Galvenais – adrenalīns!

2016. gada 20. maijs 00:00

3769

- Kā sākās jūsu gaitas motosportā?
Jurijs: - Jau bērnībā man patika darboties ar mopēdiem. Desmit gadu vecumā sāku braukt arī uz tuvējo Viļaku skatīties motosacensības. Arī tas mani iespaidoja. Mēs, puikas, dauzījāmies pa pagalmu, un reiz ar draugu izdomājām, ka kopā aizbrauksim uz Api pie Arvīda Levana. Aprunājāmies, un viņš teica, ka varam izmēģināt braukt ar motociklu. Sākām braukāt savam priekam, un tā drīzāk bija nevis sportošana, bet darbošanās ap dzelžiem. Iesākumā palīdzējām lielajiem sportistiem mazgāt motociklus. Vairāk bijām kā skrūvētāji, un tā pamazām pēc diviem gadiem arī paši jau braucām. Tajā laikā jau dzelži bija, kādi bija: vairāk skrūvējām nekā braucām. Kurš nu to izturēja, tas palika. Apes “profskolā” daudzi nāca uz motoklubiņu, un tos, kuros kaut ko saskatīja, nosūtīja arī uz nometnēm. Tā nu es tiku uz kādu nometni Sočos. Tāds bija tas sākums, un pamazām sākām arī piedalīties sacensībās.
- Jūs braucat arī ar velosipēdu.
Jurijs: - Jā, varbūt piedalīšos arī “Vivus.lv” MTB maratonā un SEB MTB maratonā (šogad “Vivus.lv” MTB maratons noritēs tieši tajā pašā dienā, kad motokross “Vaidavas kauss”, tāpēc bija jāizvēlas, kurās sacensībās piedalīties – red.).
- Motosports ir bīstams sporta veids. Vai nebija bailīgi tajā iesaistīt arī dēlu?
Jurijs: - Jebkuram būtu kāds uztraukums, jo šis nav sporta veids, kurā vienkārši sēdi un brauc. Ir lielāks uztraukums, un reizēm vairāk uztraucos tad, kad brauc dēls, nevis tad, kad braucu pats.
- Cik reizes esat piedalījušies motokrosā “Vaidavas kauss”?
Jurijs: - To pat nevar saskaitīt! Jau kopš 1985.gada katru sestdienu no Liepnas, kur toreiz dzīvoju, braukāju uz Api. Principā jau kopš 1988.gada piedalos arī “Vaidavas kausā”, un tā nu tika braukts gandrīz visos “Vaidavas kausos”. Parasti arī turējos labāko piecniekā. Šogad gan šajās sacensībās nepiedalīšos. Nejūtos pašreiz sacensībām sagatavojies, jo neesmu tik daudz pabraucis ar “moci”. Patikt jau man tas viss patīk, bet gan motosports, gan velosports man tomēr ir hobiji. Nav tā, ka par katru cenu tiekšos pēc lieliem sporta rezultātiem. Tas viss ir sev, un man patīk to darīt. “Vaidavas kauss” ir kļuvis par ilggadēju tradīciju, un gribētos, lai to apmeklē aizvien vairāk cilvēku.
Kristers: - Arī es esmu piedalījies “Vaidavas kausā”, varētu būt, ka piecas reizes. Rezultātiem īsti nesekoju līdzi, jo, ja neesi starp līderiem, tad rezultāti paliek mazsvarīgāki. Galvenais, ja brauc pa apli, lai tevi nepanāk iepriekšējais braucējs. Pašam ir jācenšas nobraukt pēc iespējas labāk, bet vietas iegūšana paliek mazāk būtiska. Protams, ja brauc tuvāk līdera pozīcijām, tas kļūst vēl svarīgāk. Man patīk Apes trase, jo tā ir nedaudz citādāka: reljefaina un interesanta.
- Kāpēc Kristers pašreiz vairs nebrauc ar motociklu?
Kristers: - Visus gadus ziemā slēpoju, bet vasarā braucu ar “moci” un velosipēdu, taču nolēmu vairs nebraukt ar “moci”, bet vairāk laika veltīt tieši riteņbraukšanai, kā arī ziemā – slēpošanai. Vienmēr ir mēģināts rauties uz visām pusēm, bet nolēmu, ka ir jākoncentrējas uz kaut ko vienu: ziemā tā būs slēpošana, bet vasarā – riteņbraukšana. Braukšana ar motociklu aizņem daudz laika, un ir grūti tad veltīt laiku kam citam. Uzsāku braukt ar “moci”, jo tētis pamudināja pamēģināt, bet tolaik līdztekus nodarbojos arī ar džudo. Teicu, ka džudo noteikti tāpēc necietīs un visu spēšu savienot, bet tad, kad tuvojās kādas motosacensības, zināju, ka izvēlēšos doties uz tām, nevis uz džudo treniņiem vai turnīriem. Ar “moci” braucu jau kopš 13 gadu vecuma, taču nu jau kopš pagājušā gada augusta uz motocikla neesmu sēdies. Zinu, ka būs vēl grūtāk izdarīt izvēli, ja uz tā uzsēdīšos, tāpēc pašlaik sevi veltu velosportam un slēpošanai, bet “mocis” stāv malā. Ar velosipēdu braucu arī skolas laikā kopā ar māsu, taču, kad sāku nodarboties ar motosportu, braukšana ar velosipēdu palika aizvien retāka. Arī māsa vairs nebrauca uz sacensībām, jo pievērsās dejošanai un mākslas skolai. Pirms trīs gadiem viņa nolēma atgriezties pie riteņbraukšanas. Arī es tad sāku pievērsties velobraukšanai, un likumsakarīgi, ka tas atņēma laiku motosportam.
- Nenožēlo šādu izvēli?
Kristers: - Izvēle bija jāizdara. Kad ziemā koncentrējos uz slēpošanu, tad motosporta pietrūkst mazāk. Palaikam izjūtu šo pietrūkšanu, bet tieši tāpēc arī vairs nesēžos uz motocikla. Kad neesi vairs tajā vidē un nepiedalies sacensībās, tad ir vieglāk. Protams, kad braukšu skatīties kādas motosacensības, tad noteikti atkal gribēsies uzsēsties uz “moča”. 22.maijā “Vivus.lv” MTB maratonā piedalīsies arī mana māsa. Aizbraukšu paskatīties (Beāte Kovgere sevi spēcīgi pierādījusi velosportā un pērn “TREK” MTB maratona kopvērtējumā savā grupā ieguva 3.vietu – red.).
- Tev ir ļoti svarīgs treniņu process.
Kristers: - Jā, sportā mani nesaista tikai sacensības un rezultāti, bet arī treniņu process. Man patīk redzēt, kā tu kļūsti labāks un kā ceļš ved uz rezultātiem. Motokross man ļoti patīk, taču pašreiz koncentrējos uz velobraukšanu, un arī šajā sporta veidā mani interesē pats treniņu process. Sacensības ir vieta, kur vari parādīt savu labāko sniegumu. Citiem varbūt vairāk patīk tieši sacensības, bet man patīk viss šis kopums – treniņi, sacensības un atkal treniņi.
- Kā palīdz sportošana kopā ar ģimeni?
Kristers: - Tētis mani atbalsta un motosportā vienmēr sniedza padomus. Viņš kopā ar mammu brauc līdzi arī uz sacensībām.
Jurijs: - Nav jau tā, ka visi kopā savācamies un sportojam. Katrs darbojamies par sevi, bet kopīgā interese par sportu noteikti arī vieno.
- Ko jūs ieteiktu gan jaunajiem sportistiem, gan arī sportistiem veterāniem?
Kristers: - Ieteiktu darīt to, kas patīk! Ja cilvēks grib kaut ko sasniegt, tad ir nopietni jātrenējas. Galvenais ir kaut ko darīt un kustēties uz priekšu. Sports ir vajadzīgs arī tiem, kuri nodarbojas ar mākslu vai mūziku. Mums visiem vajag izkustēties.
Jurijs: - Ir vajadzīgs laiks, lai gūtu rezultātus. Nekas nenotiek uzreiz, pamēģinot. Ir jāiegulda laiks un līdzekļi. Sports saista ar to, ka tu gūsti no tā adrenalīnu, un katram ir kas savs, ko patīk darīt. Ir jāizvēlas tas, kas labāk patīk un padodas. Ne motosports, ne velosports nav lēts. Katrs sporta veids prasa savus līdzekļus, ar ko ir jārēķinās. Viss prasa savu, bet man ir palīdzējuši arī citi cilvēki. Galvenais ir darīt to, kas patīk. ◆

Vizītkarte:

◆ Vārds, uzvārds: Jurijs
Kovgers.
Dzimis: 1970.gada 22.novembrī, Alūksnē.
Izglītība: vidējā.
Nodarbošanās: uzņēmējs kravu pārvadāšanas nozarē.
Ģimene: dēls Kristers, meita Beāte un sieva Tatjana.
Hobiji: sports, kā arī tehniskas lietas.

◆ Vārds, uzvārds: Kristers Kovgers.
Dzimis: 1992.gada 24.novembrī, Alūksnē.
Izglītība: Rīgas Starptautiskajā ekonomikas un biznesa administrācijas augstskolā studē menedžmentu.
Hobijs: sports.

Diāna Lozko

(Turpinās no 1.lappuses)

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Galvenais – adrenalīns!

Kategorijas