas. Ticu tam, ka paši radām un ietekmējam to, kas ar mums notiek, tāpēc iesaku uzdrošināties un darīt. No mūsu puses nāk gan talantīgi sportisti un mākslinieki, gan veiksmīgi uzņēmēji, gan nopelniem bagāti zinātnieki un citi ievērojami cilvēki. Un katram no viņiem ir savi apstākļi, savi izaicinājumi un pārdzīvojumi, taču šādi paraugi palīdz rast pārliecību, ka mēs katrs varam! ◆

Vizītkarte

◆ Dzimusi: 1989.gada 11.septembrī Alūksnē.
◆ Ģimene: mamma Aija, brāļi Sandis un Svens, draugs Aigars.
◆ Izglītība: maģistra grāds socioloģijā, uzsāktas studijas socioloģijas doktorantūrā.
◆ Nodarbošanās: tirgus un sabiedriskās domas izpētes uzņēmuma “RAIT Group” pētījumu vadītāja, RPIVA Bērnu valodas pētījumu centra pētniece.
◆ Hobiji: ģitārspēle, ceļošana un ceļojumu plānošana.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

No laukiem nāk pamatīgākie cilvēki

Kategorijas