Kad dzīvi var iedalīt posmos - “pirms” un “pēc”

2016. gada 17. jūnijs 00:00

6009

23 gadus vecais Kārlis Hvalejs no Bejas, sagaidot 2014.gadu, guva traumu, ko izraisīja sejā trāpījusi salūta petarde. Jaunietis ir pateicīgs par to, ka traumas nav skārušas viņa smadzeņu funkcijas, taču puisim nācies ievietot pieres protēzi, kā arī priekšā vēl ir labās acs un deguna kaula rekonstrukcija. Tomēr, par spīti visam, Kārlis ir optimists un visiem iesaka novērtēt katras dienas skaistumu, jo būt dzīvam – tā ir milzīga dāvana mums katram.
- Kāda bija tava dzīve pirms traumas?
- Biju sācis mācīties Latvijas Lauksaimniecības universitātē Jelgavā par lauksaimniecības enerģētikas inženieri, bet diemžēl 20 gadu vecumā ieguvu traumu, kuras dēļ mācības nācās pārtraukt. Pirms traumas gūšanas gribēju sasniegt stabilitāti savā dzīvē. Pārsvarā zināju, ko dzīvē gribu un uz ko es eju. Redzēju mērķi un gāju uz to, jo zināju, ka bez izglītības būs grūti. Izvēlējos šādas studijas, jo tā ir nākotnes profesija. Tajā būtu jāstrādā ar vēja ģeneratoriem un saules paneļiem. Mani šīs lietas saista.
- Kā tu guvi traumu?
- Šo traumu guvu, sagaidot 2014.gadu. Svinējām Jaungadu, un bija sagatavots salūts, taču salūta palaišanas laikā petarde man trāpīja sejā. Pēc tam 13 dienas man bija izraisīta mākslīgā koma, jo citādāk es no sāpēm būtu nomiris. Pirmās 14 dienas man bija visas labās ķermeņa puses paralīze. Pēc iznākšanas no komas biju sazāļots un tikai janvāra divdesmitajos datumos sāku atgūties un saprast, kas ir noticis. Viens no pirmajiem brīžiem, kurš man ir palicis atmiņā, ir tāds, ka pamostoties redzēju sev blakus mammu. Viņa izstāstīja, kas ir noticis, un, to visu dzirdot, es sapratu, ka nevaru laiku pagriezt atpakaļ un varu tikai cīnīties ar sekām, kā arī dzīvot dzīvi uz priekšu. Kad sevi pirmo reizi ieraudzīju, pieņēmu, kāds tagad izskatos. Pēc traumas ir zaudēta viena acs un man nekad vairs nebūs iespējas sajust smaržas. Man ir pieres protēze, kā arī ļoti sadragāts deguns un arī galvaskauss.
- Tava dzīve pēc šī gadījuma būtiski mainījās. Cik ļoti tu izjuti to, ka nu viss būs citādāk?
- Pirmajā pusgadā ilga atkopšanās process un pirmos trīs mēnešus ar pārtraukumiem pavadīju Gaiļezera slimnīcā. Radinieki un draugi bija atsaucīgi un centās atbalstīt, kā vien tas bija iespējams. Liels paldies viņiem par šo atbalstu, jo šis atbalsts man ļoti palīdzēja! Liela problēma bija tā, ka visu laiku pirms tam biju mācījies, un es nevarēju saprast, kādēļ cilvēki, kuriem ir visas iespējas, neturpina mācīties. Es ļoti gribēju turpināt un noteikti to darīšu, kad tas būs iespējams. Nepastāvīgā veselības stāvokļa dēļ es nebiju spējīgs sākotnēji atgriezties darba tirgū. Palēnām tas izdevās, un pašlaik plānoju uzsākt darbu.
Attieksme no apkārtējiem cilvēkiem ir dažāda. Daudzi cilvēki uz mani skatās ar interesi, jo neesmu jau ikdienišķs gadījums, taču nav bijis tā, ka kāds attiektos nosodoši. Pārsvarā cilvēki ir saprotoši un neuzdod jautājumus, kāpēc tāds izskatos. Vienīgi bērni dažreiz ko pajautā, bet es viņus noteikti tādēļ nenosodu. Saprotu, ka tā ir tikai interese, jo tādu kā mani jau nevar satapt uz ielas katru dienu... Ļoti negatīvi gan sajutos tajā brīdī, kad man izstāstīja - ir izņemta labā acs, bet arī pēc šīs ziņas saņemšanas centos saņemt spēkus un turpināt iet pozitīvo ceļu. Vienmēr gan esmu domājis, ka viss būs labi, un tas ir palīdzējis gan pieņemt traumu, gan arī apkārtējo cilvēku interesi par to.
- Tev pietika spēka piecelties un dzīvot, dzīvot skaisti. Ko tu ieteiktu tiem, kuri kaut kādu notikumu dēļ dzīvē sabrūk un nevēlas vairs piecelties?
- Es sapratu to, ka esmu traumēts, bet nevēlos palikt šajā traumā. Gribēju atgriezties sabiedrībā un atsākt normālu dzīvi. Citiem cilvēkiem varētu ieteikt atcerēties, ka vienmēr jau var būt sliktāk. Ir jāpriecājas par to, ka esi dzīvs. Nekad nevajag padoties, lai arī cik grūti ietu. Man ir bijis apkārtējo cilvēku atbalsts, bet ir cilvēki, kuriem nav tāda atbalsta. Iesaku apkārtējiem cilvēkiem nepalikt vienaldzīgiem attiecībā uz tiem, kuriem iet grūti un nav šī atbalsta.
- Kāds vēl ceļš ir tavā priekšā un kādas operācijas vēl ir paredzamas?
- Viena no vissvarīgākajām operācijām ir deguna protezēšana, jo pretējā gadījumā manas smadzenes ir daļēji neaizsargātas. Pēc tam būtu nepieciešama arī acs orbītas restaurēšana, lai varētu ielikt acs protēzi. Nav zināms, kad šīs operācijas notiks, bet tās noteikti nenotiks agrāk kā pēc diviem vai trīs gadiem, jo pēc katras operācijas ir nepieciešams atveseļošanās un rehabilitācijas laiks.
-Visas šīs operācijas un procedūras prasa arī lielus līdzekļus. Kas šajā situācija ir vislielākais finansiālais atbalstītājs?
- Finansiāli valsts sponsorē “pilnīgi neko”. Ir daļa procedūru, kuras tiek veiktas par saviem personīgajiem līdzekļiem, bet lielākām operācijām palīdz līdzcilvēku ziedojumi. Vienmēr esmu jutis līdzi tiem cilvēkiem, kuriem ir kāda trauma, bet kopš savas traumas es uz šiem cilvēkiem skatos ar vēl lielāku līdzjūtību. Valsts šiem cilvēkiem nesniedz lielu atbalstu. Būtu labi, ja vismaz pirmā neatliekamā palīdzība Latvijā būtu par velti, jo tagad tā tāda nav. Manas pirmās dienas slimnīcā izmaksāja dārgi un rēķins bija diezgan liels. Ja par operāciju nav jāmaksā, tad tik un tā ir jāmaksā par rehabilitāciju. Reiz pie manis viesojās draugs no Īrijas, kurš strādā par invalīdu kopēju. Pastāstīju, cik liels ir mans pabalsts un viņš teica, ka Īrijā šajā jautājumā ir daudz labāka situācija. Pabalsti ir krietni lielāki un tur attieksme no valsts ir vienkārši cilvēcīgāka. Ceru, ka arī Latvijā tas mainīsies. Manā gadījumā daudz kas izdarīts, pateicoties tikai ziedojumiem.
- Esi aizrāvies ar kokgriešanu. Pastāsti, kas vēl tevi dzīvē aizrauj?
- Mani aizrauj tehniskas lietas. Man ir arī automašīna, ar kuru paredzēts braukt pa autokrosa trasi. Pats šo automašīnu sakomplektēju - tas ir nedaudz uzlabots “žigulītis”. Vēl nepiepildīts sapnis ir arī piedalīšanās bezceļu braukšanas sacensībās. Pašlaik šī sapņa piepildīšanai trūkst gan auto, gan arī veselības stāvoklis neļauj. Tomēr ticu, ka man tas viss izdosies, un es piepildīšu savu sapni! Pēc traumas esmu divas reizes piedalījies kokgriešanas pasākumos. Mani aizrauj kaut kā radīšana - koks ir viegli apstrādājams. No koka esmu izzāģējis Sprīdīša inventāru – lāpstu ar cepuri, kā arī kravas automašīnu ar piekabi. Noteikti kokgriešanas konkursos piedalīšos arī turpmāk, jo tas ir labs veids, kā atpūsties.
- Kur tu smelies dzīvesprieku?
- Trauma, protams, kaut ko liedz darīt, bet es tai pretojos un to nepieņemu. Es daru visu, lai varētu darīt to, kas man patīk. Es varēju gūt arī nopietnāku traumu, tādēļ esmu pateicīgs, ka varu dzīvot tālāk un tas ir iespējams. Dzīvesprieku smeļos katrā dienā, jo pēc traumas es vēl vairāk sāku saprast, ko nozīmē katra nodzīvotā diena. Ir lietas, kuras dzīvē gribētos piepildīt, un šie mērķi arī lēnām piepildās. Dzīvesprieku palīdz uzturēt arī draugi un ģimene, jo tas ir liels atbalsts. Mana mamma Iveta ļoti dauz ko ir darījusi manā labā.
- Kādi ir tavi nākotnes plāni? Vai saredzi savu nākotni tepat Alūksnes pusē?
- Savu nākotni pirms un arī pēc traumas gūšanas saredzu Alūksnē. Esmu ne tikai valsts patriots, bet arī savas dzimtās pilsētas patriots. Alūksne ir forša ar to, ka tai ir savs ritms! Šī pilsēta nav pārāk skrienoša, man patīk Alūksnes cilvēki, jo tikai malēnieši nes gaismu maisā. Un arī es esmu viens no viņiem. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Kad dzīvi var iedalīt posmos - “pirms” un “pēc”

Kategorijas