Cieņpilnais cīņas veids - džudo

2016. gada 13. maijs 00:00

369

Alūksnes pilsētas bērnu un jaunatnes sporta skolas džudo treneris Ričards Augstkalns, kurš šovasar atzīmēs 23 gadu jubileju, par džudo treneri strādā trīs gadus. Šo mācību gadu viņš iesācis ar 80 audzēkņiem un arī tagad turpina trenēt tik lielu audzēkņu skaitu.

Audzina raksturu
R.Augstkalns stāsta, ka džudo trenējas, kopš sācis mācīties Alūksnē. “Gribējās kaut ko darīt, un tika skatīti dažādi sporta veidi. Ne mākslinieks, ne muzikants es nebiju, tāpēc lūkojos sporta virzienā. Manas mammas kolēģe bija džudo trenera Aivara Mālnieka sieva, un tā nu man ieteica iet džudo. Jau pēc pirmās nodarbības man tas iepatikās - tā tas arī turpinājās,” stāsta R.Augstkalns. Viņš uzsver, ka džudo viņu piesaistījis, jo ir individuālais sporta veids, kur viss ir atkarīgs tikai pašam no sevis. “Individuālajā sporta veidā audzina raksturu, sistemātiku. Tas, protams, ir visos sporta veidos, taču uzskatu, ka tas ir tas, kas mani tieši piesaistīja džudo,” teic R.Augstkalns, kuram pašam ir melnā josta džudo. Viņš stāsta, ka ir arī augstākas pakāpes - sarkanbaltā un sarkanā josta. “Protams, vēlētos iegūt augstāko pakāpi. Lai nopelnītu šādas jostas, ir ļoti daudz un cītīgi jātrenējas. Jāgūst augsti sasniegumi sacensībās, kā arī jāiegulda liels darbs džudo attīstībā - būtībā jāvelta visa sava dzīve džudo,” stāsta R.Augstkalns.

Iejūtas sportistu ādā
Lai kļūtu par treneri, R.Augstkalns ieguva džudo trenera izglītību Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā. Trenera gaitās noteikti palīdz arī tas, ka R.Augstkalns pats džudo trenējies 15 gadus - tas palīdz arī labāk iejusties sportistu ādā. Viņš trenē bērnus vecumā no 5 līdz 14 gadiem un teic, ka laikā, kad pats trenējies džudo, nekad nav iedomājies, kā tad īsti ir būt trenerim un kāda tā ir atbildība. “Nekad neiedomājos, kā ir braukt uz sacensībām ar lielu komandas sastāvu, sēdēt pie paklāja, kad ejam uz cīņām. Sāku to just tikai tad, kad pats sāku trenēt džudo. Otrajā gadā tik tiešām iedziļinājos šajā darbā un biežāk braukāju uz sacensībām, kas ļāva beidzot saprast, cik liela slodze jāiztur trenerim un kāda atbildība ir par bērniem,” teic R.Augstkalns. Viņš dalās pieredzē bērniem un zina, ko no katra var prasīt.

Sports paliek sports
Daudzi austrumu cīņas sporta veidus saliek vienā katlā un nezina atšķirību starp džudo, karatē un citiem cīņas veidiem. R.Augstkalns norāda - ir dažādi cīņas sporta veidi: gan džiudžitsu, gan sambo. “Šie cīņas veidi vērsti vairāk uz metienu tehniku, un tā ir tīrā tuvcīņa. Ir arī citi cīņas veidi, kuros valda sitienu tehnika, piemēram, bokss, karatē un tamlīdzīgi. Džudo mani vairāk saista tas, ka, lai iemācītos cīnīties, ir nepieciešami daudzi gadi, kamēr apgūst tehniku. Boksa tehniku var apgūt pāris mēnešos - sitienu tehnika nav grūta. Arī bokss nav viegls sporta veids, taču džudo ir nepieciešami gadi, lai pilnveidotu tehniku,” stāsta R.Augstkalns.
Ir bērni, kuri, uzsākot šo sporta veidu, neiztur šādu tehnikas apgūšanu un saprot, ka nevēlas turpināt trenēties džudo. Mazākie bērni džudo pilnveido savas fiziskās spējas un koordināciju. Kā jau bērnus, viņus piesaista dažādas rotaļas. Augot lielākiem, bērnus sāk vairāk interesēt tieši tehnika un sacensības. “Ne visiem patīk piedalīties sacensībās, bet, protams, ir patīkami saņemt medaļas. Cenšos bērniem iedot visu, ko varu, un tie, kuri vēlas trenēties, paliek uzticīgi džudo, neņemot vērā arī zaudējumus. Sports paliek sports,” teic džudo treneris.

Lepns par audzēkņiem
Viņš atzīst - katram ir iespējas kļūt par labu džudistu, taču ir sportisti, kuri strādā jo īpaši cītīgi un par viņiem ir liels prieks. “Protams, ir sportisti, ar kuriem ļoti lepojos. Sportistiem būtībā visos turnīros ir labi sniegumi ar godalgotām vietām. Par piemēru jāņem Keita Līdace – Dobroļubova, kura šajā sezonā gandrīz visos turnīros ieguva 1.vietu un nopelnīja zelta medaļu. Jūlija Celenberga arī bieži iegūst godalgotas vietas, bet labākais sniegums ir 3.vieta Latvijas atklātajās meistarsacīkstēs. Viņa ir mans pirmais audzēknis, kas ieguvis medaļu Latvijas meistarsacīkstēs!” stāsta R.Augstkalns. No viņa audzēkņiem tikai daži ir piedalījušies meistarsacīkstēs, bet pārējiem viss vēl ir priekšā. Treneris uzsver, ka arī viņa audzēkņi Martins Līvs un Raitis Rinaldo Čavars ir talantīgi un gandrīz visos turnīros ir ieguvuši godalgotās vietās.

Džudo - pašaizsardzībai
R.Augstkalns atzīst, ka mūsdienās bērnu fiziskā sagatavotība nebūt nav tik laba. “Kopējais fiziskās sagatavotības līmenis krītas. Džudo ir sporta veids, kurš attīsta visu - kad ir medicīniskās pārbaudes, džudisti vienmēr dominē, jo uzlabojam gan veselību, gan fizisko izturību un spēku,” teic R.Augstkalns. Lai bērnos noturētu interesi par jebkādu sporta veidu, ir jāizprot, kā radīt interesi un respektu pret attiecīgo sporta veidu un treneri. “Esmu vecākiem un bērniem teicis, ka varu rotaļāties un pasmieties, taču es būšu arī ļoti stingrs un prasīgs treneris. Tas bija pirmais, par ko es brīdināju vecākus, un uzskatu, ka tas ir pareizi,” teic R.Augstkalns. Kāds no bērniem, atnākot apskatīties nodarbības, esot skrējis uz paklāja un viņam nav bijis disciplīnas. Līdzko šis bērns sācis mācīties pie R.Augstkalna, viņš kļuvis disciplinētāks. “Bērnā ir vērojama izaugsme, un viņš vairs neskraida, bet pienāk pie manis un prasa, vai drīkst. Tas liecina, ka bērns sāk domāt un izrāda cieņu. Man cieņa ir ļoti nozīmīgs aspekts - arī mans treneris audzināja cieņu gan pret sporta veidu, gan pret pieaugušajiem,” pauž R.Augstkalns. Viņš gan izkliedē sabiedrībā valdošo uzskatu, ka tad, ja kāds džudists sakaujas ārpus sporta zāles, viņam aizliedz turpmāk trenēties. “Šādas runas esmu dzirdējis gadiem, bet tā nebūt nav. Džudo ir pašaizsardzības līdzeklis: mēs mācām to, ka uzbrukt nedrīkstam, bet drīkstam aizstāvēties un aizstāvēt. Nav tā, ka pēc kāda kautiņa mēs bērnu izslēdzam no nodarbībām. Cenšamies noskaidrot, kāpēc ir radies konflikts un kas noticis. Bērnam ir jāturpina trenēties, lai viņā attīstītos morālie principi un lai viņš saprastu, ko dara ar savu spēku un tehniku,” teic treneris.

Jāstrādā arī vecākiem
Kā vienu no lielākajām problēmām mūsdienu bērnu un jauniešu vidē viņš min atkarību no tehnoloģijām. “Bērni pievērsušies datorspēlēm, kas nebūt nav labākais variants. Arī treniņu laikos bērni mēdz spēlēt telefonos spēlītes, bet cenšos šo netikumu izskaust. Bērnos parādās agresivitāte, bet tie, kuri nāk trenēties džudo, ar laiku tiek savaldīti. Pie manis atveda bērnu, kurš bija ļoti agresīvs, un pat viņa mamma teica, ka netiekot galā, taču pacīnījos divus mēnešus un nu šis bērns ir nomierinājies. Viņš saprata, ka nevar kauties ne zālē, ne garderobē, jo esmu tur klāt - tad viņš sāka kauties pilsētā. Izrunājāmies un pēc laika arī šī bērna mamma atnāca un pateica, ka nu bērnā agresivitāte ir mazinājusies un viņš pat klausa vecākus. Arī es pats esmu trenējies 15 gadus, bet man nekad nav bijušas problēmas ar grupas biedriem - mēs nestrīdējāmies, nekāvāmies. Gribu iemācīt to arī tiem bērniem, kurus trenēju. Džudistiem visiem ir jābūt draudzīgiem,” uzsver R.Augstkalns. Viņš gan arī atzīst, ka nereti vecāki atved problemātisku bērnu un cer, ka treneris visu sakārtos, bet, lai bērnā radītu disciplīnu un cieņu, ir jāstrādā arī vecākiem.
Nākotnē R.Augstkalns vēlas turpināt trenēt jaunos džudistus un sniegt viņiem savas zināšanas. “Ceru izaudzināt arī kādu pasaulē pazīstamu sportistu,” teic R.Augstkalns. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Cieņpilnais cīņas veids - džudo

Kategorijas