Ar pašdarinātu saldējumu un viesmīlību atkausē sirdis

2016. gada 15. jūlijs 00:00

3360

Linda Vaivode ilgus gadus dzīvojusi Vācijā, bet šogad atgriezusies Alūksnē, lai šeit paliktu un uzsāktu arī savu biznesu. Viņas sapnis ir iepazīstināt alūksniešus ar pašgatavotu saldējumu. Sapnis jau piepildās, jo Linda ir arī Alūksnes kluba “Cita opera” jaunā īpašniece. Šeit viņa vēlas piedāvāt ne tikai pašgatavotu saldējumu, bet arī limonādi un cer, ka “Cita opera” kļūs par iecienītu atpūtas vietu visu paaudžu cilvēkiem. Lindas atgriešanās ceļā mājup palīdzēja gan viņas ģimene Annā, gan arī pašas meitiņa Evelīna un dzīvesdraugs Dario, kurš arī drīzumā pārcelsies uz dzīvi šeit.
- Pastāsti, kā dzīves ceļi tevi aizveda uz Vāciju?
- Pabeidzu Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāziju un pēc 12.klases bija “jālaižas projām”. Tas bija ļoti grūts laiks, jo valsti skāra krīze, un es nevēlējos dzīvot uz vecāku rēķina. Vācijā strādāja jau mana māsa un tā nu devos uz turieni peļņā. Sāku strādāt par bārmeni - tas bija ļoti grūti, jo man trūka valodas zināšanu. Pēc mēneša jau sāku saprast valodu un varēju sazināties. Pēc tam sāku strādāt kazino, bet mans pēdējais darbiņš bija benzīntankā. Jau kādu laiku biju pazīstama ar kolumbieti Dario, kurš jau ilgstoši ar saviem radiniekiem dzīvoja Vācijā. Mums ar Dario pieteicās mazais. Tieši pēc meitiņas piedzimšanas manī raisījās pārdomas par atgriešanos Latvijā. Mana mamma Astrīda un tētis Anatolijs strādāja savā saimniecībā Annā un viņiem bija vajadzīga palīdzība. Man arvien vairāk sāka viņu pietrūkt - es arī esmu māju cilvēks. Vācija nav tā zeme, kur es varētu palikt uz visu savu dzīvi. Tur trūkst draugu un ģimenes, kā arī tās brīvības, kura ir Latvijā. Es savās mājās Annā varu darīt, ko gribu un justies brīvi. Tā lēnām nonācu pie domas atgriezties tieši šeit, jo man pat prātā nenāca doma atgriezties Latvijā, bet, piemēram, dzīvot Rīgā. Lielpilsētas nav domātas man.
- Kā tev visvairāk pietrūka, esot svešumā?
- Noteikti ģimenes, cilvēku un gaļas! Vācijā viss ir tāds mākslīgāks. Pietrūka arī mūsu, latviešu,maizes... Tad, kad biju atbraukusi ciemoties uz Latviju, vienmēr ņēmu uz Vāciju līdzi daudz maizes. Bez tās es nevarēju dzīvot! Man pietrūka arī Alūksnes pilsētas un Alūksnes ezera. Vācijā dzīvojām dzīvoklī - man pietrūka lauku. Tagad varu savos laukos iziet ārā peldkostīmā un nevienam tas neinteresē – tā ir lauku burvība!
- Vai tev un tavam draugam lēmums atgriezties nāca viegli ?
- Dario dzīve šobrīd vēl rit Vācijā, bet es jau viņu lēnām gatavoju solim pārcelties uz Annu. Zināju, ka gribu atgriezties Latvijā un nestrādāt kādam, bet gan pati sev. Vecāku saimniecībā ir daudz gotiņu - šobrīd nodot pienu pārstrādei nav nemaz tik izdevīgi. Domāju, ko ar to pienu iesākt, un izlēmu, ka varu taču gatavot paštaisītu ekoloģisku saldējumu. Arī Dario stāstīja, ka labprātāk sāktu strādāt tādā uzņēmumā, kur viņš pats būtu sev priekšnieks. Jau vairākus gadus Vācijā viņš strādā loģistikas uzņēmumā. Tā nu lēnām arī viņam šī mana doma iepatikās.
- Papildus saldējuma ražošanai tev radās vel kāda iespēja.
- Jā, uzzināju, ka kluba “Cita opera” iepriekšējie īpašnieki pārdod klubu. Dzirdēju par šādu iespēju un nolēmu mēģināt. Tā nu tagad klubs pieder man. Sākumā šaubījos, jo šī ideja bija jāizstāsta arī Dario. Pieņemot šo piedāvājumu, mums visiem nāktos pārcelties uz dzīvi Alūksnes pusē, tādēļ šis lēmums bija jāizsver. Dario te jau ir bijis un Alūksne viņam ļoti patīk, taču idejai par pārcelšanos es viņu jau kādu laiku lēnām gatavoju. Tieši Dario man ieteica atbraukt uz Alūksni un noskaidrot visu sīkāk par iespēju kļūt kluba īpašniecei. Kad atbraucu un viņam izstāstīju par klubu un iespējām šeit, viņš beidzot piekrita.
- Kas ir tas, ko tu vēlētos ar sava kluba vadību ienest Alūksnē?
- Noteikti nevēlos, lai šis klubs asociētos ar vietu, kur var tikai piedzerties. Mēs jau tirgojam pašgatavotu saldējumu un limonādes. Saldējums top no manas mammas saimniecības gotiņu piena un arī māju ogām. Saldējumam nepieciešams piens, cukurs, olas un kaut kas garšai – zemenes, kakao vai ķirši. Viss nāk no mūsu mājām, izņemot pirktās olas un cukuru. Mēs esam atvērti arī darba dienās, izņemot pirmdienas un otrdienas. Gribētos, lai šī ir vieta, kur alūksnieši un pilsētas viesi var iegriezties ne tikai brīvdienās, bet arī vienkāršā darba dienas vakarā. Manuprāt, Alūksnē šobrīd trūkst tādas vietas, kur varētu vienkārši aiziet ar draugiem un mierīgi pasēdēt, kaut ko ieēst vai iedzert. Mums ir arī novusa galds un galda futbols. Drīzumā būs pieejama arī videospēļu konsole “X-box”. Tā kā ilgu laiku pati biju bārmene, tad arī es klubā strādāju. Cilvēki ir jautājuši, kas es esmu, jo netic, ka esmu kluba īpašniece. Citiem šķiet, ka esmu par jaunu, citi atkal netic, ka īpašnieks pats var strādāt aiz bāra letes. Man šī lieta nav sveša, un kāpēc gan es pati arī nevarētu strādāt un palīdzēt? Man to patīk darīt!
- Pēc kā, tavuprāt, ilgojas alūksniešu publika?
- Man pazīstamie cilvēki sniedz dažādus padomus - visu to ņemšu vērā. Negribu noteikti koncentrēties tikai uz jauniešiem. Negribētu, lai viņi ir vienīgā šī kluba auditorija, kurai jāpielāgojas. Vēlos iesaistīt visu paaudžu publiku un ceru, ka tas izdosies, jo ne tikai jauniešiem ir nepieciešama izklaide. Gribu radīt jauku vietu, kur var aizdoties ikviens, kuram ir tāda vēlme. Pēc tā, manuprāt, arī vairums cilvēku pilsētā ilgojas.
- Uzturoties ilgstoši Vācijā, vai vari pateikt, kā tipisks alūksnietis atšķiras no tipiska vācieša?
- Latvieši kopumā ir noslēgtāki, arī cilvēki mūsu pusē. Te cilvēki ir piezemētāki. Vācieši ir ļoti pedantiski, un tur viss notiek pēc likumiem. Tas gan palīdz, gan arī traucē, jo vācieši ir mazliet egoistiski. Pozitīvais ir tas, ka viņi tomēr ir ļoti izpalīdzīgi un var just šo ārzemniecisko pieklājību. Kopumā tomēr ar vāciešiem nevarēju īsti saprasties.
- Kāpēc, tavuprāt, daži cilvēki, kuri devušies peļņā uz ārzemēm, tā arī nekad vairs neatgriežas?
- Zinu, ka daudzi nevēlas atgriezties, jo viņiem tur ir labi dzīves apstākļi, kā arī ir izveidojusies ģimene. Es atgriezos, jo esmu māju cilvēks. Kopumā biju prom septiņus gadus un sapratu, ka Vācija nav tā vieta, kur vēlos pavadīt savu dzīvi.
- Tu atgriezies uz dzīvi šeit pēc tik ilga laika. Kas šeit ir mainījies?
- Arī iepriekš Alūksni apciemoju pāris reizes gadā, tāpēc man nav liels pārsteigums par Alūksnes vizuālā izskata maiņu, bet mani pārsteidz tas, ka es te nevienu vairs nepazīstu! Agrāk zināju ikvienu cilvēku Alūksnē, bet nu vairs nevienu nepazīstu... Tieši tas ir neierasti. Visa iedzīve mums vēl ir Vācijā un lielā pārvākšanās tikai vēl notiks. Tad arī būs tā galējā sajūta, ka nu dzīvojam šeit.
- Kādi būtu tavi ieteikumi līdzcilvēkiem Alūksnes novadā palīdzēt Dario šeit iejusties?
- Dario 22.jūlijā atbrauks atvaļinājumā uz trīs nedēļām. Vēlāk viņš atgriezīsies darbā un tikai gada beigās atbrauks dzīvot uz šejieni pavisam. Tagad pasaulē ir izplatīts bēgļu jautājums. Tas, ka Dario ir kolumbietis ar tumsnēju ādu nenozīmē, ka viņš ir bēglis. Viņš ir dzimis Kolumbijā, bet jau daudzus gadus dzīvo Vācijā. Dario patīk Latvija. Es aicinātu cilvēkus būt atsaucīgiem. Protams, arī cilvēki uz ielas atskatās, jo viņš ir tumsnējs. Dario vienīgi ir mazliet bail no tā, ka viņš vēl pagaidām labi nezina latviešu valodu. ◆

Vizītkarte
◆ Vārds, uzvārds: Linda Vaivode.
◆ Dzimšanas gads, vieta: 1990.gada 24.septembris, Alūksne.
◆ Izglītība: Latvijas Biznesa koledžā iegūta 1.līmeņa augstākā izglītība uzņēmējdarbībā.
◆ Ģimene: meita Evelīna (septembrī paliks divi gadi) un draugs Dario.
◆ Hobiji: “Mans hobijs ir meita, jo nekam citam pat neatliek laika,” teic jaunā māmiņa un kluba “Cita opera” jaunā īpašniece Linda Vaivode.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Ar pašdarinātu saldējumu un viesmīlību atkausē sirdis

Kategorijas