Izzina etnogrāfiskās vērtības

2016. gada 22. jūnijs 00:00

338

Alūksnes un Apes novados pagājušajā nedēļā viesojās Latvijas Vēstures institūta Etnoloģijas nodaļas vadošā pētniece Aija Jansone. Tā bija etnogrāfiski zinātniska ekspedīcija mūsu novados, lai apkopotu dažādus materiālus un neļautu iet zūdībā vērtīgajiem rokdarbu materiāliem.
Viena no šīs ekspedīcijas ierosinātājām ir Apes novada izglītības darba speciāliste Gunta Ļuļe. Ekspedīcijas laikā A.Jansone tikās ar vairākiem cilvēkiem no Alūksnes un Apes novadiem, kuri uz tikšanos līdzi bija paņēmuši dažādus rokdarbus no savām mājām, kā arī no vecāku un vecvecāku krājumiem.

Nedrīkst laist zudībā
Šādas tikšanās notika vairākos Alūksnes un Apes novadu muzejos, tās organizēja Alūksnes Tautas Lietišķās mākslas studijas “Kalme” vadītāja Renāte Pilipa, lai pēc iespējas vairāk apkopotu etnogrāfiskos materiālus. Visi darbi tika nofotografēti un aprakstīti. Materiālus atnesa Anda Plauma, Gunta Ļuļe, Māra Krieviņa, Mudīte Pētersone un Rasma Harju. Arī turpmāk notiks materiālu apkopošana, pēc tam taps arī šīs informācijas apkopojums grāmatā.
“Tika aplūkoti muzeja krājumi, kā arī cilvēki mums nesa parādīt savus materiālus. Būtu labi, ja nākamās ekspedīcijas laikā mēs varētu doties arī pie šo novadu iedzīvotājiem uz mājām, jo tur varētu būt arī citi ļoti vērtīgi etnogrāfiskie materiāli. Daudzi pat nenojauš, ka viņu mājās ir kādas izcilas vērtības,” teic A.Jansone. Ir bijuši gadījumi, kad vecākās paaudzes radinieks nomirst un tuvinieki, tīrot māju, grib izmest visu lieko – segas, dvieļus un citu. Viņu acīs tam nav nekādas vērtības, taču etnogrāfu acīs tā ir milzīga etnogrāfiska bagātība, kura nedrīkstētu aiziet zūdībā. “Bieži vien cilvēki, kuri nav saskārušies ar tekstiliju, tā arī nenovērtē tās nozīmi vēsturē. Ja cilvēks ir paēdis un viņam ir jumts virs galvas, tikai tad viņš var sākt gavilēt. Mēs vispirms ceļam gaismā dejotājus un dziedātājus, bet piemirstam to, ka viņu tērpus kāds ir darinājis un arī tērpiem ir sava vēsture,” pauž A.Jansone.

Cels saulītē sieviešu darbus
A.Jansonei un R.Pilipai izdevās satikt arī jaunlaicenieti Martu Kristkalni, kura ir izcila rokdarbniece. “Viņa interesējas par rokdarbiem un darina tos ne tikai pati, bet arī taujā uzdarināt ko citiem. Viņai ir uzdarināta tautas tērpa veste. Šai kundzei ir arī brīnišķīga humora izjūta. Tas vien ir tā vērts, lai ietu ar viņu aprunāties,” teic A.Jansone. Viņa uzsver, ka šādu cilvēku krājumi ir jāapkopo, jo tie veido kopējo kultūras ainu. “Mums abām ar Renāti sāp sirds, ka mūsu sievietes nav novērtētas, jo daudzas no viņām ir radījušas izcilus darbus, kuri nebūt nav nesvarīgāki par vīru darbiem, kurus bieži apspriež un cildina. Mēs mēģināsim celt saulītē arī šo sieviešu darbus!” pauž A.Jansone.

Zūd rokdarbu smalkums
Etnogrāfisko vēstures liecību saglabāšana ir būtiska ne tikai tāpēc, lai izprastu rokdarbu attīstību, bet arī tāpēc, lai būtu kaut kas, ko atstāt un iemācīt jaunākajām paaudzēm. A.Jansone atzīst, ka mūsdienās rokdarbi kļūst aizvien vienkāršāki. “Mēs guļam uz vienkāršiem palagiem, mums ir vienkāršas spilvendrānas, bet kādreiz tās bija ļoti izsmalcinātas, palagi bija nošūti ar mežģīnēm, spilveni nostrādāti ar smalkiem rokdarbiem! Šo mantojumu nevar aizmirst, un tas ir jāmāca, jo pretējā gadījumā rokdarbi kļūs pavisam vienkārši,” stāsta A.Jansone un atzīst: kādā no Latvijas skolām rokdarbu stundā skolotāja pasniegusi vien saimniecības maisiņu šūšanu... Katru reizi gada noslēgumā bija jāuzšuj tāds maisiņš, taču šāda pieeja rokdarbu mācīšanai ir ļoti kaitīga ne tikai pašam bērnam, bet arī kopējai etnogrāfijas vēsturei.

Eiropas ietekme
Ekspedīcijas laikā Alūksnes un Apes novados A.Jansone atradusi arī daudzus īpašus darbus, taču viņa atzīst, ka maldīgs ir uzskats par to, ka šajā pusē būtu kas ļoti atšķirīgāks no pārējās Latvijas. Pierobežā ir jūtama Krievijas vai Igaunijas ietekme, taču tā nebūt nav liela. “Svarīgākais ir saprast, ka visu Latviju ietekmēja Eiropa. Nekur mēs no tās nebijām aizbēguši. Kas bija aktuāls tur, nonāca arī līdz Latvijai un ar kādu laika nobīdi arī pie vienkāršajiem zemniekiem,” teic A.Jansone. Viņa stāsta, ka tautas tērps, kādu redzam dziesmu un deju svētkos, nebūt nav vēsturei autentisks. Šāds tērps ir jaunradīts 20.gadsimta sākumā. “Cilvēki lika kopā to, kas bija saglabājies, un tērpu rekonstrukcijas bija subjektīvas. Tās nopublicēja un sāka uztvert par pašsaprotamām, taču, ja tautas tērps būtu autentisks, tas izskatītos pavisam citādāk. Sarkanmelni rūtainie sarafāni bija izplatīti visā Latvijā. 19.gadsimta beigās un 20.gadsimta sākumā sarkanrūtainie audumi bija modē un tos auda visā Latvijas teritorijā. Nav tā, ka kādai vietai tie būtu īpaši raksturīgi,” stāsta A.Jansone.

Tautas tērps – koncerttērps
Viņa atzīst, ka agrāk bijusi ideāliste un cerēja, ka dziesmu un deju svētku dalībnieki ieklausīsies viņā un mēģinās uzstāties autentiskākos tērpos, taču tagad viņa šo ideju nesapņo vairs piepildīt. “Rakstu grāmatas, stāstu tērpu vēsturi - gan jau ar laiku viss nostāsies savās sliedēs. Tautas tērps, kuru lietojam dziesmu un deju svētkos, varētu palikt kā šo svētku koncerttērps, taču noteikti nevaram teikt, ka tā izskatās autentisks tautas tērps. Tas patiesībā izskatītos gluži citādāks, jo pašreiz tas ticis veidots, sajaucot kopā dažādus kultūras slāņus. Zaļa un rozā krāsa nāk tikai no 1856.gada, kad tika sintezētas ķīmiskās krāsvielas. Ap 1860.gadu uzplauka krāsaino un strīpaino audumu aušana. Agrāk šādu spilgtu krāsu nebija. Šis strīpainais un rūtainais audums eksistēja labi ja tikai 30 gadus un bija populārs vienas paaudzes laikā. Vēsturē par tradīciju gan uzskata to, kas tautā ir pieņemts un pastāvējis trīs paaudzēs. Pilnīgi un simtprocentīgi rekonstruēt kādas vietas un laika apģērbu gan vairs nav iespējams. To var izdarīt, tikai skatoties līdzībās ar citiem tērpiem un pētot, kādas tendences valdījušas attiecīgajā laikā,” uzsver A.Jansone.

Pastalas - tikai zemniekiem
Interesants fakts attiecas arī uz pastalām. Daudzi domā, ka tās ir latvieti raksturojošas, taču patiesībā pastalas izmantoja tikai zemnieki. “Alūksnes muzejā atradām saimnieka kalpones jaciņu. Tā bija no samta, apdarināta ar brīnišķīgu mežģīņu lentīti. Tā staigāja kalpones! Mums jau šķiet, ka latvietis uzvilks pastalas, strīpainu bruncīti un viss - viņš jau ir saģērbies tautiskās drēbēs un demonstrē savu latvietību. Tā nebūt nav. Pastalas ir zemnieku darba apavi - vai mums dziesmu un deju svētkos ir jāiet pastalās? Vai mums ir jādemonstrē, kādi mēs esam nabagi? Pastalas bija tautiskā tērpa sastāvdaļa, pirms Latvijā ienāca rūtaino un strīpaino brunču mode. Izpratne par dažām lietām mums ir aizgājusi galīgi šķērsām. Mēs esam iemīti zemē un esam aizmirsuši, ka esam vienas lielas un skaistas kultūras sastāvdaļa,” uzsver A.Jansone. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Izzina etnogrāfiskās vērtības

Kategorijas