Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Būt dvīnēm – tas ir skaisti!

Loreta Jargane

2016. gada 8. jūlijs 00:00

5792

Alūksnietes Inga Langrāte un Edīte Felšāne (iepriekš Auziņas) ir dvīņumāsas, kuras savu dzīves ceļu nevar iedomāties atsevišķi. Ik dienu abas māsas ir kopā, turklāt burtiski kopā, jo kopš šī gada janvāra dvīņumāsas apvienojušas savas profesijas un strādā vienās telpās Raiņa bulvārī 6. Inga sniedz iespēju klientiem safrizēties, bet Edīte Felšāne darina skaistus tērpus, jo ir šuvēja. Pozitīvā gaisotnē abas māsas dalījās ar saviem dzīvesstāstiem un to, kāpēc abām ir tik svarīgi būt kopā.
“Esam no Annas, bet uz Alūksni pārnācām 1986.gadā, līdzko beidzām mācīties Rīgā. Kopš tā brīža dzīvojam un strādājam Alūksnē. Un kopš tā brīža arī nav pārņēmušas šaubas kaut ko mainīt ne profesiju, ne dzīvesvietas ziņā. Mums vēl ir arī māsa Ilze, kura ir gadu vecāka par mums. Vispār mums dvīņi ir gēnos, jo mammai Aidai vecmammas bijušas dvīnes un arī viņai bijis dvīnis, tad esam mēs un vēl māsīcai ir dvīņi. Arī brālēnam bijuši dvīņi,” stāsta Edīte.
- Kad un kā radās ideja par kopīgu biznesu?
Edīte: - Sākotnēji Inga strādāja citā vietā savā specialitātē, es citā. Mums nekad nebija tādas iespējas – strādāt  kopā. Kad bērni bija mazi, tad arī kaut kā nesanāca. Kā sākām strādāt katra savā vietā, pie tā arī pieturējāmies.
Inga: - Un laikam arī to tik stipri nevēlējāmies, lai tas tiešām notiktu. Ir pagājuši 30 gadi, kopš strādājam savās profesijās – friziere un šuvēja, bet sapni strādāt kopīgās telpās mēs vēlējāmies piepildīt jau ļoti sen. Apvienoties, lai beidzot abas esam kopā, jo kopā mēs esam viens vesels! Un tad nu šī mūsu vēlēšanās ir piepildījusies: ja ļoti, ļoti vēlas, tad tas piepildās. Tāpēc šī gada janvārī sākām strādāt šajās telpās, par ko mums ir jāsaka ļoti liels paldies telpu saimniekiem, jo viņi mums piedāvāja atbilstošas telpas izkārtojuma ziņā, kur var apvienot gan atpūtas telpu, gan katrai savu darbavietas telpu un arī mūsu komandu – kopā mums ir ļoti laba saskaņa. Tāpat mūs ļoti daudz atbalstīja arī ģimenes, lai šādā veidā varētu darboties. Tātad viss, kas notiek, tā tam ir jānotiek! Uzskatu, ka arī šīs profesijas ir tādas, kuras var apvienot, jo tās nav tik dažādas, ir saistītas ar skaistumkopšanu un pakalpojumu sniegšanu.
- Kā cilvēki vērtē jūsu ideju apvienoties?
Inga: - Arī apkārtējie cilvēki un klienti ir ļoti priecīgi. Cilvēki tiešām nāk ar pozitīvu attieksmi. Galvenais jau ir tas, ka mums ir visu paaudžu klienti - no mazākiem līdz pat vecākiem cilvēkiem. Piemēram, reiz kāds mazs puisītis man teica: “Kur tu tādu māsu ņēmi, tik vienādu?” Viņam arī esot māsa, bet ne tik līdzīga. Klienti ir ļoti apmierināti, jo, kamēr es frizēju klientu, tikmēr Edīte iešuj slēdzīti tērpam. Tādā ziņā mēs varam būt elastīgas. 
Edīte: - Mums pašām patīk būt kopā, pašas varam izplānot, kādus ziediņus atnest telpām, kā iekārtot, kādā krāsā viss izskatīsies. Varam izpausties un jūtamies ļoti komfortabli. Arī bērniem patīk, jo viņi atnāk un jūtas kā mājās. Mūsu doma arī bija ienest to mājīgumu.
- Kā būtu, ja jūs apmainītos profesijām?
Edīte: - Laikam tas nebūtu iespējams. Protams, esmu pati ļoti daudz ko iemācījusies no Ingas, pati sev matus varu sataisīt. Arī Inga bikšu galus var pati iešūt.
Inga: - Es pat Edītei, kad veidoju matus, saku, ka viņa pati sev labāk var sataisīt, viņa ir ļoti piešāvusies. Bet man ar šūšanu gan tik labi neveicas. Kad Edīte strādā, es domāju: ak, Dievs, kur to gabaliņu likt? Vienā dienā viņa šuva krūšu iešuves, bet es domāju, ka tās ir piedurknes (smejas)! Domāju, ka ar matiem ir vieglāk (smejas).
- Cilvēki jūs bieži sajauc?
Inga: - Protams! Cilvēki mūs ļoti, ļoti jauc. Ir pat tādi, kuri samulst, jo domā, ka dubultojas! Pie manis bija atbraukusi kliente no Rīgas, kura domāja, ka viņai dubultojas un noguruma dēļ rādās jau divas Ingas. Tāpat reiz klientei veidoju matus, aizgāju sajaukt krāsu, viņa sēdējusi un domājusi: nē, nu aizgāja sajaukt matu krāsu, bet stāv blakus telpā un gludina drēbes! Arī, kad vēl nestrādājām kopā, cilvēki mūs bieži jauca. Bieži vien cilvēki ar mani izrunājās par šūšanu un ar Edīti par frizēšanos. Bet mēs jau esam pieradušas, mums tas netraucē it nemaz. Klienti jau samulst un saka, ka slikti sajutušies. Nevienam nav jājūtas slikti, un mēs par to neapvainojamies - mūs tikai priecē tas, ka cilvēki mūs zina.
- Kas jums vēl ir kopīgs, neskaitot izskatu?
Inga: - Kad bijām mazas, mums bija kauns, ka mamma mūs ģērba vienādi. Mēs domājām: ak, Dievs, citi staigā atšķirīgi, bet mums jāģērbjas vienādi! Bet tad, kad mēs izaugām lielākas, un tagad vairs tādas emocijas nepārņem. Tagad neģērbjamies vienādi, toties mums pat nedomājot sanāk vienādi - mēs pat citreiz domājam visu vienādi! Citreiz vienlaikus paņemam telefonus rokās, lai sazvanītos. Piemēram, mēs sarunājam, ka matus abas veidosim dažādi, lai nav vienādi. Atnākam uz darbu un - frizūra mums tomēr ir sataisīta vienādi. 
Edīte: - Sarunājam, lai ir dažādi, bet vienalga ir vienādi! Kad bērni bija mazi, Ingas meitai mēs pirkām dāvanu uz dzimšanas dienu. Katra atsevišķi pirkām, bet tomēr nopirkām identiski vienādas lelles, par ko bērns, protams, nebija sajūsmā, jo divas vienādas…
- Bet vai ir arī kas atšķirīgs?
Edīte: - Raksturos ir atšķirības. Inga ir piemīlīgāka, es laikam nopietnāka. Mums vēl ir vecākā māsa Ilze, viņa diemžēl ir Īrijā. Viņa citreiz pukojās, ka mēs esam divas. Bet ko tad lai mēs darām, ka esam divas (smejas)! Taču gaumes lietās, apģērba un interjera lietās esam pilnīgi vienādas. Šajā ziņā mums domas sakrīt.
Inga: - Bērni mums tagad ir lieli, viņi mums saka nevis mamma, bet mammas.
Edīte: - Jā, mums ir trīs bērni, nevis man viens un Ingai divi, bet abām  kopēji, tāpēc arī viņi saka – mammas! Taču, lai viņi mūs sajauktu, tā gan nav, varbūt kādreiz no muguras. Mamma gan, pa telefonu runājot, sajauc, un vecmamma arī jauca, nevarēja atšķirt. Taču vecākā māsa gan nekad mūs nav sajaukusi, arī tad, kad mēs esot piedzimušas viņa bijusi vienīgā, kas mūs atšķīrusi.
Inga: - Mamma ar tēti mūs pat esot gultiņā jaukuši vietām, lai pārbaudītu, vai pazīst, bet viņa vienmēr esot pazinusi. Tāpat arī tagad, kad esam pieaugušas, viņa nekad nav mūs sajaukusi.
- Ir sanācis strīdēties?
Inga un Edīte: - Mēs ļoti, ļoti reti sastrīdamies, un, ja tā ir, tad tie strīdi ir saistīti ar kaut ko ļoti nopietnu un ir uz mazu laiciņu. Citreiz mums ir tāda kā skaudība vai greizsirdība. Piemēram, uz vīriem, jo Inga vairāk laika pavada ar vīru, turpretī vīriem atkal uz mums greizsirdība, jo vairāk laika veltām viena otrai.
Inga: - Tāpat ar iepirkšanos: ja Edīte nopērk apģērbu, tad man arī vajag, tāpēc, ja viena brauc iepirkties un otra netiek, tad arī māsai jānopērk apģērbs. Citādāk zini, ka būs skāba seja.
- Ar savām otrajām pusītēm iepazināties kopā?
Inga: - Atsevišķi. Bet arī par to ir, ko pastāstīt! Toreiz Edītes vīrs bija diskotēkā un tajā diskotēkā biju es, viņš bija mani noskatījis, būtu nācis mani lūgt uz deju, bet tajā brīdī uzlūdzis kāds cits. Savukārt nākamajā diskotēkā bijusi Edīte, un tā viņš iepazinies ar viņu, nevis ar mani, jo viņš jau nezināja, ka esam dvīņumāsas, viņš vienkārši bija noskatījis meiteni. Pēc tam jau Nauris Edīti pazinis pēc ķēdītes.
Edīte: - Bet citreiz arī vēl tagad sajauc. Vienreiz es sēdēju laukos pie dīķa, galvu noliekusi, un Ingas vīrs Guntars man saka: “Minci!” Tad jau, protams, samulsa, bet tas ir reti.
- Arī pēc darba pavadāt laiku kopā?
Edīte: - Protams, tikai ģimenēs jeb mājās esam atsevišķi. Bet mēs visu darām kopā – arī sportojam. Izšķiramies un atkal jau telefons rokā un sazvanāmies.
Inga: - Mums nevienas dienas nav par daudz, lai mēs nebūtu kopā. Kad atnācām šeit strādāt kopā, vīri teica: ko jūs darīsies, jūs visu dienu būsiet darbā kopā!
Edīte: - Bet darbā mēs strādājam, tāpēc mēs arī pēc darba varam satikties un sazvanīties, un sarunāties.
Inga: - Mums vienmēr ir, par ko runāt, un vienmēr gribas būt kopā.
Edīte: - Mums ļoti patīk arī daba, tāpēc vasarā mēs vācam tējas un dāvinām tuvākajiem. Mums patīk viss, kas saistīts ar dabu, bet tajā pašā laikā mums patīk arī pucēties, tāpēc jau arī izvēlētas tādas profesijas! ◆

Kategorijas