Ziemeļu vējā bites nemedo

2016. gada 27. maijs 00:00

Sākums 13. un 20.maija numurā

Nākamajā dienā Maija Vilni vairs īpaši negaidīja, bet, ja nu tomēr viņš te vēl ierastos, katram gadījumam atstāja zīmīti, lai Maijas istabā vairs kāju nesper, un norādīja, kur ir viņa vieta. Vakarā viņa tomēr iedomājās, ka vajadzēs no vecmātes darba atteikties. Vīrietis tomēr pa nakti paliek viens, un tad jau dažādas domas var jaukties pa galvu - lai kā, bet ģimenes lietās velns vienmēr ir pamanījies iespraukties sievišķa izskatā. Ja vīrieša cilvēks tam pakļāvās, tad bija pazudis. Beigās sanāk, ka tām stiprajām jābūt sievām. Vai tā vajadzēja notikt pēc gandrīz nodzīvotiem kopā trīsdesmit gadiem? Tiesa, pēdējā laikā viņi dzīvoja kā labi draugi, nu teiksim, radi, bet uz ārpusi nekas nebija manāms. Viņus aizvien uzskatīja par saskanīgāko un iznesīgāko laulāto pāri pagastā.
- Vai nu, meit, vajadzēja uzreiz izlikt mantas no istabas? - ciemos atbraukusī tante centās Maijas sakarsušo prātu atvēsināt.
- Tante, lai saka paldies, ka ne no mājas. Ja viņam citur ir labāk, tad jāsaka, ka esmu pārāk dāsna vēl.
- Labi jau labi, es jau nekā, - tante samierinoši uzlika roku uz Maijas rokas un it kā pie sevis noteica, ka ilgi viņam tas suņu laiks nevilksies un drīz atgriezīsies.
Vilnis neaptvēra, kā bija nokļuvis svešā mājā, vēl trakāk - viņš gulēja gultā, visapkārt mētājās drēbes un tukšas pudeles! Pa atvērtajām durvīm plūda kafijas smarža. Tad, kaut ko atcerējies, kā dzelts pietrūkās kājās un taustījās pēc žaketes - tur vajadzēja būt naudai, prāvu summu viņš bija izņēmis no konta. Tuvojās taču viņu kāzu diena, un Vilnis todien gribēja Maijai nopirkt dāvanu. Iztaustījis kabatas, vairāk par desmit centiem neatrada - naudas nebija! Vilnis slābi atkrita uz spilvena. Kā pa miglu viņš atcerējās, kā bija šeit ienācis, dzēris, noreibis un mīlējies, nezinādams ar ko. Cik dienas viņš bijis te? Pēc garajiem bārdas rugājiem varēja spriest, ka nedēļa apkārt būs. Pa dienu te bija klusums, viņš gan tā domāja, jo visu laiku staigāja kā noreibis. Ja gribēja iziet ārā, tad viņu vienkārši atgrūda atpakaļ, un savās darīšanās izlaida pa nakts melnumu krietnā skurbulī. Istabā ienāca sieviete spilgti nokrāsotām lūpām un nenosakāmas krāsas drēbēs. Pēc uzburbušās sejas Vilnis noskārta, ka nakts uzdzīve krietni piestrādājusi pie izskata. Varbūt, ka kādreiz sieviete bijusi skaista, bet tagad no kādreizējās godības bija palikušas tikai sīkas drumslas.
- Celies nu, putniņ, iestreb kaut ko karstu, citādi atstiepsi kājas! Tīri švaks esi palicis. Naktī gan esi vēl lietojams, - svešā ieķiķinājās.
Vilnis sarāvās. Viņš jutās kā atejas bedrē izmērcēts. Vai tiešām bija tik zemu kritis, ka varēja te gulēt, ēst un vēl mīlēties ar šo te vraku no sievietes?
- Ēd un neskaties apkārt! - svešā atmeta Vilni īstenībā. - Es uz brīdi aiziešu. Tikai nedomā nekur iet, tādā paskatā tevi saņems ciet. Durvis vaļā netaisi, ja kāds dauzās. Saprati, mīlulīt, ja klausīsi būs labi, bet ja ne, tad joki mazi!
Teiktais jau izklausījās pēc draudiem. Vilnis nolēma nogaidīt vakaru un tad rīkoties, jo ilgāk te palikt vairs nevarēja. “Nabaga Maija,” pēc ilgāka laika Vilnis līdz sāpēm izjuta, ko patiesībā nozīmē viņam sieva, un aizmiga. Vilnis pamodās no trokšņa blakus istabā. Tur gāja jautri, acīmredzot bija ieradušies viesi. Viņu, par laimi, neviens netraucēja. Kad pārējie aizgāja, līdz Viļņa ausīm nonāca atsevišķi vārdi:
- Laikam jau guļ - tas ir labi. Šonakt jāpaveic kāds darbiņš, bet viņam labāk iedod miegazāles - ka nepamostas, kad atnāks pakaļ mantai.
- Ah, Vitaļik, labāk rādi klasi un liec to tur mierā! Bailes, ka neatstiepj kājas. Nav jau bomzis, ka neviens nemeklēs. Savu tiesu no viņa dabūju, ar miegazālēm un pašbrūvēto palika mīksts kā jērs. Vai maz atceras, no kurienes nācis.
- Jā, Ella, tu savu māki, lunkana esi, pat mani vecu buku nokausēji. Cik tad pa nakti apkalpo?
- Kāda tev daļa? Cik gribu, tik daru! Labāk pasaki, vai pulveri atvedi? Ja būsi mānījies, tad cilpa kaklā.
- Ella, ne tik strauji! Viss būs OK! Kad esmu tevi apmānījis? - šļupstēja par Vitaļiku sauktais. - Ar to tur tu guli? - viņš pēkšņi pajautāja.
Ella nebija uz mutes kritusi un dzestri atbildēja, lai puisi liek mierā, viņa pati zinās, ko darīt tālāk.
“Nu gan esmu tintē,” Vilnis jutās kā sprostā iedzīts zvērs. “Jātiek no šejienes projām.” Ak, kungs, cik viņš bija zemu kritis! Vai Maija, viņa uzticīgā sieva, to maz kādreiz piedos? Līdz asinīm iekodis lūpā, lai neizdvestu kādu vaidu, Vilnis, cik nu klusi varēja, sataustīja drēbes un izlavījās no istabas. Tie abi laikam gulēja ciešā miegā. Bija jau krietni pāri pusnaktij, kad vīrietis, ticis ārā, kāri elpoja svaigo gaisu un izlavījās no pagalma. Tas nebija tik vienkārši, jo vārti bija noslēgti. Taču, par spīti visam, viņam pietika vēl spēka atrast sētā vaļīgāku dēli un izlīst pa šauro caurumu. Nu tikai vajadzēja apjaust, kur atrodas, lai tiktu uz visiem laikiem projām no šīs nolādētās vietas. Ticis uz šosejas, Vilnis tālumā samanīja pilsētas ugunis. No saspridzinājuma un dienām lietotajām miegazālēm viņa mugura kūpēja - tik liels nespēks bija pārņēmis visu augumu. Tikai bailes, ka viņu varētu aizturēt un aizvest atpakaļ, dzina vīrieti uz priekšu. Beidzot apkārtne kļuva pazīstama, ēku aprises iznira no tumsas. Ausa gaisma, kad viņš pārguris atkrita uz cietā sola pie autoostas un momentā aizmiga.
To, ka Maijai ar Vilni melns kaķis ceļam pāri pārskrējis, Solvita saprata, kad bija piebraukusi pie “Kļavām”. Vārtiņi bija ciet, un klāt pieliktā zīmīte neko labu nevēstīja. Viņa bija iegriezusies, lai atgādinātu par kapusvētkiem. Laukmalē tie notika nedēļu agrāk nekā Silainē. Slimnīcā satikusi Maiju, Solvita tieši noprasīja, kas noticis. Noticis bija - Vilnis nedēļu nav bijis mājās un pēdējo reizi redzēts iznākam kopā no “Vecā sama” ar kādu sievieti. Tie patiesi bija satriecoši jaunumi, jo Vilni tik lēti gultā vis nevarēja dabūt - to Solvita zināja no sevis. Tāpēc viņa ātri atstāja Maiju, grieza spēkratu apkārt un taisnā ceļā brauca uz “Veco Samu” - iecienītāko krogu visā apkārtnē. Tur jau kopš pirmās dienas par bārmeni strādāja viena Solvitas laba paziņa. Viņa noteikti būs ievērojusi Vilni un nepazīstamo sievieti. Solvitas nojautas apstiprinājās. Jā, patiesi pie loga sēdējis solīds vīrietis un pasūtījis tikai vienu kausu alus. Kad jau gatavojies iet projām, viņu apturējusi kā no gaisa nokritusī Ugunīgā Ella.
- Ella? Viņa taču bija Rīgā ostasmeita! - Solvitai no dzirdētā acis izpletās divreiz lielākas.
- Ko tu brīnies? Bija un izbija. Tagad viņa ir šeit un tādus kā Vilnis un viņam līdzīgos ātri savāc savā murdā. Starp citu, viņai aiz vilcienu stacijas vienā graustā ierīkots kaut kas līdzīgs bordelim. Tur aiziet mūsu vīru, mīļāko un dēlu nauda.
- Vilnis tā mierīgi gāja? - Solvita vēl negribēja ticēt.
- Gāja, negāja. Tādas kā Ella visu dabū gatavu.
- Mūsu pilsētā tādas lietas notiek? - Solvita nevarēja norimties.
- Viss notiek. Esam taču Eiropā.
- Nerunā pa tukšo, labāk rādi, kur atrodas tā māja! Jāglābj Vilnis! - krodzinieci pārtrauca Solvitas apņēmīgā balss.
- Šodien liec mierā - pa tukšo izbrauksi. Sāc rīt no rīta, tad Ella būs pilsētā. Parasti rīta pusē pirms deviņiem viņa te apgrozās.
Solvita apsvēra dzirdēto un atzina, ka tā būs vislabāk. No rīta vēl labā krēslā viņa piebrauca mašīnu pie autoostas. No turienes labi varēja redzēt kroga pagalmu. Varbūt Ella atnāk ātrāk, sprieda Solvita. Izkāpusi no mašīnas, viņa pagājās uz autoostas pusi un sastinga - uz viena no soliem gulēja neviens cits kā Vilnis... ◆

Turpmāk – vēl!

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Ziemeļu vējā bites nemedo

Kategorijas