“Kontakts” - teātris un draugu kopa

2016. gada 27. maijs 00:00

948

Pirms 20 gadiem Zeltiņu pagasta tautas nama vadītāja Gunita Paleja aicināja kopā aktīvus un radošus vietējos iedzīvotājus, lai veidotu pagasta drāmas kolektīvu “Kontakts”. Šogad kolektīvs atskatās uz savas darbības 20 gadiem. Šajā laikā spēles priekam ļāvušies 40 pagasta iedzīvotāji. Kopš pirmās dienas teātrim uzticīgi ir Andrejs Cauka, Vilnis Vanags un Aiga Mūrniece. Aicinājām uz sarunu A.Mūrnieci, lai uzzinātu, kādēļ viņa iesaistījās drāmas kolektīvā, kādas emocijas un dzīves piepildījumu no tā gūst.

Uzticīga kolektīvam
A.Mūrniece atzīst, ka viņai pašai nekad nebūtu radusies doma spēlēt teātri, ja vien uz to nebūtu pamudinājusi tautas nama vadītāja. “Kad biju maza meitene, kā jau visiem skuķiem gribējās būt aktrisei. Taču tie bija tikai mazas meitenes sapņi un par aktiermākslu nebiju nekad domājusi. Tika veidots jauns kolektīvs un meklēti dalībnieki. Tolaik dzīvoju Zeltiņos, tāpēc šķita pašsaprotami iesaistīties vietējā pašdarbībā. Lai gan tagad mana dzīvesvieta ir Alūksnē, esmu palikusi uzticīga drāmas kolektīvam. Protams, braukājot noslodze ir lielāka, taču teātrim jūtos piederīga. Mēdz teikt – ja ir gribēšana, būs arī varēšana,” sarunu sāk A.Mūrniece. Viņai tā ir iespēja ne tikai aizmirst ikdienas rūpes un iejusties pavisam citā tēlā, bet arī satikt draugus, mīļus cilvēkus, uz kuriem var paļauties un kuri atbalsta grūtos brīžos.

Pirmā loma – spilgtā atmiņā
“Spilgtā atmiņā palikusi pirmā izrāde “Preilenīte”, kurā man bija vīrieša loma – Silapuķe. Pati īpašā sajūsmā par to nebiju. Tā bija pirmā izrāde, tāpēc bija nozīmīga, taču man pašai daudz svarīgāka un arī labāk patika pasaka “Pelnrušķīte”, kurā tēloju galveno varoni Pelnrušķīti. Tā bija viena no pirmajām lugām, ko uzvedām. Spilgts, manā skatījumā, bija Antona Čehova viencēliens „Lācis”, kurā tēloju bagāta, neuzticīga vīra atraitni, un aktieru tandēms šajā izrādē arī bija ļoti vienlīdzīgs, spilgts. Mana klusā vēlme būtu vēlreiz “atdzīvināt” izrādi “Lācis”. Neesmu skaitījusi, cik izrādēs esmu spēlējusi. Pēdējā izrādē nespēlēju, tāpēc jo īpašāk izjūtu to, ka pietrūkst teātra un emociju, ko tur gūstu. Esmu apņēmusies nākamajā izrādē spēlēt, ja vien piedāvās kādu lomu, jo tas man laikam fiziski un garīgi ir nepieciešams,” saka A.Mūrniece.
Viņa atzīst, ka amatierteātra māksla nebūt nav viegla. “Dažreiz ir ļoti grūti izslēgt ikdienas domas un darbus un iejusties pilnībā lomā, izprast atveidoto raksturu un darbību. Profesionāļi ir apmācīti tam visam, bet amatierim tas nav tik vienkārši. Vai tas izdodas – pašai grūti vērtēt,” atzīst A.Mūrniece. Gunita kā vadītāja vienmēr dod norādes, kā vajag tēlot, lai parādītu spilgtāk atveidoto tēlu. “Ir bijis tā, ka domas nesakrīt, izstrīdamies līdz asarām, tomēr kompromisu vienmēr esam spējuši atrast, un tieši strīdos reizēm dzimst patiesība. Nav tā, ka, izlasot scenāriju, uzreiz ir skaidrs, kā tieši jātēlo, kāds ir lomas raksturs un ko ar to autors ir gribējis pateikt. Visinteresantāk ir ar Čehova darbiem. Pirmo reizi izlasot, šķiet, ka ir traģēdija. Sākam spēlēt, un, iejūtoties arvien vairāk lomā, rodas sajūta, ka tā nu jau ir komēdija. Beigās viss saliekas kopā un veidojas Čehova brīnums – liriska komēdija ar dziļu domu. Ar to arī ir izteikta Čehova māksla,” ir pārliecināta viņa.

Aktierim daudz jāstrādā ar sevi
Kad ir amatierteātru skates diena vai vienkārši vakarā jāspēlē kāda izrāde, Aigai ir satraukums jau no paša rīta. Mājinieki jau to zina un ar to rēķinās. “Satraukums ir liels, reizēm pat visu izrādes laiku. Es pat nezinu, vai tas izzūd, taču, sākot spēlēt un iejūtoties lomā, noteikti mazinās. Ir bijis tā, ka aizmirstas vārdi. Tad nu, kā mākam, tā izejam no situācijas. Pirmizrādes vienmēr tiek nofilmētas, lai pēc tam varam noskatīties un paši vērtēt sevi. Redzam savas kļūdas, nepilnības un to, kā vajadzētu spēlēt un darīt, lai labāk atveidotu tēlu un parādītu raksturu. Spēlēt amatierteātrī man sagādā prieku un gandarījumu, kaut arī tas ir sūrs un grūts darbs. Protams, aktieriem ir daudz jāstrādā ar sevi: jāiejūtas lomā, jāmācās teksts, jāiet uz mēģinājumiem vakaros pēc darba. Tērpus un skatuves iekārtojumu veidojam visi kopā, taču galavārds ir Gunitai. Reizēm izdodas ko atrast pašu skapjos, reizēm dodamies uz lietoto preču veikaliem, citkārt tērpus īrējam no citiem teātriem. Vienai izrādei piesaistījām projekta līdzekļus,” saka A.Mūrniece. Tērpam ir ļoti liela nozīme. Pie tam svarīgs ir katrs sīkums: teātrī ir liela atšķirība, vai krekls ir izgludināts vai ne - visam jābūt ar glanci.

Diennaktī pietrūkst stundu
A.Mūrniecei patīk ne vien pašai spēlēt teātri, bet viņa labprāt dodas arī uz citu teātru izrādēm. “Ir izrādes, kurās vairāk skatos un vērtēju aktierspēli, nevis pašu izrādi. Jā, man patīk vērot aktieru mīmikas - esmu to piefiksējusi. Reizēm blakussēdētāji nesaprot, par ko es iesmejos, bet es priecājos par aktierspēli, grimasēm, nevis tik daudz par pašu izrādi kopumā,” atzīt viņa. Atskatoties uz teātra 20 gadiem, A.Mūrniece atzīst, ka “Kontakts” ar katru izrādi ir attīstījies un kritumi nav bijuši. “Latiņa jānotur. Var tikai kāpt augstāk – stiepies kaut no ādas ārā. Līdz šim viss arī sanācis. Nekad nav bijis tā, ka būtu nospēlējuši kādu lugu pilnībā slikti. Protams, ir gadījumi, kad izsitamies no izrādes ritma un dinamikas, taču tās ir bijušas dažas atsevišķas reizes.
Ikdienā A.Mūrniece ir Jaunlaicenes, Veclaicenes un Ziemera pagastu teritorijas attīstības speciāliste. Brīvajā laikā viņa gatavo rotas no pērlēm, apzaļumo dārzus, apgūst šūšanas prasmes kursos. “Diennaktī man pietrūkst stundu. Nevaru visu paspēt, jo visi mani hobiji ir darbietilpīgi un prasa laiku,” atzīst viņa. Taču viņa nekad ne par ko cenšas neraudāt, ar smaidu un prieku dara to, kas patīk. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

“Kontakts” - teātris un draugu kopa

Kategorijas