Saule un aukstums bērnu attiecībās ar māti

2016. gada 6. maijs 00:00

2509

Svētdien - Mātes diena. Katram no mums attiecības ar savu māti ir ļoti svarīgas. Ne vienmēr visiem tās ir veiksmīgas, taču ir arī māmiņas, kuras bērni uzskata par saviem labākajiem draugiem. Kā veidojas šādas attiecības un kā no tām var mācīties tie, kuru attiecības ar māti nav veidojušās īsti veiksmīgi? Kāda ir mātes sūtība uz šīs zemes un kādu lomu dzīvē spēlē tas, kādas ir bijušas attiecības ar māti?

Māte ietekmē bērna nākotni
Psiholoģe Diāna Zande uzsver, ka ne vienmēr bērnu attiecības ar māmiņām ir tikai un vienīgi mīļas. Sabiedrībā valda mīts, ka mammai ar bērniem vienmēr jābūt labām attiecībām. “Mēs to, protams, gribētu, bet ir dažādi apstākļi, kuru dēļ šādas attiecības īsti neveidojas. Bērni jūtas vainīgi, ka nebrauc pie savām mammām, bet man gribētos teikt vienu vienkāršu lietu – bērns nevar iedot mammai vairāk, kā mamma ir iedevusi viņam,” saka D.Zande. Viņa uzsver, ka dažreiz mammas mēdz būt noraidošas. Viņas mēdz teikt, ka nav laika, ka bērnam jāsēž klusu, un mēdz arī pārmest bērnam, ka viņam nav tādas atzīmes, kādām tām vajadzētu būt. Ja mamma ir bijusi noraidoša pret bērnu, tad Mātes dienā mamma diez vai sagaidīs bērnu nākam un sirsnīgi viņu sveicam. “Tā ir ļoti svarīga lieta, kura būtu jāsaprot! Tas ir gluži kā bankā: ja es ieguldīšu, tad summa augs, taču, ja es tur neko neieguldu, tad nekā arī nebūs...” saka D.Zande. Viņa atzīst, ka bieži vien mammas jūtas slikti, ka bērni viņas atceras nepietiekami, bet bieži tas ir tāpēc, ka vecāki paši to bērnam ir iemācījuši.
“Ir ļoti svarīgi tomēr apzināties mātes lomu bērna dzīvē. Mātes diena ir labs veids, kā atcerēties to, ko tad īsti katra mamma bērna dzīvē ir ienesusi. Lai arī attiecības ir labas vai sliktas, mātes loma bērna dzīvē ir milzīga un ietekmē visu bērna nākotni. Mamma mūsu dzīvē ir atskaites punkts, it īpaši meitām. Ko es darītu citādāk nekā mamma? Ko es darītu tāpat? Kā es gribu un kā es negribu audzināt savus bērnus? Mamma ir kas ļoti svarīgs. Dažreiz cilvēki saka, ka negrib pat domāt par saviem vecākiem, it sevišķi, ja vecākiem ir kādas atkarību problēmas, bet ir svarīgi saprast, ka mums ir mamma un tā vienkārši ir. Tā pastāv, neņemot vērā, vai mums ir vai nav tuvas attiecības ar mammu,” teic D.Zande.

Aprunāties un dalīties
pieredzē
D.Zande rosina, ka Mātes dienā vajadzētu padomāt par to, ko tad īsti katram nozīmē mamma. Šī diena ir arī iespēja izrunāties, un no tā nevajadzētu baidīties. D.Zande iesaka bērniem nepārmest vecākiem, bet mēģināt viņus izprast. “Ir svarīgi saprast, kāpēc mamma nevarēja veltīt tev laiku? Bija laiks, kad mācīja, ka nevis bērns ir svarīgs, bet darbs. Vecāki darīja to, ko zināja, un to, ko prata. Ir dažādi apstākļi, un bērnam būtu jācenšas saprast, kāpēc ir sanācis tā, kā nu ir sanācis,” pauž D.Zande. Viņa mudina bērnus paskatīties uz mammām ne tikai kā uz māmiņām, kurām ir savi pienākumi, bet arī kā uz cilvēkiem, kuri ir izdarījuši tādas vai šādas izvēles. “Būtu jauki, ja Mātes dienā varētu aprunāties un arī paprasīt mammām, kāpēc kaut kas ir noticis tieši tā. Vai tu mani audzinātu citādāk, ja es piedzimtu tagad? Ko tu darītu tāpat, bet ko pavisam citādāk?” mudina D.Zande.

Jābūt
sirsnīgākiem
Viņa aicina arī mammas nebaidīties un padalīties ar bērniem savā pieredzē. Bieži vien dažādu nesaskaņu iemesls ir tieši nezināšana, tāpēc tik svarīgi ir runāt. “Mēs ar mammām un vecmāmiņām esam gluži tādā kā alpīnistu saitē: iepriekšējo paaudžu sievietes tur ir un bez viņām nebūtu mūsu. Attiecības starp vecākiem un bērniem ir ļoti dažādas, taču tās ir vistuvākās attiecības. Tieši tāpēc tajās ir gan daudz prieka, gan arī diezgan daudz dažādu grūtību. Gluži tāpat kā mūsu klimatā – ir gan saule, gan aukstums. Attiecībās ir gluži tāpat, atliek vien to saprast. Ir jāmēģina vienkārši būt sirsnīgākiem!” uzsver D.Zande. ◆

Savienojas uzticēšanās un mīlestība
Alūksnietes Kaiva un Eva Molleres stāsta, ka māmiņa Inese ir arī viņu labākā draudzene. “Mūsu attiecības ir ideālas, un tas ir tāpēc, ka vienmēr ar mammu esam runājušas. Mamma vienmēr uzklausa. Viņa vienmēr palīdz, ir atsaucīga un uzticīga,” stāsta K.Mollere.
Viņa atzīst, ka viens no lielākajiem pārbaudījumiem mammai bija tad, kad abas meitenes aizgājušas mācīties uz Alfrēda Kalniņa Cēsu mūzikas vidusskolu. “Mums bija 16 gadi - pusaudžu vecums. Tagad, kad esmu pieaugusi, saprotu, kādas jauniešiem ir intereses un kāpēc vecāki tā uztraucas. Mēs devāmies vienas pašas, un mamma uztraucās, kā nu mums tur būs, kā mācīsimies, kā tiksim uz mājām, kādi tur būs tusiņi,” stāsta K.Mollere.
Jau no 16 gadu vecuma starp mammu un meitām veidojusies īpaša uzticēšanās. K.Mollere atzīst, ka ar mammu var izrunāt visu un viņa neatceras, ka mamma būtu kādreiz rājusies. “Mamma vienmēr visu saprotami pastāstīja, padalījās ar savām domām, nonācām pie kopīga risinājuma. Arī tad, kad mums, jaunākām esot, gribējās iet uz ballītēm - mamma kādreiz neļāva, un tad mums ar māsu bija “kreņķi”, taču tagad saprotu, ka ir reizes, kad labāk nedoties uz kādu ballīti,” stāsta K.Mollere. Viņa izprot mammas rūpes, jo pati tagad ir krustmāte un viņas dvīņumāsai Evai ir meitiņa.
“Mamma ir forša! Viņa mums palīdz arī muzikālajās gaitās un bērnībā vienmēr brauca līdzi uz koncertiem, garajos pārbraucienos līdzi gatavoja pusdienas, drēbes vienmēr bija izgludinātas un viss vienmēr bija sakārtots. Arī tagad, kad esam pieaugušas, mamma grib palīdzēt, un tas ir tik jauki, kaut arī pašas jau esam lielas. Vēl aizvien viņa mēdz pārjautāt, vai uz koncertu mums ir līdzi kurpes un vai viss ir kārtībā?” stāsta K.Mollere. Saikni ģimenē palīdz uzturēt arī kopīga svētku svinēšana - ģimenē nav bijuši tādi Ziemassvētki, kad visi draudzīgi nebūtu sanākuši kopā.
Tiem, kuriem attiecībās ar mammu ir iestājies vēsums, K.Mollere iesaka vienmēr izrunāties. “Galvenais ir stāstīt un nemelot! Tikai reizi dzīvē sameloju mammai, un viņa tik un tā uzzināja patiesību. Mammas pat “jūt caur telefonu”, vai viss ir kārtībā vai arī kaut kas nav īsti tā. Tad sapratu, ka labāk vienmēr izstāstīt gan labo, gan slikto, lai mammai nav lieku satraukumu. Ir svarīgi arī stāstīt par saviem draugiem, kādā vidē tu esi, citādāk klusēšana un neziņa mammai rada satraukumus, kas tālāk rada kašķus un strīdus,” ir pārliecināta K.Mollere. Abas māsas ar mammu sazvanās katru dienu un pārspriež gan ikdienā piedzīvoto, gan arī sev svarīgos jautājumus. “Kļūst pavisam viegli, kad uzticēšanās un mīlestība savienojas,” pauž abas māsas. ◆

No mammas gūst dzīves gudrību
Alūksnietes Ilzes Postas mamma ir Alūksnes novada izcilā rokdarbniece Māra Krieviņa. “Manai mammai ir ļoti liela dzīves gudrība - man visu laiku ir pleca sajūta. Ir vajadzīga liela cieņa vienam pret otru,” teic I.Posta.
Viņa stāsta, ka gan viņas vecmamma, gan vecvecmamma nodarbojušās ar rokdarbiem, un gluži vai likumsakarīgi, ka to dara arī viņas mamma un viņa. Šo sieviešu dzimtā ar rokdarbiem aizrāvušies arī kungi. Ir gan bijuši posmi, kad adīklis mests kaktā un I.Posta mammai dusmīgi teikusi, ka visu taču var nopirkt veikalā. “Mēs visi tomēr esam amatnieki, un grūti tam nepieslēgies. Tu tur esi iesaistīts un to dari. Rokdarbi arī palīdz sevi savākt bēdīgākos brīžos, taču, protams, bijuši arī posmi, kad to nav gribējies darīt. Bērnībā teicu, ka man neko nevajag, bet vecmamma Ģertrūde tikai šūpoja galvu un teica, ka mans eņģelis debesīs raud. Es gan tikai burkšķēju, ka tas eņģelis neko nesaprot,” stāsta I.Posta. Tagad viņa atskārst, ka šis eņģelis visu ļoti labi sapratis, un I.Posta ir priecīga, ka nav pārstājusi nodarboties ar rokdarbiem. Kopīga nodarbošanās palīdz saglabāt vēl ciešākas ģimenes saiknes. ◆

Ar omi vienmēr var “pa čomam” izrunāties
Kristapam Leonam no Apes ir ļoti mīļas attiecības ar vecmammu Rūtu. Viņa Kristapu ir uzaudzinājusi, un par to viņš omītei ir ļoti pateicīgs. “Vecmamma mani gan uzaudzināja, gan izskoloja. Tas, kas es esmu, deviņdesmit procenti ir viņas nopelns. Visu manu jaunības dullumu pārcieta tieši viņa,” stāsta K.Leons.
Ar omīti vienmēr ir viegli atrast kompromisu, un K.Leons uzsver, ka nav neviena cita cilvēka, kurš viņu tik labi saprastu un izprastu situāciju. “Vienalga, vai tie ir prieki vai bēdas, panākumi, vilšanās vai jebkas cits! Mana ome ir cilvēks, kuram varu piezvanīt septiņos no rīta vai arī deviņos vakarā, un zinu, ka ar viņu varēs “pa čomam” izrunāties. Viņa atradīs īsto piegājienu, kā tevi atbalstīt,” stāsta K.Leons. Lai arī viņa dzīve pārsvarā rit Rīgā, savu omi Apē K.Leons cenšas apciemot, cik vien bieži iespējams. Vecmamma Rūta gan esot spītīga un sakot, ka pati visu var izdarīt, taču nākamgad viņai paliks 80 gadi un mazdēls jūt, ka omei ir vajadzīga spēcīga palīga roka. “Sazvanāmies ja ne katru dienu, tad katru otro dienu gan. Brīvo laiku pavadām kopā mājās, un palīdzu viņai dažādos mājas darbos, lai gan omīte cenšas būt patstāvīga un izdarīt visu pati. Mājās vienmēr ir, ko darīt, un tur viss ir pastāvīgā procesā,” teic K.Leons.
Viņš arī pats nevarot atklāt, kāds ir omes lielais noslēpums, kurš ļauj tik labi saprasties arī ar jaunākas paaudzes cilvēkiem. K.Leons saka, ka viņa omīte vienkārši tāda ir. “Tas laikam viņai ir dabas dots talants. Arī pret maniem draugiem viņa vienmēr izturas saprotoši. Viņa atrod savu pieeju, un tas sanāk gluži dabiski,” pauž K.Leons.
Tiem, kuriem attiecības ar mammām vai vecmammām īsti nevedas, K.Leons iesaka novērtēt to, ka cilvēki nav mūžīgi, un citam citu novērtēt jau šodien. “Pat ja tagad ir kāds aizvainojums, rītdien cilvēka var vairs nebūt, un tad nāksies nožēlot: ai, nu varēju jau salabt un tā tālāk. Ir jācenšas to krupi norīt, jo arī pašam tā būs vieglāk. Ja ģimenē ir labas attiecības, tad sakārtojas arī pārējās lietas - gan darbā, gan ar veselību. Tas ir jāizdara pat nevis cita labad, bet galvenokārt pašam savā labā. Ir jāpiekāpjas, jācenšas atrast kompromisu. Ir jāizrunājas - vienmēr un visur visu var sarunāt! Kašķēties ir dabīgi, mums arī tā sanāk, bet tas ir tikai normāli,” uzsver K.Leons. Galvenais ir neturēt aizvainojumu un vienmēr būt atklātam pret otru cilvēku, kā arī izrunāties par to, kas īsti ir uz sirds. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Saule un aukstums bērnu attiecībās ar māti

Kategorijas