Politikā gāja ar cerību palīdzēt pagastiem – piedzīvoja vilšanos

2016. gada 1. jūlijs 00:00

3139

Alūksnes novada domes deputāte Viola Kaparšmite nebaidās atzīt, ka vietējā politikā ir vīlusies – neizdodas panākt iecerēto, jo sistēma ir lēna un sarežģīta, vienmēr vajag dažādus saskaņojumus, kas prasa daudz laika, līdz beigās problēma vairs nav aktuāla. Ikdienā daudzi viņu zina arī kā Latvijas Lauku konsultāciju centra Alūksnes un Gulbenes biroju vadītāju.
V.Kaparšmitei šis ir pirmais sasaukums Alūksnes novada domē. Politiskā pieredze ir maza – divus gadus pirms novadu izveides bijusi Ilzenes pagasta padomes deputāte, kad deputāta mandātu nolika Aldis Čirkste, jo kādreizējiem pagastu priekšsēdētājiem sāka maksāt piemaksas pie pensijām. Alūksnes novada domes vēlēšanās 2013.gadā kandidēja no Zaļo un zemnieku savienības saraksta – kā pati tagad atzīst, “ar panaivu ticību un cerību, ka varēs kaut ko vairāk panākt priekš pagastu un lauku cilvēkiem”.
Ar to es negribu teikt, ka pagasti šobrīd ir ļoti apdalīti. Es saprotu, ka Alūksne ir novada centrs un Alūksnei vajag, bet sāp sirds, ka līdz ar centralizāciju novadā pagasti ir apdalīti. Piemēram, SIA “Rūpe” novadā pārņēma ūdenssaimniecību, kanalizāciju un atkritumus – bez ierunām! Un tagad paši īsti netiek galā.
- Novada domē esat viena no deputātiem, kas nāk no pagasta. Kādas ir jūsu domas par vienu vadītāju uz vairākiem pagastiem?
- Daži deputāti uzskata, ka tas ir labi, jo neesot jāraud pagastvecim uz pleca, bet gan mācītājam. Tomēr līdz ar šo lēmumu diemžēl cilvēki ir sapratuši, ka viņi pagastā nevienam nav vajadzīgi… Tas ir rādītājs, ko nevar aprēķināt ne eiro, ne ar ko citu. Pilsētā ir citādāk, kaut gan arī ir cilvēki, kuri stāsta savu sāpi domes vadībai, bet lauki jau tā ir tālu no visa: autobusi tur kursē reti, feldšeris reizi nedēļā, mājas paliek tukšas… Šobrīd pagasta vadītājam nav laika domāt par tuvāko nākotni savos pārvaldāmajos pagastos, jo viņš dzēš šodienas “ugunsgrēku”, bet pēc dažiem gadiem tas atmaksāsies negatīvi. Pie tā nav vainīgi cilvēki, kuri šos amatus pagastu vadībā ieņem, bet sistēma. Nav neviena cipara, kas pierādītu, ka šī sistēma ir laba. Tāpēc iesaistījos vietējā politikā, jo naivi cerēju, ka no manis kas vairāk tiks lauku cilvēkiem. Diemžēl mašinērija ir tik sarežģīta, viss centralizēts un apvienots, bet cilvēki atstāti aiz muguras. Tagad pagastos ir saimnieki, kuri izdara “melno darbu” un seko līdzi saimnieciskajiem jautājumiem, bet patiesībā tas būtu jādara pagasta vadītājam, nevis jānobraukā n-tie litri degvielas. Tāpēc jau bija anekdote, ka vienā vietā ir cepure, otrā – lietussargs, trešajā – vēl kas. Ko var izdarīt pagasta vadītājs, ja pagastā uz vietas ir tikai dažas stundas nedēļā? Šobrīd visu pagastu vadītāji nemitīgi kaut kur skrien, bet kāda jēga?
- Vai šim deputātu sasaukumam pietiks drosmes to mainīt?
- Muļķīgākais, ka liela daļa no deputātiem to saprot un piekrīt, ka vajadzētu mainīt, bet domāju, ka šis sasaukums to neizdarīs. Daudziem tas nebūtu izdevīgi. Jau tagad novadā jūtama milzīga rosīšanās uz 2017.gadā gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām, kad atkal katra partija sludinās, ko uzcēlusi. Bet kāda te politika? Tā taču ir visa novada nauda!
Uzskatu, ka deputātu balsojumos būtu jāatceļ iespēja atturēties. Kas ir atturēšanās? Tā ir mīkstčaulība, kad nav sava viedokļa, bet ir vēlme palikt baltam un maliņā, cilvēku priekšā tēlot labo: ja nu kas, tad viņš taču atturējās! Deputāts, kurš lielākoties balsojumos atturas, ir tukša vieta, kurš tikai saņem deputāta algu un kuru neinteresē, kas notiek! Šobrīd Alūksnes novada domē ir trīs tādi deputāti – Ainars Melders, Mārtiņš Augstkalnietis un Jana Zilkalne.
- Kā kopumā vērtējat Alūksnes novada domes darbu?
- Labi. Šogad Alūksni apmeklēja mani kursabiedri no visas Latvijas – mums bija salidojums. Viena kursabiedrene teica: “Ja man dzīvē vēl kādreiz būs randiņš, es noteikti to organizēšu Alūksnē, jo tik skaistu un sakoptu pilsētu nekur neesmu redzējusi!” Jā, izdarīts ir daudz. Vakaros palasu portālu “aluksniesiem.lv” un “apbrīnoju” tos cilvēkus, kuri vienmēr ir visgudrākie par visiem un visu “noliek”: nekas nav labi. Kāpēc viņos ir tāds naids?! Nu, mīlīši, nākamgad būs vēlēšanas, tad nāciet, pasakiet, kas bijis slikti un kā to risināsiet, kā darīsiet – es nobalsošu par šādiem cilvēkiem! Tajā pašā laikā mani radinieki, kas divus trīs gadus ir prom no Alūksnes un tagad atbrauc, saka: “Zini, jābrauc iepazīties ar Alūksni, te tik daudz kas mainījies!” Tādēļ kopumā domes darbs ir labs. Cits jautājums ir par to, vai augšā ir pareizā struktūra, vai domes priekšsēdētājam vajadzēja divus vietniekus, vai Alūksnei tomēr arī nevajadzēja savu pārvaldes vadītāju. Novada budžeta nauda tiek tērēta diezgan pārdomāti, ir skats uz priekšu. Nevaru nosaukt nevienu, kā daudzi saka, kurš būtu dabūjis “otkatus”: neesmu redzējusi, pati neesmu ņēmusi un negrasos to darīt.
- Komitejās, domes sēdēs reti izsakāt savu viedokli – kāpēc?
- Nostāju svarīgākajos jautājumos izrunājam jau iepriekš – ja kolēģis jau šo viedokli publiski paudis, tad kādēļ atkārtoties? Ja “iet pāri acīm”, tad gan kaut ko pasaku. Uzskatu, ir labi, ka daudzus jautājumus izdiskutējam jau pirms sēdēm, tādējādi nenāk uz āru viss netīrais ķēķis, kas kādreiz tā bija. Varbūt cilvēkiem tādēļ ir neinteresantāk, nav politiskā teātra, jo agrāk tāds bija. Bet nevienam jau nav liegts izteikties komitejās, domes sēdē. Ir deputāti, kuri to arī dara un izsaka konstruktīvu viedokli, piemēram, jau pieminētie A.Melders un J.Zilkalne.
- Novada domē esat tautsaimniecības komitejā. Kas novadā var sekmēt tautsaimniecību pilsētā, kas – pagastos?
- Tas jādara valstiski. Daudzas reizes esmu tikusies ar zemkopības ministriem, arī viņi to jautāja un secinājums bija viens - valstī jāmaina nodokļu politika! Ja uzsāku uzņēmējdarbību Alūksnes novadā, nodokļiem jābūt uz pusi mazākiem! Visas amatpersonas saka - jā, tā būtu pareizi, bet nekas jau nenotiek! Valdības līmenī visi saprot, ka Rīga ir izveidojusies kā valsts valstī, bet ilgāk nekā desmit gadus neviens nav centies to mainīt. Ja kādreiz mainīsies politiskā situācija un attiecības ar Krieviju, tad kā pierobežas novads varam cerēt raudzīties tajā virzienā uz attīstību, bet pašreiz nevaram lolot dziļas cerības, ka, sakārtojot infrastruktūru, izveidojot industriālo parku uzņēmējdarbībai, kāds stipri gāzīsies uz Alūksni.
- Jūsuprāt, tūrisms ir Alūksnes novada attīstības scenārijs?
- Gribētos tā domāt, bet es tomēr neesmu par to. Alūksnes novads ir pārāk mazs, lai cilvēkiem būtu interesanti šeit dzīvoties trīs četras dienas. Jā, daba šeit ir skaista: atbrauc, apskatās, paēd kādā kafejnīcā pusdienas, ieiet “Maximā” un aizbrauc! Jā, tagad ir muzikālais tilts, un zinu cilvēkus, kuri šā iemesla dēļ ir nakšņojuši Alūksnē. Varētu attīstīt ziemas tūrismu, bet vasarā cerēt tikai uz dabu ir naivi. Alūksnes veselības veicināšanas centra būvniecības ideju gan es atbalstu! Tās būtu darbavietas, ilgi gaidītais baseins. Ja būs šis centrs, tas būs grūdiens tūrismam un novada attīstībai.
- Kas šobrīd visvairāk nepieciešams pagastu attīstībai?
- Viennozīmīgi – savs vadītājs katram pagastam! Tāds, kuram ir skatījums turpmākajiem pieciem gadiem par katru ēku, lietu pagastā. Man nekādi nav saprotams, ka par skolu remontiem vairs īsti neatbild pats pagasts, bet novads, par skolas direktoru – Izglītības pārvalde, nevis pagasts! Pagastu pārvaldēm ir pietiekami liels budžets, tikai tas saimnieciski jāizlieto. Varētu būt vairāk pasākumu, kas saliedē cilvēkus.
- Pastāstiet par savu zemnieku saimniecību “Paipalas”, kā sokas ar garšvielu biznesu, audzējat arī vistas!
- Mūsu ģimenes aizraušanās ir “laimīgo” vistu, zosu, pīļu, tītaru audzēšana – lai vakaros nebūtu tikai jāskatās televīzija. Šobrīd to plaši nepopularizējam, jo viss vēl ir procesā. Audzējam ķiplokus. Tagad mums ir jauna tehnoloģija ķiploku audzēšanā. Iepriekš stādījām 0,3 hektārus vagās, bet nu iegādājāmies stādāmo mašīnu, lai var stādīt dobēs. Apstādītā platība ir mazāka, bet iestādīt varam vairāk. Veicām aprēķinus un secinājām, ka šādi ir izdevīgāk no daudzām pozīcijām. Zemnieku lielākā vaina ir, ka neparēķina, ko dara! Ir jāsāk rēķināt – to attiecinu arī uz sevi, jo arvien vairāk sāku saprast, kur ir kļūdas.
Vairākus gadus audzējam garšvielas un gatavojam garšvielu maisījumus. Cilvēki tos ir iecienījuši. Šobrīd garšvielas man ir tikai hobijs. Bet tas ir to vērts, ja dzirdi, ka cilvēki tavas garšvielas atzīst par labām. Uzskatu, ka garšvielu audzēšana un maisījumu gatavošana ir nozare, ar ko var nodarboties jaunas ģimenes – sākt ar mazumiņu un pamazām paplašināties. Diezgan bieži mūsu Lauku konsultāciju centra Alūksnes birojā vēršas jauni cilvēki, kuri atgriezušies vai domā atgriezties no ārzemēm, naudu ir iepelnījuši un konsultējas, ko varētu šeit darīt. Runājam stundu, divas, bet pamatā ir tā - ja no tā, ko iesakām, vismaz pāris “taukšķi” gada beigās makā nesanāk, tad viņi nav gatavi neko sākt, jo viņiem vajag ātru un lielu naudu.
- Vai cilvēki labprāt dalās savā pieredzē konkrētu produktu radīšanā?
- Cilvēki ir dažādi, bet esmu pārliecināta - tam, kurš dalās savā pieredzē, bizness veicas. Nekad jau nevajag tieši kopēt otru – jāpieliek kaut kas savs klāt. Es arī citiem stāstu, ko es daru! Protams, netrūkst ne skauģu, ne kopētāju, bet man tas nav maizes darbs. Ja kāds no manis noskatīsies, izveidos savu biznesu un pelnīs - tas būs brīnišķīgi! Ir traki, ka ikdienā cilvēki nāk un čīkst, cik grūti, bet ir jāspēj tam tikt pāri. Ir skaidrs, ka pienu vairs neiepirks par 30 eiro centiem litrā, tādēļ jādomā kaut kas cits. Vai mums Alūksnes tirgū ir nopērkams svaigs piens, biezpiens, siers? Nav! To negrib uzņemties, jo tas esot liels darbs. Vieglāk ir izslaukt, saliet kannās un nodot pārstrādei.
- Kādas ir jūsu domas par to, ka Latvijā, tostarp mūsu novados, veidojas lielās zemnieku saimniecības?
- Patiesībā tā ir liela sāpe. No vienas puses tas ir labi, jo tiek sakopti lauki, iegādāta jauna tehnika, bet no otras puses tā tiek iznīcināti mazie saimnieki, jo, piemēram, kamēr mazais izdomā, kur sadabūt naudu zemes nopirkšanai, lai paplašinātos, lielais to jau ir nopircis! Turklāt lielajās saimniecībās jau nav daudz darba vietu. Bet kopumā Alūksnes un Apes novados ir daudz labu, pamatīgu zemnieku. Sāpe ir tā, ka mazie saimnieki nereti izvēlas aizbraukt peļņā uz ārvalstīm, ja nespēj izdomāt, kā sevi un ģimeni nodarbināt savā saimniecībā.
- Kas šobrīd ir zemnieku lielākā sāpe?
- Sirds sāp piensaimniekiem par zemo piena iepirkuma cenu. Diemžēl palīdzēt viņiem nevar. Ir viedoklis: ja Latvijā neizveidosies viens piensaimnieku kooperatīvs, nevis 20 ar saviem priekšniekiem, grāmatvežiem un tā tālāk, piena nozare Latvijā kritīs arvien zemāk un aizies nebūtībā… Graudu audzētājiem pavasara sausums nodarīja postu. 2004.gadā Latvijā neviens neticēja, ka būs Eiropas maksājumi tikai par to vien, ka apstrādājam savu zemi, tomēr tie bija un ir. Tagad ir nestabilitātes izjūta: kā būs ar Eiropas Savienību un kas notiks, ja paņems kredītu saimniecības attīstībai? Izskan arī, ka pēc 2020.gada nebūs vairs Eiropas maksājumu zemniekiem. Kaut gan es no savas pieredzes varu teikt, ka kredīts liek iet, darīt, attīstīties, nevis palaisties slinkumā un sevis žēlošanā. Par kooperāciju arī savā novadā daudzus gadus esam runājuši, virzījuši zemniekus, bet viņi nekādi neiet kopā, jo pārāk spilgta vēl ir padomju laika negatīvā pieredze: ka tikai kāds nepaņem kaut ko sev…
- Vai Alūksnes un Apes novados zemkopībā, lauksaimniecībā ir vērojama paaudžu maiņa?
- Ir. Piemēram, tagad Alūksnē starp zemeņu, dārzeņu tirgotājiem ir daudz jauno. Viņi ir malači, raksta projektus! Paaudžu maiņai bija jābūt. Bet jaunajiem zemniekiem ir arī jāmācās, jo šobrīd daļai šķiet - neko nedarīšu un būšu zemnieks. Tā nevarēs, ir daudz jāmācās! Jāiet arī līdzi laikam. Katras saimniecības pamats ir laba grāmatvedība un dokumentācija, turklāt nevar balstīties tikai uz vienu darbības nozari. Šogad bija izdevība apmeklēt vairākas skolas. Diemžēl daļai jauniešu jau ir doma, ka pēc skolas absolvēšanas tālāk nemācīsies, bet brauks strādāt uz Īriju, Angliju. Ja šādu iespēju nebūtu, daudzi no viņiem paliktu Latvijā un dzīvotu tepat. Jauniešiem jāsaprot, ka visiem nav jābūt ārstiem vai ministriem. Šobrīd, piemēram, trūkst gudru automehāniķu, kuri pārzina auto elektroniku, arī labu metinātāju. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Politikā gāja ar cerību palīdzēt pagastiem – piedzīvoja vilšanos

Kategorijas