Piebalgas zēns ar mīlestību pret Alūksni

2016. gada 3. jūnijs 00:00

1970

Alsviķu pagasta tūrisma darba organizators un Alūksnes novada gids Jānis Polis maijā atzīmēja 60 gadu jubileju. Daudzi viņu pazīst kā ļoti erudītu cilvēku, un nevar nemaz pateikt, ko tad īsti J.Polis nezina. Vēsture ir viņa iemīļotā tēma, un, kā viņš pats saka, interesi par vēsturi saņēmis jau ar mātes pienu.
- Esat no Piebalgas. Kā jūsu ceļi atveda līdz Alūksnei?
- Saikne ar Alūksnes novadu man jau ir 31 gadu. Tas ir, pateicoties arī manai sievai Solveigai Selgai (Alūksnes Bībeles muzeja vadītāja – red.). Ar viņu iepazinos tad, kad mācījāmies Sporta pedagoģijas akadēmijā. Jau tad viņu ievēroju, jo man viņa šķita gluži kā ne no šīs pasaules, tāpat kā es. Mēs iepazināmies 18 gadu vecumā, un tad bija arī gari periodi, kad vispār nesatikāmies, taču galu galā ap 30 gadu vecumu sapratām, ka nekas labāks šajā pasaulē nav atrodams, un 31 gada vecumā apprecējāmies. Pa vidu ir bijis viss kas, taču patiesās vērtības dominēja. Ilgu laiku mans darbs joprojām bija Piebalgā, un tur strādāju pat līdz 2003.gadam. Tā, pavisam lēnām, šī puse pilnībā kļuva par manām mājām. Piebalgas ģimenes īpašumus pārņēmis brālis, un tas arī ir labi. Alūksnes pusē sen jau jūtos kā īsts iezemietis. Ar ģimeni dzīvoju Alsviķu pagasta “Senpilī”. Tās ir Solveigas tēva gleznotāja Jāņa Selgas celtās mājas. Alūksnes pusē mani fascinē skaistā daba. Tā ir ļoti līdzīga Piebalgas dabas ainavai, jo arī Piebalga ir reljefaina vieta. No sākuma Alūksnes pusē man pietrūka ezeru, kaut gan Alūksnes novadā to ir ļoti daudz. Piebalgā Ineša ezers man vienmēr bija pa ceļam, kad braucu uz darbu, bet Alūksnē līdz ezeram ir jāaiziet. Man nav nekādu pretenziju arī pret šejienes cilvēkiem, jo tie paši vidzemnieki jau vien esam un mums ir līdzīga mentalitāte. Ļoti daudzas kopsakarības Piebalgu saista ar Alūksnes pusi. Gan Piebalga, gan arī Alūksne ir senās Rīgas – Pleskavas lielceļa malā. Pirmsākums gan bija mazliet grūts, jo biju ļoti koncentrējies uz Piebalgas vēstures izpēti. Man šķita, ka, atstājot Piebalgu, atstāšu arī šīs zināšanas un kāda tad tām vairs būs vērtība? Tematika jau ir mainījusies, bet meistarība nav zudusi.
- Jūs esat bijis arī pedagogs.
- Jā, Piebalgā strādāju par pedagogu un mācību pārzini. Kopumā par pedagogu nostrādāju 14 gadus. Interesanti, ka mācīju tajā skolā, kuru pats biju absolvējis – brāļu Kaudzīšu dibinātajā pamatskolā. Mācīju gandrīz visus priekšmetus, izņemot vien mājturību meitenēm un dziedāšanu.
- Kā jums, sportiskam cilvēkam, aizsākās interese par vēsturi?
- Jau ar mātes pienu! Mūsu dzimtai ir ārkārtīgi dziļas saknes Piebalgas novadā. Mana tēva māte nāk no slavenās Cimdiņu dzimtas. Starp mūsu radiniekiem ir arī dziesmas “Dažu skaistu ziedu” aranžētājs Pēteris Cimdiņš. Es piedzimu burtiski brāļu Kaudzīšu muzeja pakājē. Mums bija pat kopīga zeme, un gan mans tētis Alfrēds, gan mamma Irma dzīvē bija satikuši brāļus Kaudzīšus. Mana mamma atcerējās, ka Matīss Kaudzīte kristījis viņas jaunākās māsas. Interese par vēsturi tā arī radās bērnībā, jo visu laiku tika pieminēti kādi ievērojami cilvēki un notikumi. Alūksnes puses vēsturi sāku pētīt jau tad, kad ar Solveigu sapratām, ka mūs dzīves ceļš ir kopīgi ejams. Tad es sāku interesēties arī par Alsviķiem un Alūksnes novadu kopumā.
- Daudzi mēdz teikt, ka vēsture nav jāpārzina, jo dzīvojam taču nākotnei.
- Ir ļoti žēl, ka arī augstas amatpersonas, kurām mūs būtu jāvada, ļoti maz saprot no tā, kas vēsturiski ir noticis. Viņi pilnībā nemācās no vēstures kļūdām, tāpēc vienmēr kāpj uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem. Tā nu mēs arī nepārtraukti dabūjam pa pieri. Šiem cilvēkiem pat nav vienota traktējuma par 2. pasaules kara ietekmi. Ko gan tad var domāt vēl par senākām lietām? Arī lasot dažādus Livonijas laika notikumus, redzu, cik maz mēs no tā visa esam mācījušies. Vēsture ir ļoti vērtīga lieta un palīdz saprast, kā tad īsti mums vajadzētu rīkoties, lai mūsu nākotne būtu pareiza.
- Esat izdevis arī vairākas grāmatas par vēsturi.
- Jā, esmu gan pats sarakstījis grāmatas, gan arī bijis kā redaktors. Esmu rakstījis grāmatām gan priekšvārdus, gan arī komentārus, kā arī dažām grāmatām veidojis vizuālo dizainu. Esmu bijis arī kopkrājumu līdzautors. Kopumā sarakstījis un līdzdarbojies esmu aptuveni 60 grāmatu tapšanā.
- Jūsuprāt, Alūksnes novadam trūkst grāmatas, kura pamatīgāk apkopotu pilsētas un pagastu vēsturi?
- Es teikšu tā - zinot, cik nopietna lieta ir vēsture, es ļoti priecātos, ja beidzot arī es tiktu uzklausīts. Mēs nevaram tā pēkšņi uzrakstīt Alūksnes vēsturi, uz to ir jāiet. Mums būtu jāizveido Alūksnes prezentācijas grāmata. Gribētos, lai kopā sanāk gudri un savu reģionu pārzinoši cilvēki, kuri var nosaukt apskatāmos objektus un zināmos ļaudis no šīs puses. Būtu jāpanāk efekts, kurā cilvēki paskatās šādā grāmatā un saka: “Johaidī, bānītis ir arī Alūksnē! Gliks arī nāk no šejienes! Tā ir viena feina vieta, uz kurieni vērts atbraukt!” Kad atzīmējām Ernsta Glika patieso dzimšanas dienu, Bībeles muzejā bija grāmatu izstāde, kurā atklājās tas, cik daudzi pazīstami cilvēki nāk no Alūksnes puses. Tā, piemēram, Latvijas izcilākā ainavu arhitekte Ilze Māra Janele ir no Alūksnes puses. Mūsējā ir arī Kristīne Ducmane – numismātikas lielā guru. Tad iestājas pozitīvais šoks, jo cilvēki uzzina, cik ļoti daudz slavenu un zinošu cilvēku nākuši no šejienes.
- Pieminējāt Ernsta Glika patieso dzimšanas dienu – ko jūs ar to domājāt?
- Tad, kad Solveiga 2014.gadā organizēja Alūksnē Ernsta Glika jubileju, diezgan daudzi cilvēki teica, ka visur enciklopēdijās minēts, ka Gliks dzimis 1652.gadā. Ļoti skumji, ka šādi izteicieni nāca arī no cilvēkiem, kuriem tas būtu jāzina. Gliks patiesībā ir dzimis 1654.gadā. Jau pirms 50 gadiem to atklāja mūsu izcilais vēsturnieks Edgars Dunsdorfs. Viņš tāds nebija vienīgais, to apstiprināja arī Vācijas profesors Helmuts Gliks, kuram gan nav radnieciskas saiknes ar Ernstu Gliku. Viņš atzina, ka Vetīnes (E.Glika dzimtās pilsētas) luterāņu draudzes baznīcas grāmatā ierakstīts, ka Ernsts Gliks dzimis 1654.gada 18.maijā. Pasaulē ir gadījumi, kad sen zināmi fakti vēl aizvien presē un enciklopēdijās tiek attēloti neprecīzi.
- Jūs esat erudīts cilvēks un piedalījies dažādos erudīcijas konkursos. Kurš no tiem visvairāk palicis amiņā?
- Noteikti raidījums “Latvijas novadu cīņas”, ko pārraidīja televīzijā. Tur pat nebija laika nobīties, jo bija vienkārši jākāpj autobusā un jābrauc. Man ļoti patika šī spēle, jo tajā jautājumi skāra manu iemīļoto lauku – Latviju gan vēsturiskās, gan ģeogrāfiskās izpausmēs. Bija arī jāzina Latvijas nostāsti un personības. Tur es jūtos kā zivs ūdenī, un mēs arī skaisti un spoži uzvarējām! ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Piebalgas zēns ar mīlestību pret Alūksni

Kategorijas