Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Ziemeļu vējā bites nemedo

Ieva Pētersone

2016. gada 3. jūnijs 00:00

71

Nobeigums.
Negaidītais atradums Solvitā radīja gan prieku, gan dusmas. Prieks, ka atradies, un dusmas, ka tik ātri padevies priekameitai. Taču, aplūkojusi Vilni vērīgāk, saprata, ka tādā izskatā viņu neviens nedrīkst redzēt - tik netīrs un novārdzis viņš izskatījās. Saudzīgi sapurinājusi Vilni aiz pleca, viņa to pamodināja un mudināja nākt līdzi. Vai viņš saprata, kas aicina, bija grūti nojaust - tik apjucis izskatījās. Bet šoreiz Solvita ar piezīmēm nesvaidījās, tikai steidzīgi stūma vīrieti uz mašīnu.
Iepriekš izzondējusi, ka Gunārs ir darbā un arī dēli devušies katrs savās gaitās, Solvita veikli iestūma Vilni dzīvoklī un pēc tam vannas istabā. Kamēr vīrietis berza no miesas melnumus, Solvita sameklēja Gunāra drēbes - par laimi, viņi bija viena auguma. Pēc kafijas un sātīgām brokastīm Vilnis pamazām atguva cilvēcīgāku izskatu, vēl tikai vajadzēja friziera pakalpojumus un varēs doties pie Maijas. Bet šobrīd tas bija gandrīz vai visgrūtākais solis, jo abi bija pilnīgi pārliecināti, ka gājiens uz „Kļavām” ir veltīgs. Solvita jau bija informējusi Vilni par redzēto viņu mājās. Tad vēl tā nauda... Vai sieva ticēs, ka noticis tieši tā, ka viņš pats nav labprātīgi meklējis dēku, meties ielasmeitas apkampienos un maksājis par pakalpojumiem? Kāda tur kāzu jubileja - pliks un nabags viņš bija un saburzītu dvēseli. Vai maz tāds vairs drīkstēja rādīties Maijai acīs? Vilnis sēdēja kā nelaimes čupiņa un nezināja, kā lai  atrod ceļu uz sievas sirdi.
- Beidz žēloties! Domājam, ko darīt. Esi taču drosmīgāks un parādi, ka esi vīrs! - stingri noteica Solvita.
Tas mazliet līdzēja. Par abiem nolēma uzrakstīt vēstuli, kurā būtu izteiktas Viļņa patiesās jūtas kaut kā tā, lai Maija to pieņemtu. Pēc ilgāka laika tapa vēstule dzejas veidā:
“Mīļā, Maija, visu dārgā sieva!
Ļauj paskatīties vēl uz Tavu pusi, kur meža malā kadiķītis snauž
Un rītos ilgi kūko dzeguze, skaitīdama mūža apļus vien.
Ļauj paskatīties man uz Tavu gaišo vaigu, kur vasara vēl mīt,
Un atļauj paiet kaut mazliet pa taciņu, kur mežavīns
Pie žoga māj.
Ļauj uzlikt roku vēl uz Tava pleca, lai sajustu, kā saules stari krīt.
Tavs grēcīgais, bet laboties gribošais vīrs Vilnis.”
Nu atlika tikai gudri rīkoties.
Maija atgriezās no darba nogurusi, bet apmierināta - beidzot viņai bija izdevies pārliecināt slimnīcas vadību, ka nakts darbs jāpārtrauc. Viņa godīgi visu izstāstīja galvenajam ārstam, un acis bija tik izmisušas, ka viņai ticēja. Turpmāk Maija strādās nodaļā kā vecākā māsa ar tiesībām nepieciešamības gadījumā pieņemt dzemdības arī ārpus slimnīcas sienām. Zemapziņā Maija nojauta, ka vīrs atgriezīsies, jo viņam pietrūks sievas rūpju. Patiesībā viņš bija liels bērns, pieskatāms, vienmēr gribēja būt uzmanības centrā. Kā jau tas ar bērniem notiek, sadusmojies ātri pārmetās spēlēties uz citām trepēm. Par laimi, viņam dusmas ātri pārgāja, kad Maija izlikās, ka nav redzējusi sapīkumu viņa vaigā. Viņš ātri nokāpa no augstumiem un bija mīlīgs kā jēriņš. Pa šiem gadiem viņa bija iepazinusi vīra vājās vietas, bet kaut ko mainīt viņa raksturā nebūtu prāta darbs. Tāpat kā meklēt citu. Varētu sacīt, ka viņa ir atpalikusi no draudzenes, kura vīrus mainīja kā cimdus. Maijai tas nederēja - viņai pietika ar vienu pāri. Viņa neskauda citas, kuras lielījās, ka katra jauna iepazīšanās dara dzīvi krāsaināku. Tieši otrādi - viņai Viļņa pietrūka! Pat Puika skumīgi lūkojās uz vārtiņiem un gaidīja saimnieku.
To pārdomājot, viņa pavisam aizmirsa izņemt avīzes, tikai vēlāk to izdarīja un pamanīja, ka no vārtiņiem pazudusi zīmīte. Starp avīzēm viņa sataustīja vēstuli. Viļņa rakstīto, mazliet zēnisko rokrakstu Maija pazina ļoti labi. Apsēdusies turpat pie mājas uz soliņa, Maija lasīja. Tā nebija aizstāvēšanās vēstule, tikai lūgums pēc piedošanas, kam cauri vijās mīlestība. Neko tādu agrāk Maija no Viļņa nebija saņēmusi, pat runās tas tik dziļi nebija jūtams. Bet varbūt viņš vienkārši to neprata vai negribēja pateikt. Katrā ziņā, lasot Viļņa vēstuli, Maijai kaklā kāpa kamols. Pašai pret savu gribu izspruka dziļa nopūta: “Kur tu esi, Vilni?” Te no ceriņu krūma atdalījās kāds stāvs un apvija rokas Maijai ap kaklu.
– Sieva mīļā, dari ar mani, ko vēlies, tikai nepadzen!
Puika priecīgi ierējās.
– Palaidnis tāds! Tu taču zināji, ka Vilnis tepat vien līdzās stāv, - labsirdīgi bārdamās, Maija noglāstīja Puikas mīksto kažoku. - Vīrs, ejam taču beidzot istabā, cik ilgi te stāvēsim?
Maija, paņēmusi Vilni pie rokas, ieveda viesistabā.
- Gandrīz kā toreiz, kad vedu tevi rādīt mammai, - viņa atgādināja pirms trijiem gadu desmitiem notikušo faktu.
To mirkli Vilnis atcerējās. Bet vispirms bija vēl kaut kas jāpasaka - šoreiz kāzu dāvanas nebūs un nauda... pat domāt negribas. Ievilcis elpu, Vilnis iesāka:
- Maija, man tev kas sakāms...
- Nesaki neko! Paklausies mani - no jaunnedēļas tevi pa nakti vienu nekad neatstāšu, brīvdienās būsim kopā! Mums taču vēl garš ceļš ejams, un tajā visu izrunāsim.
- Ak, Maija, Maija, mana brīnumainā sieva! Tu man esi vislabākā, skaistākā dāvana! - aizkustinājumā čukstēja Vilnis.
“Rīt būs skaista diena,” lūkodamās spožajās zvaigznēs, priecājās Maija. Un atcerējās mātes teikto: “Ziemeļu vējā bites nemedo.” Viņai bija taisnība. ◆

Kategorijas