Godināsim Jāņkalniņa un Prinduļu kaujas varoņus

Uldis Veldre, Alūksnes Brāļu kapu komitejas vadītājs

2016. gada 17. jūnijs 00:00

184

Paiet 75 gadi, kad 1941.gada 4.jūlijā notika kauja Alūksnē pie Jāņkalniņa, bet 7.jūlijā kauja pie Prinduļu mājām Ziemera pagastā.
Arvien vairāk mēs attālināmies no Latvijas Brīvības cīņu varoņlaikmeta, kad smagās kaujās tika izcīnīta 1918.gada 18.novembrī proklamētās Latvijas Republikas brīvība un neatkarība.
Arvien mazāk un mazāk paliek arī iepriekš minēto kauju aculiecinieku, kas tās redzēja, lai paustu nākamajām paaudzēm par šīm varoņcīņām, par mūsu tautas drosmīgajiem dēliem, kas galvas nolika uz Tēvzemes svētā altāra, aizstāvot un atjaunojot Latvijas brīvību un neatkarību. Alūksnes novada ļaudis nav aizmirsuši šo varoņlaikmetu, savas tautas varoņus un mocekļus. Jau 1989.gadā sākām sakopt kauju vietas Jāņkalniņā, Prinduļos, tika atjaunoti Alūksnes Garnizona kapi, kur mūžīgā atdusas vieta šajās kaujās kritušajiem, dažiem arī Alūksnes Lielajos kapos.

Par notikumiem 4.jūlijā
Saņemu daudzus telefona zvanus īsi pastāstīt par kaujām pie Jānkalniņa un Prinduļiem, nosaukt kritušo vārdus un uzvārdus, tādēļ īsi par šīm kaujām un notikumiem 1941.gada 4. un 7.jūlijā.
4.jūlija agrā rītā Alūksnes dzirnavu strādniekiem pavēlēja doties uz darbu, lai veiktu labības iekraušanu vagonos no elevatora, jo pulksten septiņos Alūksnē ienāca vilciens no Valkas ar 22 vagoniem salaupītā izvešanai uz “varen plašo dzimteni”.
Privātās drēbēs tērptie bruņotie gvardi izsita logu, iekļuva elevatorā , attaisīja durvis un piespieda labības iekraušanā piedalīties arī garāmgājējus. No lopkautuves tika dzīti projām arī mājlopi aizvešanai.
Šo laupīšanu gribēja pārtraukt partizāni, kas sapulcējās Jāņkalniņā un tā apkārtnē. Kad bija izjauktas sliedes pie Jāņkalniņa un Ganību ielas, partizāni nosūtīja patruļu uz tagadējās Gulbenes ielas rajonu, lai ar šaušanu pabaidītu labības un lopu zagļus. Tāpēc ap pulksten 14.30, kad ar labību bija piekrauti seši vagoni, ar lopiem divi vagoni, vilciena sastāvs devās Valkas virzienā. Tas pārbrauca izjauktajām sliedēm pie Jāņkalniņa un sākās kauja. No sliedēm vilciens nogāja tikai pie Ganību ielas.
Varoņa nāvē krita 6. Rīgas kājnieku pulka virsleitnants Alberts Rudaks, alūksnieši Augusts Ruttass un 18 gadus vecais Imants Altroks, bet smagi tika ievainots un 12.jūlijā Alūksnes slimnīcā mira Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris leitnants Pēteris Liģeris. Vēl trīs partizāni bija ievainoti.

Par notikumiem Ziemerī
7.jūlija rītā Alūksnē ieradies kāds laucinieks un lūdzis alūksniešus glābt Ziemera pagasta ļaudis no sarkano bandītu terora. Taču Alūksnē bijis maz bruņotu vīru – bijušo Latvijas armijas karavīru, tāpēc palīdzība aizkavējusies, kamēr Alūksnē un Kolberģī savākti vīri, sameklēts transports un 7. Siguldas kājnieku pulka noliktavās iegūti ieroči un munīcija.
Bet 7.jūlijā agrā rītā pa telefonu ar viltus ieganstu uz Ziemeri ticis aicināts Silenieku māju saimnieks Jānis Pētersons un tur dzīvojušais Pēteris Ozoliņš. Boļševiku bandīti abus veduši uz Kaivandas mežu nošaut. Jānis Pētersons ticis zvērīgi noslepkavots, bet Pēterim Ozoliņam izdevies izbēgt krūmājā, lodei skarot tikai roku. Ap astoņiem rītā ticis izlaupīts un aizdedzināts Ziemera krogs – veikals. Mežniecības galdnieks Arvīds Maziņš izlēcis no degošās ēkas pa logu un ticis nošauts. Tajā pašā dienā bandīti nodedzinājuši arī Mellīša krogu.
Tikmēr cilvēku medības Ziemerī turpinājušās. Daudzi bēguši mežos. Pusdienlaikā bandīti arestējuši Kārli un Edvardu Nebēdniekus un Alfredu Ķirbicu. Edvards vēlāk atbrīvots (bandīti apmierinājušies ar viņam nolaupīto motociklu), bet Kārli un Alfredu nošāvuši Alkšņu pļavās Silenieku tuvumā.

Dodas palīgā
Tikai pēcpusdienā pa Māriņkalna ceļu palīgā ziemeriešiem ar automašīnu devās Alūksnē un Kolberģī savāktie bruņotie ļaudis. Ceļā tiem pievienojās arī ziemerieši – ap piecpadsmit, arī virskārtībnieks Edgars Roks. Viņš bija nošāvis bandas vadoni, kas bija ieradies viņu arestēt. Viņam bija laimīgi izdevies izbēgt pa savas mājas otrā stāva logu.    Pirms Prinduļu mājām atbraucēji un ziemerieši (ap 45 vīriem) izvērsušies ķēdē abpus ceļam, bet izlūki iegājuši Prinduļu mājās, tās pamatīgi apskatījuši. Viņi nekā aizdomīga nemanīja. Tad pēkšņi aizmugurē atskanējušas ložmetēju kārtas. Bandīti bija palaiduši atbraucējus garām, sakāpuši kokos, labi pārredzot līdzeno pļavu. Atbraucēji ieņēma pozīcijas ceļa grāvī uz Alūksnes pusi. Sākās nikna apšaudīšanās, bet pēkšņi tika šauts no sāniem – grāvja gala, kas atradās pakalnā. Negaidītā uzbrukuma rezultātā daudzi krita vai tika ievainoti. Tie, kuri spēja atiet pa grāvja tālāko galu, bija spiesti atiet no neizdevīgām pozīcijām un paglābās. Ievainotie A.Mednis, A.Gradovskis un B.Dzenis nespēja atkāpties. A.Mednis ieteica noziesties ar asinīm un izlikties beigtiem, bet pārējiem neizturēja nervi, kad bandīti latviski pateica: ”Drošības pēc būs jāuzber…” Viņi pacēlās un lūdza nenošaut, bet tomēr tika nošauti. Šāvēji pienākuši pie ievainotā A.Medņa, kurš izlicies miris, to aplaupījuši un ievēluši grāvī. Noskanējis šāviens, bet tas nebija liktenīgs. Kaut brūces stipri asiņojušas, viņš spējis aiziet pie netālu dzīvojušā Bērziņa, kurš nebaidījās viņu nogādāt Alūksnes slimnīcā. A.Mednis izdzīvoja. Ar viņu es tikos gan viņa dzīvesvietā Juglā, gan kaujas vietā, viņš pastāstīja par šīs kaujas visbūtiskāko norisi.

Laupīja 23 dzīvības
1941.gada 7.jūlijā kaujā pie Prinduļiem Ziemera pagastā krita vai tika nošauti 23 cilvēki. Tos nosaukšu pēc vecuma:             Dailonis Randa – 15 gadi;
Georgs Vanags, Boriss Dzenis – 18;
Indulis Liepiņš, Alberts Rezgoriņš, Arturs Gradovskis – 20;
Edgars Sinka, Arturs Brīdaks – 21;
Bruno Liepiņš, Jānis Sakvārnis-Skrīvelis, Eduards Tidemans – 22;
Arturs Vērzemnieks – 24;
Edgars Andersons, Arvīds Nebēdnieks, Kārlis Nebēdnieks – 25;
Donats Kligulis – 27;
Jānis Skopiņš, Elmārs Brošs – 28;
Alfons Brikmanis – 30;
Edgars Roks – 38;
Voldemārs Kaktiņš – 39;
Jānis Pētersons – 41;
Alfreds Ķirbics.
Tā pati banda, kas bēga no Kurzemes un Zemgales, 1941.gada 7.jūlijā agrā rītā uz ceļa Karva – Rezaka zvēriski noslepkavoja 7. Siguldas kājnieku pulka kaprāli Pēteri Jansonu. 1991.gada 7.jūlijā, kad notika atjaunoto Alūksnes Garnizona kapu iesvētīšana, svētbrīdis, godinot kritušos mūsu tautas varoņus, Vidzemes televīzijā tika parādīta Pētera Jansona fotogrāfija. Tās pašas dienas vakarā saņēmām ziņu no Gulbenes: tas ir mūsu tēvs, vīrs. Viņa kapavietu Karvas brāļu kapos tuvinieki nezināja 50 gadus...
Sakopsim varoņu atdusas vietas!
Tuvojas šo traģisko notikumu 75.gadadiena. Sakopsim mūsu tautas varoņu mūžīgās atdusas vietas, godinot viņu svēto piemiņu!
Pieminot un godinot varoņus, mēs kļūstam stiprāki, spēcīgāki, apņēmīgāki un vienotāki. Tas ir ļoti svarīgi šajā laikā, kad mūsu tauta plašajā pasaulē sāk izklīst kā dūmu mutuļi vējos.
Būtu jāatceras ievērojamā Latvijas patriota Ernesta Brastiņa vārdi: ”Bet tauta, kas negodā savus vadoņus un nedievina varoņus, top pelēka un ikdienišķa tauta. Tādā tautā nekad vairs nedzimst lielas domas un nerodas diženi darbi. Kā grāvju ūdeņi aiztek šādas tautas dzīve, tik vardes pavasaros kurkst viņai slavas dziesmas.” Šie viedie, pravietiskie vārdi ir aktuāli arī šodien. Tādēļ Tēvzemes mīlestību rādīsim krietnos darbos Mātes Latvijas labā! Tad, kaut pēdējiem spēkiem, spēsim izdzīvot kā tauta. Lai mums visiem kopā veicas! ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Godināsim Jāņkalniņa un Prinduļu kaujas varoņus

Kategorijas