Ko tie jaunie zina! Ko tie vecie jēdz!

2016. gada 17. jūnijs 00:00

Man ar tevi ir problēmas, saīgusi pieaugusī meita, kad viņas mamma, labu vien gribēdama, aizrāda. Šoreiz – lai mazie neskraida pa istabu bez čībām: baltās zeķītēs kļūs netīras, bieži mazgājot, tērējas elektrība un veļas pulveris, turklāt savalkātas zeķes piesmērē apavu iekšpusi. Meita atcērt, ka deficīts ir pagātne, šodien neviens vairs tik skrupulozi netaupa un mamma savus novecojušos spriedumus var pietaupīt.
Vecāku un pieaugušo bērnu pretstāve ir sena kā pasaule, jo katrai paaudzei ir sava pieredze. “Divreiz vienā upē neiekāpsi, un upes gultne strauji bez iemesla nemainās. Ir jānotiek kaut kam iespaidīgam vai ilgstošam, piemēram, zemes nogruvumam vai nerimstošām lietavām. Ar cilvēka psihi ir līdzīgi – no katra individuālās pieredzes veidojas noturīgi priekšstati, attieksme par sevi, citiem un pasauli kopumā,” velk paralēles psiholoģe Lora Priedola.

Paaudžu mantojums
Mūsu raksturu, uzvedību, attieksmi pret dažādām lietām, arī vienam pret otru, veido vecāki vai aprūpējošā persona, laikabiedri – vide, kurā augām.
Bērnībā nesaņemot pietiekoši daudz rūpju un mīlestības, vēlāk trūkst vēlmes ar to dalīties. Turklāt dzīve mēdz pārsteigt ar ļoti nepatīkamiem notikumiem – nelaimes gadījumu, tuvinieku nāvi, finansiālu krīzi utt. Tas ne tikai mūs emocionāli izšūpo no komforta zonas un izsmeļ psihiskos resursus, bet pat pie lielākās vēlēšanās neļauj sniegt bērnam to, kas tik ļoti nepieciešams konkrētajā mirklī. Mazā cilvēka pieredzē tas paliek atzīmēts kā iztrūkums. Līdz ar gadiem atmiņas izplēnē, bet emocionālais fons, neapmierinātība paliek, iekšēji gruzd un periodiski cenšas izlauzties.
Ne katrs spēj paaudžu mantojumu izturēt, tāpēc tiek meklēti dažāda veida, arī destruktīvi, mierinājumi – lai attālinātos no šīm ciešanām.
L. Priedola atgādina par mūsu tautas vēl nesenā pagātnē izciesto: kara šausmas, izsūtīšanas sekas, trūkumu, padomju varas dubulto morāli, pārmaiņu laikus. Šie lielie, traumējošie notikumi nevar palikt bez sekām ne individuāli, ne kolektīvi. Tik dziļiem ievainojumiem nepieciešams ļoti ilgs sadzīšanas laiks.

Kopā vai atsevišķi?
Dienvidu un Austrumu zemēs zem viena jumta mierīgi sadzīvo lielas saimes – no zīdaiņiem līdz vecvecākiem. Opji, omes palīdz gan ar padomu, gan praktiski, viņu viedokli uzklausa, respektē. Kā cilts vai ciema vecākais nolemj, tā ir. Arī partneru izvēles ziņā. Arhaisms? Taču tajās pašās islāma valstīs nav ne veco ļaužu pansionātu, ne bērnunamu.
Savulaik arī mūsu senču viensētās dzīvoja kopā vairākas paaudzes, tas bija ekonomiski izdevīgi. Arī tagad tā dara, bieži vien finansiālu apsvērumu dēļ vai kopēju interešu vadīti. Tikmēr klīstošās anekdotes par vīramātēm un sievasmātēm droši vien nav bez iemesla. “Psiholoģiski tāda kopā dzīvošana drīzāk ir smags un attīstošs pārbaudījums. Veselīgi tas var būt tikai tad, ja netiek pārkāptas iesaistīto personību individuālās robežas. Viegli pateikt, bet individuālā pieredzē ir daudz traumatisku notikumu, kuri nav līdz galam apzināti un integrēti kopējā psihes ainā,” zina speciāliste.
Tāpat ir daudz neveselīgu stāstu, kur dēls vai meita ar māti vai tēvu veido pārāk ciešu psiholoģisku koalīciju. Jaunpienācējs – sieva vai vīrs, izjūtot šo saikni, sajūtas lieks, kas noteikti neveicina veselīgas partnerattiecības un neatstāj labvēlīgu iespaidu uz bērniem. Saskarsmes problēmas, varbūt mazāk koncentrēti, izpaudīsies arī tad, ja pieaugušie bērni izlems dzīvot atsevišķi no vecākiem. Regulēt šīs ciešās attiecības, atvieglot ikdienas saskarsmi var palīdzēt kaut vai tās pašas pieklājības normas un tradīcijas.
Kultūrās, kur partneri pieaugušajai atvasei izvēlas vai agrākos laikos izvēlējās vecāki, parasti pamatā bija racionāli apsvērumi. Ja saglabājas cilvēciska cieņa un katrs ienes savu daļu ieguldījuma, šāds modelis ir darboties spējīgs arī mūsdienās un mūsu sabiedrībā. Latvijā pieņemts pāru attiecību pamatā likt mīlestību, cita veida motivācija tiek nosodīta. Parasti jaunieši vienojas bez vecāku iesaistīšanas. Diemžēl definēt un atklāt savas izvēles patiesos iemeslus izdodas ne vienmēr.
“Biežāk sakāvi cieš laulības, kurās partneri nespēj atzīt, ka ir atkarīgi viens no otra un nepieciešami viens otram. Bet ir tik svarīgi izjust un atzīt pateicību par to, ko otrs var dot! Lai šī vēlme dot saglabātos, atšķirīgā, autonomā personība vispirms jāiepazīst un jāpieņem. Neaizmirsīsim arī par sevi un savu attīstību: lai kļūstam gana interesanti gan sev, gan otram,” tā psiholoģe.

Jaunības maksimālisms
Paaudžu konflikts (metaforiski – paaudžu sirsnīgā divkauja) ir ikdienas sastāvdaļa, ar ko sastopamies visur – darbā, mācību iestādēs, politikā, mākslinieciskajā un zinātniskajā jaunradē. Virtuālajā vidē jauniešu ierocis nereti ir nolamāšana par marasmatiķi. Ko tu sajēdz, vecais kapakmeni, padomju laiku prauls, pietrūkstot argumentiem, cērt anonīma komentētāja zobens.
Tikmēr gandrīz ikviens padsmitnieks, pilngadību sasniegušais pamanās no jauna uzkāpt uz vecā grābekļa, uzsist jau gadsimtiem pazīstamos punus. Tīņiem ir raksturīgi ienest savas idejas, paust domas, viedokļus, un dara viņi to ar lielu azartu, demonstratīvi. Tas saistīts ar intelekta un domāšanas procesu attīstību, kas jau sasniedz pieaugušā līmeni. Problēma ir tajā, ka jaunam cilvēkam trūkst reālas pieredzes un izpratnes par gaidāmajiem šķēršļiem, nav nepieciešamo iemaņu, lai šos šķēršļus pārvarētu un idejas ieviestu, skaidro L. Priedola.
Saskaroties ar dzīves grūtībām, pusaudžu maksimālisms un kriticisms pamazām noplok. Tomēr ļoti svarīgi ir šajā procesā neiestigt – paliekot sapņu līmenī, paļaujoties vienīgi uz citu domām vai pat atsakoties no ideju ģenerēšanas. Lai jaunais veiksmīgi ienāktu apritē, tiešām nepieciešami vecie un viedie, paaudze, kas spēj saprast notiekošo, sadarboties, likt lietā jauniešu spējas jomās, kurās šī paaudze nenoliedzami ir pārāka. Piemēram, tehnoloģijas un elastīgums.

Ar ragaviņām uz mežu?
Jaunieši parasti domā, ka ir gudrāki par senčiem, ka, ignorējot viņu “iepelējušos” balstus, sasniegs vairāk. Rezultātā nākas gūt mācību no saviem klupieniem. Savukārt “veči” mēdz pīties savos kompleksos. Tad arī novērojama paaudžu sāncensība, cīņa, abpusēja nenovērtēšana. Protams, tādus vecos vairs nevar dēvēt par viediem. Gudrais spēj akceptēt un integrēt personiskajā pieredzē pasaulē pastāvošo kārtību, kas saistās ar garīgumu.
“Mums jāpieņem, ka katram ejams savs attīstības ceļš, katram jāpieļauj savas kļūdas, tās jāizdzīvo un, atzīstot savas jūtas, no tām jāmācās. Līdzcilvēku loma ir būt klātesošam un atbalstošam, nevis kritizējošam vai pamācošam. Mums jāmācās uzticēties, ka cilvēks pats labāk zina, kas viņam vajadzīgs, un lūgs palīdzību, ja tas būs nepieciešams,” iesaka speciāliste.
Atbildi, kad tev jautā, bet neuzbāzies jaunajiem ar padomiem – iespējams, universāla harmonijas recepte, lai vecumdienās neattaptos vientuļš, paša bērnu un mazbērnu atstumts.
Bet ko iesākt ar vecajo, kad ar viņa prātiņu jau pavisam slikti? Vilkt ar ragaviņām uz mežu (lasi – pansionātu)? Ārkārtīgi smagi un neviennozīmīgi jautājumi, kas skar gan ģimenes resursu, ētikas un morāles kritērijus, gan tīri racionālus izsvērumus. Vienpersonīgi izlemt šo jautājumu cilvēkam ir emocionāli ļoti sāpīgi, jo nākas saskarties ar pretrunīgām jūtām un ārējā atbalsta trūkumu, ko var sniegt sabiedrībā, kultūrā un reliģijā izstrādātās tradīcijas un rituāli.
Diemžēl novērojama aizvien lielāka neiesaistīšanās un norobežošanās, kas skaidrojama ar ārējo stimulu pārmērīgo iespaidu uz cilvēka psihi. Tas veicina sabiedrības morālā klimata pasliktināšanos un ģimenes sociālā institūta sairumu. “Un tomēr esam sociālas būtnes. Tāpēc katram būtu jāmeklē un jāizvēlas sev atbilstoša piederības kopa, kur dzīvot, piedzīvot un pārdzīvot. Būtu jāuzņemas atbildība par sevi un līdzcilvēkiem,” aizdomāties par būtisko rosina psiholoģe. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Ko tie jaunie zina! Ko tie vecie jēdz!

Kategorijas