Lai kur arī pasaule vestu – no mūzikas neatteiksies

2016. gada 22. aprīlis 00:00

2154

Veclaicenietis Gunārs Plukšs ar meitu Zani daudziem ir pazīstami kā skanīgi dziedātāji, kurus var dzirdēt gan radio, gan daudziem iemīļotajā raidījumā “Šlāgeraptauja”. Zane pašreiz strādā Alūksnes Sociālajā dienestā un atzīst, ka nereti klienti viņu atpazīst un no visas sirds priecājas, ka pie viņiem ieradusies Zanīte no “Šlāgeraptaujas”.
30.aprīlī pulksten 19.00 Plukšu ģimene visus aicina uz skanīgu koncertu Māriņkalna tautas namā. Tur tiks atzīmēta Gunāra 55 gadu jubileja - koncertā ar Gunāru kopā uzstāsies gan Zane, gan arī viņas meitiņa Emīlija.
- Ko skatītāji var sagaidīt šajā jubilejas koncertā?
Gunārs: - 25.aprīlī man paliek 55 gadi. Savu 50 gadu jubileju neatzīmēju, bet šogad nolēmu svinēt! Lai nebūtu tā vienkārši, nolēmām rīkot koncertu. Tajā spēlēsim pilnībā jaunas dziesmas un dažu dziesmu remiksus. Populārās dziesmas, ar kurām esam pazīstamāki, spēlēsim balles daļā. Īpaši ir arī tas, ka koncertā uzstāsies Zanes meitiņa Emīlija, kurai ir pieci gadi. Pašlaik gatavojamies koncertam un norit ļoti intensīvs darbs. Izpildīsim dziesmas ar tekstiem, kuros ir sava filozofija un doma. Gribētos likt cilvēkiem mazliet padomāt par cilvēku attiecībām, mīlestību un dzīvi. Šīm dziesmām teksti pārsvarā būs no Kornēlijas Apškrūmas, Vēsmas Kokles-Līviņas un Ojāra Vācieša dzejas. Būs arī kāda dziesma ar manu tekstu. Pavisam izpildīsim aptuveni 16 skaņdarbus.
Zane: - Dziesmas būs dziļas un liks aizdomāties. Tās ir vienkārši jādzird, un uzskatu, ka tās aizkustinās ikvienu klausītāju. Man, tās izpildot, noteikti būs emocionāls pacēlums.
- Kā sākās jūsu abu ceļš uz mūziku?
Gunārs: - Pabeidzu kultūras darbinieku tehnikumu kā mūziķis, bet jau vidusskolas laikā sāku spēlēt basģitāru un iesaistījos pagasta kolhoza ansamblī. Mans muzikālais talants ir iemantots no vectēva Alfrēda Kalniņa, kurš pirmās Latvijas laikos brauca uz Rīgu dziedāt bagātiem cilvēkiem. Jokoju, ka manam vectēvam Rīgā ir pat veltīta visa iela, jo tur atrodas Alfrēda Kalniņa iela. Tas gan tā humoram. Pēc studijām izveidoju arī savu grupu un bijām ļoti populāri. Pēc tam izveidojām īsu projektiņu “Muitas zona”, jo Veclaicenē radās robeža uz Igauniju, un nolēmām tā nosaukt grupu. Aptuveni kopš 2002.gada dziedu kopā ar Zani, un jau 2005.gadā ierakstījām dziesmu “Div’ sirsniņas”. Es labprāt spēlētu kādā dzīvās mūzikas ansamblī, taču pēdējais laiks ir diezgan saspringts un sapratu, ka man nepietiks laika grupas mēģinājumiem. Savu laiku varēju vieglāk sadalīt, ja rakstīju un apstrādāju mūziku mājās. Turpat ir arī Zane un varam kopā samēģināt.
Zane: - Mana iesaistīšanās notika diezgan organiski, jo arī bērnību pavadīju tēta mūzikas gaisotnē. Šobrīd arī atdzimst tās dziesmas, kuras tētis sarakstījis astoņdesmitajos gados. Tās man ļoti palikušas atmiņā. Sākt dziedāt kopā ar tēti bija gluži loģisks iznākums, un es nemaz nevaru iedomāties dziedāt kopā ar kādu citu!
- Kā top jaunas dziesmas?
Gunārs: - Pat nezinu. Dziesma ir tāds interesants veidojums – viņa vai nu dzīvo, vai arī nedzīvo. Gluži tāpat kā cilvēks, kurš vai nu dzīvo, vai arī tikai eksistē. Ja tu ar to dziesmu sarodi, tad viss ir kārtībā.
- Vai, dziedot kopā ar ģimenes locekli, nerodas arī radošās nesaskaņas?
Gunārs: - Nē, mēs domājam līdzīgi, tāpēc ir ļoti viegli sastrādāties. Apzināmies, ka neesam lieli profesionāļi šajā jomā, bet esam labs tandēms.
Zane: - Man patīk būt uz skatuves kopā ar tēti, un tā man ir ļoti labi. Esmu priecīga, ka man vispār ir tāda iespēja – būt kopā ar savu tēti!
- Jūs, Gunār, pašreiz arī strādājat ārzemēs.
Gunārs: - Jā, jau trešo gadu strādāju Vācijā, taču ciemojos arī mājās. Interesanti ir tas, ka Latvijā dziedu kopā ar meitu, bet Vācijā strādāju kopā ar dēlu Kalvi. Esam gluži vai multimākslinieki, jo firmā, kurā strādājam, mums ir jāpārzina gan būvniecības, autotransporta, dizaina, gan loģistikas nozares. Braukājam pa visu Rietumeiropu un izstāžu zālēs būvējam, noformējam stendus. Pārsvarā šis darbs ir ziemas periodā. Lai gan, ja ir bijuši kādi interesanti koncertu piedāvājumi, atbraucu uz Latviju, nospēlēju un dodos atpakaļ. Vienreiz pat no Vācijas atbraucu ar mašīnu piektdienas naktī, bet jāspēlē bija jau sestdien! Mūzika nekur nav pazudusi, bet par Vācijā saņemto algu varu atļauties ieguldīt gan mūzikā, gan arī vēl paceļot. Esmu arī mēģinājis dziedāt vācu valodā, taču man tā ne visai patīk. Var jau gadīties, ka nākotnē kādu projektu izveidotu arī vācu valodā. Nemaz nebrīnītos par to. Grūti gan ir tad, kad tev prātā ienāk kāda dziesma, bet ir jāveic tiešie darba pienākumi un nekādā veidā nevar to dziesmu pierakstīt.
- Kā jums visvairāk pietrūkst, kad esat prom no mājām?
Gunārs: - Mūzikas, māju, Latvijas ēdiena un Latvijas smaržas. Pietrūkst arī brīvības telpas ziņā. Vācijā viss ir privātīpašnieciskāks, visur ir robežas un norobežojumi. Latvijā tu izbrauc kaut kur un redzi brīvību, bet Vācijā tiec uz “bāņa” un tad vairs ne pa labi, ne pa kreisi. Brauc truli uz priekšu un gaidi krustojumu, kurā tev jānogriežas. Latvijā tu vari apstāties jebkurā ceļa malā bez lieka uztraukuma, ka tevi sodīs policija. Tā visa pietrūkst, bet uzskatu, ka arī šī ir sava veida mācība. Dažreiz domāju, kam gan man to visu vajag, jo nedevos strādāt uz ārzemēm tāpēc, ka man to vajadzētu par katru cenu. Pagaidām tur ir interesanti, un tikmēr turpināšu turp doties.
- Vai ar mūziku Latvijā var nopelnīt?
Gunārs: - Līdz 2008.gadam varēja nopelnīt ļoti labi. Pēc krīzes ienākumi būtiski samazinājās, taču mēs īpaši arī nesūtām nekur reklāmas, lai mūs aicinātu uzstāties.
Zane: - Lai arī mums ir citi pamatdarbi, noteikti neapstāsimies ar mūziku un neiziesim no aprites. Drīzumā ar kādu dziesmu no jauna piedalīsimies “Šlāgeraptaujā”. Notiek daudzi dažādi projekti, taču tie norit klusi un ne visi par tiem zina.
- Kā ir būt mūziķiem no Alūksnes novada? Vai lielpilsētās jūt, ka nākat no mazpilsētas?
Gunārs: - To, ka esam no provinces, varēja just mūsu pirmajā televīzijas filmēšanā. Ja mēs būtu vairāk sabiedrībā, kā, piemēram, Rīgā, tad mūsu muzicēšana varbūt uzsāktos agrāk. Arī par “Šlāgeraptauju” uzzinātu ātrāk. Filmēšanas laikā varēja manīt, ka mēs baidāmies no kamerām, taču mums ir liels gods, ka varam popularizēt Alūksnes pusi. Līdz ar popularitātes gūšanu rodas vairākas iespējas. Tā, piemēram, man piedāvāja sarakstīt mūziku Alūksnes prezentācijas filmai, kuru filmēja Einārs Gross. Esmu rakstījis arī mūziku teātra izrādēm un kāzu filmām. Pirms pāris gadiem man atsūtīja vēstuli latvieši no Austrālijas un teica, ka viņiem ļoti patīk mūsu dziesma “Labie vārdi”.
Zane: - Šogad raidījumā “Te” rādīja sižetu par bānīti un fonā skanēja mūsu dziesma tieši par bānīti. Bija prieks to dzirdēt!
Gunārs: - Rīgā tā mūzikas dzīve kūsā, un Rīgas kolēģi man ir pārmetuši, ka man ir tik daudz dziesmu, bet es tās neierakstu. Dzīvojot te, ir cita dinamika, un mēs ierakstām dziesmu, kad ir laiks, nevis tad, kad vajag.
- Kāds ir šlāgermūzikas bizness? Vai tajā ir viegli iekļūt un noturēties?
Gunārs: - Tas viss notika nejauši. 2005.gadā uzrakstīju mūziku Jaunlaicenes teātra izrādei. Jaunlaicenes teātrim vienmēr ir labi rezultāti dažādās teātra skatēs, un turpinu ar to sadarboties. Gan izrāde, gan arī mūzika tika labi novērtēta teātru skatē. Pēc tam radās mūsu dziesma “Div’ sirsniņas” un kāds man ieteica to ierakstīt. Aizbraucām uz Rīgu pie Andra Šīranta, kurš ir labs producents un mūziķis. Gandrīz visām Latvijas šlāgergrupām viņš ierakstos piespēlē ģitāru. Iesniedzām dziesmu “Šlāgeraptaujā”, un tā nu viss sākās. Mūsu mērķis gan nav par katru cenu būt nākamajā aptaujā. Darām visu tad, kad rodas vēlme.
Zane: - Vadāmies pēc sajūtām. Gribēju gan teikt, ka šlāgermūzikā dominē latgaļi. Viņi tik tiešām rada daudz šlāgermūzikas, apdziedot savus ezerus un citus dabas skaistumus.
- Kādi ir jūsu nākotnes plāni?
Gunārs: - Veiksmīgi nodziedāt jubilejas koncertu! Vasarā varētu piedalīties arī dažādos festivālos, bet Ziemassvētkos mums būs vēl viens koncerts Alūksnē. Tas notiks decembrī jaunajā un skaistajā Alūksnes Kultūras centrā un būs īpašs veltījums Ziemassvētkos. Būs arī jāraksta dziesmas radio. Gribētu izveidot īpašu dziesmu ciklu bērniem. Droši vien to izpildīs Emīlija. Galvenais ir bērnam saprast, par ko viņš dzied - man gribētos radīt dziesmas ar domu, nevis vienkāršas dziesmas bez satura. Bērnam svarīgākais ir pirmais mūzikas pedagogs, kurš bērnā saskata unikālo. Viņam ir jāspēj atklāt talants tā dziļākajā nozīmē. Bērnā ir jārada interese par mūziku un mūzikas instrumentiem. Arī man ir jautājuši, vai es varētu bērniem mācīt mūziku, taču es vienmēr atsaku. Varu mācīt pieaugušajiem, jo tur var tikai ko uzlabot, bet, mazu bērnu mācot, var arī kļūdīties, ja tiek piemeklēts nepareizs mācību stils. Ir ļoti svarīgi arī iegādāties labus instrumentus. Vienmēr saku vecākiem, ka nevajag taupīt uz mūzikas instrumentiem. Bērnam ir jāmācās izjust instrumentu - nereti lētajos sintezatoros ir nepareiza taustiņu forma. Dažreiz, kad redzu veikalā vecākus pērkam šādus sintezatorus, nestāvu malā un pasaku, kāpēc tādu labāk neiegādāties. Runa ir par attieksmi - gan pret kvalitāti, gan dzīvi. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Lai kur arī pasaule vestu – no mūzikas neatteiksies

Kategorijas