Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Logo

Černobiļas neredzamās nāves skartie

Diāna Lozko
Laikraksta arhīvs

2016. gada 29. aprīlis 00:00

503

Šonedēļ aprit 30.gadadiena kopš Černobiļas katastrofas. Černobiļas atomelektrostacijas ceturtais reaktors pēc neveiksmīga eksperimenta eksplodēja pulksten 1.23 naktī uz 1986.gada 26.aprīli, izmetot gaisā milzīgu radioaktīvā piesārņojuma mākoni. Radušās avārijas sekas tika likvidētas gan uzreiz pēc avārijas, gan arī vēlāk. Otrajā avārijas seku likvidēšanas programmā piedalījās arī māriņkalnietis Herberts Skaistkalns.

Piespiedu kārtā
Toreiz H.Skaistkalns strādāja kolhozā “Straumes”, kad viņu no darba nosūtīja uz Černobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidēšanas operāciju. “Mūs veda vilcienā, kur ar automātiem mūs apsargāja desantnieki. Nevienu nelaida ārā, mums nācās turp doties piespiedu kārtā. Nevienam neprasīja, vai tu to gribi. To, ka tur ir bīstami, jau zināju, bet nezināju, cik lielā mērā,” stāsta H.Skaistkalns. Viņš atzīst, ka vislielāko radiācijas devu saņēmuši tie, kuri avārijas sekas devušies likvidēt uzreiz pēc katastrofas. Šiem cilvēkiem diemžēl veselības stāvoklis pasliktinājies diezgan strauji. Lai arī H.Skaistkalns avārijas vietā ieradās pēc diviem gadiem, radiācija tik un tā bijusi liela. “Mēs uzturējāmies 35 kilometrus no paša reaktora, bet tik un tā visapkārt bija putekļi. No rīta bija jāizpurina sega, bet, ja to neizdarīji, uz tās atkal uzkrājās radioaktīvie putekļi,” stāsta H.Skaistkalns. Ierodoties telšu pilsētiņā, kurā uzturējās daļa glābēju, H.Skaistkalns pamanījis, ka ceļa malās stāv daudz armijas tehnikas. Viņš atceras, ka viss izskatījies gluži tā, it kā būtu sācies karš. Visiem atbraukušajiem tika iedalīti formas tērpi un respiratori - tas arī bija viss, nekādi citi drošības pasākumi netika veikti. H.Skaistkalna pienākums bija vest benzīnu dažādām tehnikas vienībām. Atbraukušajiem Černobiļas reaktora avārijas seku likvidēšanas dalībniekiem bija tur jāpavada pusgads. “Es tur pavadīju tikai divus mēnešus, jo nokļuvu hospitālī un veselības dēļ man atļāva doties atpakaļ uz mājām,” atceras H.Skaistkalns.

Staigā pa nāvi
Viņš atceras, ka ne visi bijuši pakļāvīgi un darījuši savu darbu. “Visvairāk par piespiedu darbiem veselībai un dzīvībai bīstamos apstākļos dusmojās igauņi. Viens pat salauza ķeblīti kādam oficierim pret galvu! Par to viņu, protams, apcietināja. Lielākā daļa cilvēku jau tomēr pavēlēm pakļāvās,” stāsta H.Herberts.
Lai arī katram tika izdalīta īpaša pildspalva, kura rādīja radiācijas piesārņojuma pakāpi, tā pārsvarā nedarbojās un visu laiku rādīja vienu mērījumu. Cilvēki zināja, ka te ir bīstami, taču teritorija bija jāuzkopj un nebija izvēles. Telšu pilsētiņā, kurā uzturējās H.Skaistkalns, atradās arī pirtiņa. Uz to tika vestas avārijas rezultātā cietušās sētas un dēļi, ko tur sadedzināja, tāpēc nav brīnums, ka pirtiņas kurinātājs no Gulbenes saņēma lielu radiācijas devu un nav vairs starp dzīvajiem. “Bija, protams, sapulces, kurās stāstīja par apstākļu bīstamību. Visa zeme bija noklāta ar radioaktīvajiem putekļiem - visi tik un tā zināja, ka staigājam pa neredzamu nāvi,” pauž H.Skaistkalns. Netālu no viņu telšu pilsētiņas dzīvojuši arī iedzīvotāji, kuri nebija evakuējušies. Tie bija cilvēki, vecāki par 60 gadiem, kuri tā arī palika bīstamajā teritorijā, un nav zināms, kas ar viņiem noticis. “Es tur nenoplūcu nevienu ābolu un arī ūdeni dzēru tikai kafejnīcā, kur to atveda pudelēs. No dziļurbuma es to nekad tā arī nedzēru, jo bija bail. Bija gan cilvēki, kas to neievēroja. Reiz kāds pat paņēma kādu mantu piemiņai un palika zem sava spilvena, bet nākamajā dienā jau bija miris,” stāsta H.Skaistkalns.

Jāsadzīvo ar problēmām
Pēc atgriešanās mājās H.Skaistkalns sāka izjust vēl lielākas veselības problēmas. Ātri vien sāka bojāties zobi un pasliktinājās vispārējais veselības stāvoklis. Neviens no aizbraukušajiem neatgriezās vairs mājās tāds, kāds bija agrāk. “Pamazām sāka rasties dažādas problēmas, pagaidām gan veselības stāvoklis ir stabils,” pauž H.Skaistkalns. Daudzi no cilvēkiem, kurus viņš iepazina, dodoties uz Černobiļas avārijas seku likvidēšanu, ir jau aizsaulē. Īpaši tie, kuri devušies uz Černobiļu tad, kad avārija tik tikko bija notikusi.
H.Skaistkalns atzīst, ka netur aizvainojumu uz kādu, jo darīja to, kas bija jādara. Protams, ja vien cilvēki toreiz būtu uzmanīgāki, nebūtu tik daudz salauztu dzīvju. Vienīgais, par ko mazliet kremt sirds, ir tas, ka agrāk Černobiļas avārijas seku likvidētājiem bijis daudz vairāk atvieglojumu. “Reizēm sāpīgi ir par to, ka citus atceras vairāk nekā mūs, “černobiliešus”. Piemēram, bieži vien tiek godināti izsūtījumā bijušie cilvēki. Viņi, protams, saskārās ar redzamu nāvi, bet arī mēs bijām bīstamā situācijā un cīnījāmies ar neredzamu spēku – radiāciju. Šķiet, ka mūs pamazām aizmirst,” pauž H.Skaistkalns.

Veselību visiem
“černobiliešiem”!
Viņš atzīst, ka gadījumā, ja līdzīga avārija notiktu šobrīd, diez vai kāds no Latvijas dotos palīdzēt. “Nedomāju, ka kāds brīvprātīgi gribētu doties šādos apstākļos. Mūsdienās nevienu arī nevar piespiest, tā ka nezinu, kāda situācija izvērstos mūsdienās,” pauž H.Skaistkalns. Viņš nav dusmīgs ne uz valdību, ne uz apstākļiem, taču katrs, kurš iesaistījies šīs avārijas seku likvidēšanā, vismaz reizi dzīvē ir iedomājies, kāda būtu dzīve, ja 1986.gads neienestu viņu dzīvēs neizdzēšamas pēdas. “Visiem novēlu veselību un nenokārt degunu, kā arī nenolaist galvu! Lai visiem “černobiliešiem” ir veselība!” teic H.Skaistkalns. ◆

Kategorijas

Kategorijas