Dienas paiet ātrāk darbojoties

2016. gada 10. jūnijs 00:00

476

Vienmēr aktīva, dzīvespriecīga un darbīga ir pensionāre Benita Lūkina no Zeltiņiem. Sirmā kundze ir pagasta kultūras dzīves dvēsele. Lai kāds pasākums arī būtu Zeltiņos, viņa vienmēr būs starp skatītājiem, pie tam – pirmajās rindās. Kultūras dzīves veidotāji smej - ja skatītājos nav Benitas, kaut kas nav tā un šķiet, ka kāda pietrūkst.
Benitas dzimtā vieta ir Ilzenes pagasta Čonkas, bet Zeltiņos dzīvot sākusi pēc precībām ar Gintautu Ojāru Lūkinu. Kopā izaudzinājuši divus bērnus – meitu Jūtu un dēlu Pēteri, taču tagad lielāko prieku sagādā prāvais mazbērnu un mazmazbērnu pulks. Benita visu savu darba mūžu veltījusi medicīnai: strādājusi turpat Zeltiņos daktera Liepiņa ambulancē par medicīnas māsu. “Bērnībā patika spēlēties ar puķēm, zālēm un ārstēt, tāpēc arī izvēlējos savu dzīvi saistīt ar medicīnu. Darba gadi bija mierīgi. Nav nekā, par ko žēloties. Darba bija daudz: jāaprūpē gan mazi bērni, gan jāveic injekcijas. Ne mirkli neesmu nožēlojusi savu profesijas izvēli. Nestrādāju kopš 1992.gada, taču ikreiz, ieejot kādā medicīnas iestādē, gribas mesties darbinieku vidū,” smej viņa. Jauniešiem, kuri nespēj izlemt, vai mācīties medicīnu vai ne, viņa teic spēcinošus un iedvesmojošus vārdus: vajag kādu, kas glābtu citus. “Ja patīk, tad mācībām un darbam nevajadzētu būt sarežģītam. Tiem, kuri šausminās, to nevajag,” saka pensionāre.

Priecē medicīnas attīstība
B.Lūkinai nav saprotams un arī pieņemams tas, kas šobrīd notiek medicīnas jomā Latvijā. “Arī tajos laikos medicīnas māsām nebija nekāda dižā alga - zemākā no visiem, taču tas nav pareizi. Medicīnas darbiniekiem jāsaņem cienīga alga. Protams, es nezinu, cik kurš konkrēti saņem, taču protesti un darbinieku neapmierinātība liek nojaust situāciju. Tā nedrīkstētu būt. Mediķu ikdiena ir saistīta ar cilvēkiem, tiek glābtas dzīvības, tāpēc atalgojumam jābūt cienīgam,” ir pārliecināta viņa.
Tāpat arī viņai nav pieņemama situācija ar gaidīšanu rindās. “Kādreiz cilvēku bija vairāk, bet visi tika pie ārstiem. Tagad cilvēku ir mazāk, taču jāgaida ļoti garās rindās. Sanāk absurdi!” teic pensionētā mediķe. Viņa atzinīgi vērtē medicīnas tehnoloģiju attīstību, vien atzīst - medicīna ir attīstījusies, bet cilvēku veselības stāvoklis pasliktinājies. “Ikreiz, dodoties pie kāda speciālista, nespēju beigt brīnīties par attīstību. Ja mums būtu bijušas tādas ierīces, būtu izglābuši daudz vairāk dzīvību un izārstējuši slimos. Mums tādu iespēju nebija, taču tāpat spējām palīdzēt. Tolaik mazgājām un dezinficējām šļirces, adatas bija neasas un skrapstēja. Patīkami nebija. Lai gan mani vietējie cilvēki atceras ar labu, tomēr ir daži, kuriem no manis vēl tagad bail. Vēl bērni būdami, viņi no manis bēga un kāpa pat kokos, lai tik nav jāsaņem šļirces dūriens,” smejoties atceras Benita.

Atstātais bērns uzmeklē viņu
Spilgtā atmiņā no darba gadiem Benitai palicis gadījums, kad pēc dzemdībām viņu aprūpē atstāts zīdainis. “Ambulancē tolaik bija divas gultas vietas dzemdētājām. Atnāca sieviete un teica, ka ir krievu vidusskolas skolotāja. Viņa piedzemdēja puisīti, bet, tuvojoties izrakstīšanas laikam, izprasījās vēl aizskriet uz veikalu. Taču tā arī neatgriezās un nesen dzimušo puisīti atstāja. Deviņus mēnešus paši par viņu rūpējāmies, bet tad atdevām bērnunamam. Pēc 40 gadiem manā pagalmā iebrauca lepna mašīna, no kuras izkāpa stalts un izskatīgs kungs. Tas bija tas puisītis, kurš tika pamests. Viņš bija uzmeklējis mani un gribēja aprunāties par tolaik notikušo. Kopā aizdevāmies pie sievietes, kura ap to pašu laiku dzemdēja meitiņu. Taču neko vairāk tā arī neizdevās uzzināt, kas bija viņa māmiņa un kāpēc viņa tā izdarīja. Viņš ļoti gribēja atrast savu mammu, bet neviens jau nezina, vai viņa vispār strādāja tajā skolā un bija tā, par ko uzdevās. Taču viņš par dzīvi nesūkstās - uzaudzis ļoti labā audžuģimenē,” atklāj viņa. Tagad jubilejās un svētkos Benita vienmēr saņem apsveikumus no viņa.
Benita atzīst, ka tolaik bērnu atstāšanas gadījumu visā Latvijā bija ļoti maz, tagad tas notiek daudz biežāk. “Citi nosoda glābējsilītes, kur atstāt bērniņus, bet es uzskatu, ka tā ir ļoti laba lieta. Nedomāju, ka silītes mudina māmiņas pamest savus bērnus, bet tās sniedz risinājumu, ja mazulis nav gaidīts un gribēts. Mazulis tiks aprūpēts, viņam būs iespēja tikt pie jaunas, mīlošas ģimenes. Tā reizēm ir labāk. Apstākļi ir dažādi,” norāda Benita.

Patīk pašdarbnieku
koncerti
B.Lūkinai nav raksturīgi sēdēt mājās un gausties. Viņai ir svarīgi būt aktīvai, vienmēr būt svarīgāko notikumu virpulī un, daudz nedomājot, mesties darbos, lai palīdzētu citiem cilvēkiem. Kādēļ? Lai nebūtu jādomā par ikdienu un būtu, ko atcerēties. “Kaut ko darot, dienas paiet ātrāk. Visas aktivitātes jau nemaz tā nevar uzskaitīt. Jādara darbi mājās, jāapmeklē kultūras pasākumi tepat Zeltiņos un arī Alūksnē, jāspēlē teātris, jādodas ekskursijās pa Latviju. Man patīk redzēt un dzirdēt. Pašdarbnieki ir malači un sniedz ļoti labus koncertus! Ja man piedāvā kaut kur doties, vienmēr piekrītu, nemaz nejautājot, kur jādodas un kas tas par pasākumu,” smej viņa. Viņa vienlīdz atzinīgi vērtē kā pašdarbnieku koncertus, tā viesmākslinieku. Apmeklēts tiek ikviens pasākums, kas notiek.
Benitu interesē pagasta vēsture, un kopā ar muzeja vadītāju Sandru Magaziņu viņa devusies pie vietējiem cilvēkiem, lai izzinātu vēsturi. “Mājas un cilvēki man ir zināmi, ar visiem saglabājies labs kontakts, tādēļ gribējās aizdoties ciemos. Reizēm nodomāju, ka gribētu satikt kādu vietējo cilvēku, bet ir grūti saņemties un reizēm ir jau par vēlu,” noteic sirmā kundze.
Kā lielākajai daļai latviešu sieviešu, arī viņai patīk rušināties piemājas dārzā, audzēt ziedus. B.Lūkina ir aizrautīga grāmatu lasītāja. Viņa pat burtnīcās izrakstījusi, viņasprāt, svarīgākos citātus. Ja kādā dzīves brīdī nepieciešams – atliek vien ieskatīties pierakstos. Laimīgi ir tie brīži, kad ciemos sabrauc visa saime. “Tad ir prieks, kņada un liela rosīšanās. Vien tad, kad aizbrauc, ir tāda tukšuma sajūta. Šķiet, ka kaut kā pietrūktu,” teic B.Lūkina. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Dienas paiet ātrāk darbojoties

Kategorijas