Vienīgais pasaules līmeņa šosejas riteņbraucējs no Alūksnes

2016. gada 13. maijs 00:00

3291

Alūksnietis Andris Vosekalns ir profesionāls Latvijas šosejas riteņbraucējs. Kopā ar komandu “Rietumu delfin” viņš startē sacensībās visā plašajā pasaulē un pats smej, ka vienīgais kontinents, kur nav bijis, ir Austrālija. Lai gan piedzīvotas daudzas nozīmīgas sacensības, viņa mērķis ir reiz startēt prestižajās sacensībās “Giro d’Italia”.
- Kā sākās tavas sportiskās gaitas?
- Sākās viss Alūksnē, un pirmais treneris bija Igors Krasts. Pirms tam trenējos slēpošanā, bet, tā kā tas īsti nesaistīja, izlēmu pamēģināt riteņbraukšanu, ar ko jau nodarbojās brālis. Vecāki man neko neuzspieda un pašam ļāva izvēlēties, kā aizpildīt brīvo laiku. Sākumā bija doma tikai pamēģināt, jo zaudēt jau nebija ko. Iepatikās! Pirmās sacensības bija tepat Alūksnē – kross MTB riteņiem. Īpašu atmiņu par sākuma laiku nav. Nebija tā, ka treneris I.Krasts dzina vai piespieda trenēties. Viņš mācēja motivēt trenēties, pasakot dziļu domu. Viņš mācīja – lai dzīvē kaut ko sasniegtu, ir arī kaut kas jādara, nevis jāsēž mājās pie televizora. Tā kā biju vēl tikai bērns, toreiz man nebija nekādu sapņu un nedomāju par to, kas būšu nākotnē. Tas nebija kaut kāds sapnis. Vienkārši sāku darīt un iepatikās. Alūksnē tiku līdz augstākajam punktam: spēju uzvarēt sacensībās kā Alūksnē, tā Latvijā, un bija izvēle – palikt, kur esmu, vai tiekties tālāk. Izvēlējos tiekties tālāk un sāku mācīties Murjāņos. Tas bija arī laiks, kad slēdza riteņbraukšanas nodaļu Alūksnē, un nebija vēlmes turpināt trenēties pašam.
- Kurā brīdī izvēlējies šosejas riteņbraukšanu, nevis MTB?
- Sākumā braucu krosus ar MTB riteņiem un tikai vēlāk kļuvu par šosejas riteņbraucēju. Tas notika tad, kas sāku mācīties Murjāņu sporta skolā, kur pamatā notika treniņi šosejas riteņbraukšanā. Latvijā vairāk ir šosejas riteņbraukšanas komandu, un visā pasaulē šosejas riteņbraukšana ir daudz populārāka. Pie tam treniņi MTB un šosejas sportistiem atšķiras, un man nepatika trenēties MTB. To ir grūti izskaidrot. Protams, šad tad braucu arī MTB un piedalos arī sacensībās, bet mana sirdslieta ir šosejas riteņbraukšana. Tā ir mana īstā aizraušanās un nodarbošanās, kurai vēlos nodoties visu dzīvi. Ja man tas nesagādātu prieku, es to nevarētu darīt. Bez prieka nevarētu celties septiņos no rīta un braukt sešu stundu treniņus.
- Vai vari vienkāršiem vārdiem izskaidrot, ar ko atšķiras MTB un šosejas riteņbraukšana?
- Šosejas riteņbraukšana ir krietni populārāka pasaulē, līdz ar to ir vairāk sponsoru, tātad – naudas vairāk. Atšķiras kaut vai treniņu plāns. MTB treniņi ir sīkāki, jo pašas sacensības arī ir īsākas. MTB garākās sacensības Latvijā brauc divas divarpus stundas, Eiropā un pasaulē 100 kilometru maratonu brauc apmēram četras stundas. Reti notiek daudzdienu sacensības. Pie tam latvieši reti piedalās MTB sacensībās pasaules līmenī. Ir, protams, puiši, kas to dara, bet tas nav tik masveidīgi kā šosejas riteņbraukšanā. Mums sacensības ir trīsarpus līdz piecas stundas, reizēm pat ilgāk par piecām stundām. Ir daudzdienu sacensības – brauc nedēļu vai divas nedēļas. Ātrums ir krietni lielāks, vidēji 45 kilometri stundā, personīgais ātruma rekords, ripojot no kalna, – 109 kilometri stundā. Līdz ar to atšķiras riepu spiediens. Treniņos braucu ar 8 atmosfērām, sacensībās, ja nav līmējamās riepas, līdz pat 9 atmosfērām, ja līmējamās riepas – 12 atmosfēras. Salīdzināšanai MTB riteņiem – līdz 3 atmosfērām. Velosipēdi ir vienlīdz dārgi. Šosejā varbūt braukt ir vieglāk, jo brauc ar visiem kopā. Taču līdz ar to arī kritienu ir vairāk. Šosejas riteņbraucējiem sagatavošanās ir pavisam atšķirīga. Viss ir modernizējies - mums ir jaudas mērītāji, dodamies uz laboratoriju un veicam testus. Treneris redz, cik esam spējīgi izdarīt un vai treniņos atdodam sevi visu. Ar mūsu sagatavotību varam braukt arī MTB sacensībās. No šosejas ir vieglāk pārslēgties uz MTB, nevis otrādi. Divu stundu MTB sacensības braukt nav grūti.
Trenēšanās process iedalās divos ciklos. Pirmais notiek tepat Latvijā, kad braucam ne vien ar riteni, bet attīstāmies daudzpusīgi – dodamies uz svaru zāli, peldam, arī slēpojam, spēlējam komandu spēles, dodamies pie fiziskās sagatavošanās trenera. Tas notiek no novembra līdz janvārim. Februārī dodamies uz Spāniju, kad treniņi ir tikai ar riteni. Protams, pēc tam vingrošana un staipīšanās, bet to darām paši. Smagākais darbs ir ziemā. Vasarā nesanāk daudz trenēties, jo ir ļoti daudz sacensību. Sacensību sezona Eiropā sākās martā. Šīs nedēļas nogalē piedalīšos sacensībās Upsalā Zviedrijā, nākamās būs Anglijā. Jau bijušas sacensības Holandē, Anglijā un Polijā.
- Kuras tev pašam būs nozīmīgākās sacensības šosezon?
- Gatavojos visām. Ir, protams, dažas sacensības, kurās gribētos uzrādīt labākus rezultātus, bet nekad nevar zināt, kas un kā notiks. Mēs komandā savā starpā pārrunājam, kā jūtamies un kurš kādus mērķus izvirzījis. Tomēr prognozēt neko nevar, jo nevar zināt, kas notiks sacensību laikā. Visi cenšas parādīt labāku rezultātu. Pie tam šogad ir olimpiskais gads, līdz ar to visi cenšas un vāc punktus. Punktus jau vācām iepriekš, bet tagad tas notiek publiskāk. Punktus vācam valstij, lai būtu pēc iespējas vairāk vietu. Vai es būšu starp viņiem, nav zināms. Protams, gribētos, bet kurš tiks un aizbrauks uz Riodežaneiro, būs zināms jūnijā. Latvijā ir trīs vadošie un profesionālie riteņbraucēji, tāpēc saprotu, ka priekšroka ir viņiem. Es vēl nejūtos tik gatavs kā viņi. Es negribu tur braukt ķeksīša pēc, bet parādīt labāko, ko vien varu.
- Kādu saskati nākotni?
- Gribētu dabūt darbu citā valstī, citas valsts komandā. Tas nenozīmē, ka pamestu Latviju, jau tagad vairāk dzīvoju ārzemēs, jo tur notiek treniņi un sacensības. Nav noteikta vecuma, līdz kuram plānoju sportot. Dzīvē var notikt visādi. Man ir rezerves variants, ko darīšu. Kamēr braucu, tikmēr daudz par to nedomāju un arī nestāstu.
- Vai nepietrūkst Latvijas, jo tik daudz esi prom?
- Protams, pietrūkst, bet ko darīt? Esmu tam ticis pāri. Ja aizbraucam uz vienu mēnesi, ir vieglāk, ja divus – sailgojos pēc mājām. Pietiek ar vienu nedēļu Latvijā, lai atgūtos un atkal varētu doties prom. Alūksnē esmu pavisam reti. Vecāki skumst, bet ir jau pieraduši. Ļoti gaida, kad es atbraukšu. Vecāki jūt līdzi visiem maniem startiem, vienmēr pēc sacensībām sazvanāmies un pārrunājam, kā man veicās. Ir prieks, ka Alūksnes novada pašvaldība atceras - divas reizes jau esmu saņēmis “Pagodinājumu sportā”. Protams, ne tādēļ es to daru, bet saņemtais pagodinājums ir kā bonuss un sniedz iedvesmu. Patīkami, ka mājas pilsēta tevi atceras.
- Sporta dēļ ļoti daudz nākas ceļot. Kurā valstī tev pašam visvairāk patīk, kur ir vislabākā trase, atsaucīgākie līdzjutēji?
- Paši labākie līdzjutēji ir Beļģijā, arī Francijā un Anglijā. Šajās valstīs šosejas riteņbraukšana ir ļoti populārs sporta veids, līdz ar to līdzjutēju ir ļoti, ļoti daudz. Trases visur ir specifiskas, un to ir grūti izvērtēt. Dzīvojam visādi. Atkarībā, kā organizatori uzņem. Vislabākie organizatori ir Ķīnā. Naudas tur netrūkst un dzīvojām pieczvaigžņu viesnīcās. Mēs, eiropieši, esam viņiem ļoti svarīgi viesi, un tā arī pret mums izturas.
- Kā vērtē šābrīža situāciju riteņbraukšanā Latvijā?
- Finansējums nav pietiekams - to varu teikt, ne mirkli nedomājot. Ir jauni perspektīvi puiši, bet vajag vairāk. Pirmkārt, ir nepieciešamas jaunas treniņu vietas, lai jaunajiem būtu prieks trenēties. Vajag vairāk jaunu treniņu vietu un grupu. Valstij vairāk vajadzētu atbalstīt jaunos censoņu, kaut vai piešķirot velosipēdu, jo nereti tieši finanšu trūkuma dēļ bērns nepievēršas šim sporta veidam. Nesen notikušās traģēdijas nav tā labākā informācija, lai vecākiem rastos vēlme savus bērnus virzīt šinī sporta veidā. Tā ir sakritība, un tas var notikt katrā sporta veidā. Sacensību ir ļoti daudz, teiktu – pietiekami. Tad, kad es sāku trenēties, sacensību ne tuvu nebija tik daudz. Tagad gandrīz katru nedēļas nogali ir kādas riteņbraukšanas sacensības. Pie tam organizatori domā par bērniem un veido distances bērniem. Šķiet, ka arī sponsoru ir vairāk. Diemžēl Alūksnē šis sporta veids neattīstās. Vajadzētu atjaunot riteņbraukšanas nodaļu sporta skolā. Būtu forši, ja atjaunotu sacensību “Keggi velo” tradīciju. Tad arī jaunajiem vairāk rastos interese par šo sporta veidu. Domāju, ka dalībnieku būtu daudz un interese būtu. Zīmīgi, ka pats braucu tieši pēdējās sacensībās. Gribētos atkal izbraukt Alūksnes ielās.
- Ko tu ieteiktu un novēlētu jaunajiem censoņiem, kuri grib iet tavās pēdās?
- Pirmais – atiet no datora, komunicēt ar saviem vienaudžiem un sākt trenēties. Nepadoties pie pirmajām grūtībām. Tas ir svarīgi. Padoties ir vieglākais ceļš. Ja vienu reizi patrenējies, tad trenēties arī rīt un parīt, nevis nedēļu mest tam mieru. Tieši tādēļ jāsāk pamazām – pirmais treniņš varētu būt 20 minūtes. Saprast, ka tas prasīs daudz laika, spēka un ziedošanās. Bērniem ir jāizbauda bērnība un jāatpūšas, bet no savas pieredzes varu teikt, ka bērnību upurēju sportam. Es par to nesūdzos. Ja to nebūtu darījis, dzīve būtu citādāka. Nezinu, kā būtu, un pat negribu to zināt, jo esmu laimīgs, ka esmu tur, kur esmu, un daru to, ko daru. ◆

Vizītkarte

◆ Vārds, uzvārds: Andris Vosekalns.
◆ Dzimšanas laiks, vieta: 1992.gada 26.jūnijs, Alūksne.
◆ Ģimene: brālis Viktors, vecāki Guntis un Nadežda.
◆ Izglītība: absolvējis Murjāņu sporta ģimnāziju, studē Latvijas Sporta akadēmijā.
◆ Nodarbošanās: profesionāls Latvijas šosejas riteņbraucējs.
◆ Sportiskie mērķi: iekļūt “World Tour” komandā un gūt augstus panākumus.

Agita Bērziņa

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Vienīgais pasaules līmeņa šosejas riteņbraucējs no Alūksnes

Kategorijas