Māksla ir kā ēdiens – vai protam to izgaršot?

2016. gada 22. jūlijs 00:00

4784

(Turpinās no 1.lappuses)

“Tagad ir sakārtota Prinča saliņa, tur tiks atjaunotas arī tiltiņa margas. Šī daļa būs sakārtota un gribētos, lai arī skats uz “Ziemeļvēju” ir baudāms, taču šobrīd tas tāds nav. Nevar arī šos apstādījumus vienkārši nogriezt, jo pats darbs atrodas uz metāla karkasa - apstādījumi to aizsedz,” stāsta L.Mazule. Gadījumā, ja šo vides objektu demontētu un pārliktu citur, L.Mazulei bijusi doma laukumā (pretī Skolas ielai) izveidot topiāriju - metāla karkasu, kurā ieaug augs, piemēram, tūja. Tādējādi veidotos zaļa dabas skulptūra. L.Mazule ierosinājusi izveidot zuša tēlu, kurš būtu kā dāvana pilsētai, tās viesiem un arī atgādinājums, ka Alūksnē notiek īpašie Zušu svētki. Diemžēl šī ideja noraidīta.
Alūksnes novada domes Sociālās, izglītības un kultūras (SIK) komitejas sēdes laikā pagājušajā nedēļā skatīja jautājumu par vides objektiem Alūksnē. Skar tieši tās skulptūras, kuras pilsētas vidē ienākušas divu simpoziju laikā. 2001.gadā Alūksnē notika Latvijas trešais akmens tēlniecības simpozijs “Gadsimtu sasaukšanās”. Tā laikā seši Latvijā zināmi un cienījami tēlnieki dāvināja Alūksnes muižas parkam sešas skulptūras. Alūksnes muzeja vēsturniece Linda Safranoviča informē, ka tās bija paredzētas kā vēsturisko un kādreiz tur bijušo skulptūru interpretācija.

Vēsturiski neiederas
“Skulptūra “Kolumba ola” iederas parka vidē, jo kādreiz tur ir atradusies skulptūra ar šādu nosaukumu. Skulptūra “Kalnu ezers” gan vēsturiski nav atradusies muižas parkā. Šis piemineklis ir estētiski skaists, tas ir baudāms, taču vēsturiski tur neiederas. Man nepieņemamākais darbs varētu būt tēlniecības objekts “Diānas dzimšana”. Vēsturiski Diānas statuja tiek attēlota kā medību dieviete, kurai mugurā ir toga un rokās bulta ar loku. Arī šī skulptūra parkā ir zudusi,” stāsta L.Safranoviča. Viņa informē, ka jau 1900.gadu sākumā muižas parka fotogrāfijās šīs un citu skulptūru vairs nav. Muižas parkā ir bijusi Vinzorietes jeb vīnogu vācējas skulptūra, Apollona krūšutēls, “Kolumba ola” un “Diānas dzimšana”. No skulptūrām palikuši tikai pamati, bet nav zināms, kas noticis ar pašām skulptūrām un kāpēc to tur vairs nav.
Lai arī simpozija ideja bija atjaunot veco skulptūru vietā jaunus un modernus vides objektus, ne visi no tiem atrodas tiem piemērotākajās vietās. Laura Mazule uzsver, ka mazās arhitektūras formas “Kalna ezers” (autors Juris Švalbe), “Kolumba ola” (Vilnis Titāns) un “Diānas dzimšana” (Andris Vārpa) Alūksnes muižas parka centrālajā daļā konkurē ar tā vēsturisko vidi un tās būtu ieteicams pārvietot. Alūksnes muzeja direktors Uldis Jaunzems gan uzsver, ka muižas parkā skulptūras var pārvietot tikai tad, ja būs kāda alternatīva. “Kad tiks atjaunots Putnu paviljons, Pomonas templis, strūklakas un citas mazās arhitektūras formas, tad 2001.gada vides objekti varētu parkā arī vairs neiederēties. Taču līdz tam, kamēr atjaunojam ko citu, iesaku paturēt šīs skulptūras,” teic U.Jaunzems.
Skulptūru kolekcija ir vērtīga
Alūksnes Mākslas skolas direktora vietniece mācību darbā Anita Vēliņa uzsver - katra vietai piemīt kaut kas īpašs, raksturīgs dabas un cilvēku radītajā vidē. Arī Alūksnē nav mazums neparastā un tikai šai pilsētai raksturīgā. Par Alūksnes zīmoliem sen jau ir kļuvis ezers ar Pilssalu, Livonijas pils drupām un daudziem kultūras un sporta pasākumiem, Bībeles muzejs, Kristofa Hāberlenda vadībā celtā Alūksnes evaņģēliski luteriskā baznīca, Jaunā pils, Tempļakalns, bānītis un muižas parks ar strūklakām, vēsturiskajām arhitektoniskajām celtnēm un mūsdienu skulptūrām.
“Tas viss ir brīnišķīga dāvana, ko varam baudīt gan mēs, alūksnieši, gan pilsētas viesi. Vēsturiski objekti kā Eola templis, mauzolejs, Aleksandra paviljons vai obelisks Oto Hermanim fon Fītinghofam ezera krastā katram alūksnietim ir pierasti jau vairākās paaudzēs. Arī akmens skulptūras, kas tapušas 2001.gada tēlniecības simpozijā, Alūksnes pilsētas domei Guntāra Bērziņa vadībā sadarbojoties ar Latvijas Mākslinieku savienību un tās biedriem - profesionāliem tēlniekiem, varbūt jau ir pieradinājušas mūs ar savu klātbūtni. Šī Alūksnes skulptūru kolekcija ir vērtīga kā vienots komplekss un nozīmīgs Latvijas mākslas vēstures notikums, kas raksturo sava laika – 21.gadsimta sākuma - mākslas valodas un mākslas procesu fiksāciju. Līdz ar mākslas eksponēšanu pilsētas vidē tiek parādīta dažādu laiku radošo cilvēku vēlme iekļauties pilsētvidē ar sava laika valodu līdzās klasicisma un citu stilu izpausmēm,” norāda A.Vēliņa.

Piedāvā risinājuma variantus
Ja tēlnieka Andra Vārpas skulptūra “Diānas dzimšana” ir problemātiska ar savu divdomīgo raksturu, tad kāds cits vides objekts satrauc tieši sava tehniskā stāvokļa dēļ. L.Mazule SIK komitejas sēdē uzsvēra, ka tēlnieka Sanda Kondrāta darbs “Ziemeļvējš”, kurš atrodas muižas parka teritorijā uz Ojāra Vācieša un Pilssalas ielas krustojuma stūra, ir jāatjauno tādēļ, ka tas jau ir sabojājies. “Šī skulptūra nekonkurē ar vēsturisko vidi, taču tai jau ir bojāti apstādījumi, kā arī skulptūras daļas,” sēdes laikā pauda L.Mazule.
Viņa piedāvā četrus variantus vides objektu problemātisko jautājumu atrisināšanai. Pirmais variants ir šīs skulptūras atjaunot, nemainot to atrašanās vietu. Šāds variants gan prasa pašvaldības finansiālu ieguldījumu, un daži vides objekti ir jāatjauno diezgan bieži. Otrais variants ir skulptūras pārvest uz Zvārtavas muižu. Kā trešais variants tiek piedāvāta skulptūru demontēšana un atjaunošana citās Alūksnes vietās. Ceturtais variants paredzētu pagaidām skulptūras neaiztikt, līdz tiek lemts par to, kā tiks labiekārtotas attiecīgās teritorijas un vai jaunajā vidē šīs skulptūras vēl aizvien iederēsies. SIK komitejas sēdē deputāte Jana Zilkalne kategoriski uzsvēra, ka skulptūras nevajadzētu pārcelt uz Zvārtavas muižu. Tam piekrita arī pārējie deputāti. “Skulptūra “Ziemeļvējš” jāatstāj tur, kur tā ir. Sandis Kondrāts ir profesionāls tēlnieks, un gan viņa, gan citu mākslinieku darbi ir pienesums mūsu pilsētai,” pauda J.Zilkalne. Arguments, ka skulptūras ir jāatjauno un tas prasa līdzekļus, šajos gadījumos neiztur kritiku, jo profesionālu mākslinieku darbus nevar tā vienkārši paņemt un pēc laika demontēt vai kur pārvietot.

Atjaunot vai demontēt?
Pavisam citādāk ir ar 2014.gada Latvijas Mākslas akadēmijas studentu projektā tapušajiem četriem vides objektiem Alūksnes pilsētā. Tie ir: Unas Stahovskas “Dzīvības koks” (skvērā Lielā Ezera ielā), Kristapa Andersona “Dabas klēpis” (7. Siguldas kājnieku pulka skvērā), Annas Rasmus “Katrīna” (pie Alūksnes Mākslas skolas) un Māra Kosta “Kods” (starp klubu “Prelūdija” un Alūksnes novada pašvaldības ēku). Arī šie objekti jau ir vai nu jāatjauno vai jādemontē. Viens no problemātiskākajiem vides objektiem ir “Dzīvības koks”, jo tā lapotne veidota no dēlīšiem, kuri jāatjauno reizi gadā vai divos. L.Mazule uzsvēra, ka ar studentiem nav noslēgts līgums par to, ka šie vides objekti paliks pilsētas vidē ilgstoši, tādēļ tos var demontēt, kad tie sāk traucēt attiecīgās vides attīstībai vai izmantošanai. J.Zilkalne ierosina veikt publisko apspriedi par šiem vides objektiem, savukārt māksliniece Antra Lielmane SIK komitejā uzsvēra, ka diez vai publiskā apspriešana būtu labākais risinājums, jo modernā māksla daudziem var šķist neizprotama un cilvēki nevarēs objektīvi novērtēt darbu māksliniecisko un profesionālo vērtību. Līdz ar to apspriedei būtu jāpiesaista profesionāļi un šis jautājums jārisina kopīgi.
“Lai iedrošinātu cilvēkus, kas savā ikdienā nav tik tuvu mākslas pasaulei, vēlos citēt ievērojamā itāļu mākslas kuratora un kritiķa, vairāku grāmatu autora Frančesko Bonami tēzi: “Nevajag būt lietpratējam, lai izbaudītu mākslas darbu, pietiek ar atvērtu prātu. Māksla ir kā ēdiens, un neviens jau nesaka: “Es no tā jau daudz ko nesaprotu,” - iedams uz restorānu. Māksla ir ēdiens dvēselei un prātam: galu galā mēs ēdam arī prieka un baudas pēc, ne tikai izdzīvošanas labad. Arī māksla var būt pārvārīta, nokāsta par vēlu, tāpat tā var būt negatava, par agru noņemta no plīts. Ir mākslinieki, kuri aizmirst savas idejas uz uguns par ilgu, un ir citi, kas ļoti steidzas tikt pie ēšanas, kas ceļ tās galdā pirms laika. Katrā ziņā viss ir atkarīgs no gaumes: varbūt jums garšo tieši pārvārītas gleznas un pusjēlas skulptūras.”,” uzsver A.Vēliņa.

“Mariju” tā arī neieraudzījām
Jāatgādina, ka 2014.gadā projektā tika paredzēts izvietot nevis četras, bet piecas skulptūras. Piektā - Jāņa Jaunzema skulptūra “Marija” (attēlā augšā) - galu galā tā arī netika izvietota. To bija paredzēts novietot Pilssalā bijušā paviljona “Marija” vietā, taču saskaņošanas problēmu dēļ skulptūra tā arī netika izvietota. Divu gadu laikā netika arī izvēlēta cita vieta, kur to novietot. Arī pats J.Jaunzems vēlāk atteicās no idejas turpināt strādāt pie figūras ārpus projekta. Alūksnes Mākslas skolas direktors Ojārs Vēliņš gan piekrīt tam, ka Pilssalas teritorijā nevajadzētu izvietot skulptūras, jo arī šī teritorija attīstās, tā ir vēsturiska vide, tāpēc rūpīgi jāizsver, kas tajā ierakstās un kas tieši pretēji – izjauc kopskatu.

Rūpīgāka izvērtēšana
pasargātu
Alūksnes novada pašvaldības priekšsēdētāja vietnieks Dzintars Adlers šonedēļ tautsaimniecības komitejas sēdē uzsvēra, ka turpmāk ir jāizvērtē rūpīgāk, kādi vides objekti tiek izvietoti un kāpēc. Tieši rūpīgāka izvērtēšana varēs nākotnē pasargāt no šobrīd tik aktuālās problēmas – ko iesākt ar attiecīgajām mazajām arhitektūras formām? “Man ir jautājums – kurš no jums gribētu šādu skulptūru savā pagalmā?” sēdes laikā jautāja Dz.Adlers. Jāuzsver gan, ka ir arī daudz kvalitatīvu modernās mākslas darbu, kurus cilvēki neliktu savā pagalmā, taču viņi tik un tā novērtē šo darbu pienesumu un kvalitāti. Alūksnes novada pašvaldības Vides dizaina padomei ir uzdots izvērtēt situāciju padziļināti un arī turpmāk kopīgi izvērtēt, ko atļaut un ko neatļaut izvietot attiecīgajā teritorijā. Savukārt A.Lielmane uzver, ka daudz ko atrisinātu arī informatīvās plāksnes pie skulptūrām, kuru šobrīd nav. U.Jaunzems piebilst, ka informatīvo plākšņu jautājums pils muižas parkā tiek risināts - tā ir viena no aktuālākajām šā brīža problēmām. Pašreiz ir jāizvērtē, kādas varētu izskatīties šīs plāksnes, lai tās būtu harmonijā ar parka vidi un objektiem. Tādā veidā cilvēki varētu izlasīt informāciju gan par pašu tēlnieku, gan arī attiecīgo darbu un saprast, kāpēc tas tā izskatās un atrodas konkrētajā vietā.
Lai arī problēma ir šķietami samilzusi, tā ir radījusi vērtīgu diskusiju par to, kādai kopumā būtu jāizskatās Alūksnes pilsētai, un to, ka vides papildināšana ar kādiem objektiem ir jāveic gaumīgi un zinoši. “Alūksnes Ziņas” savā interneta portālā “aluksniesiem.lv” veica aptauju, jautājot, vai patīk visi vides objekti Alūksnē? Vairāk kā puse atbild apstiprinoši. ◆

Fakti

Ceļojums gar dažādajiem Alūksnes vides objektiem

“Ceļojumu sāksim pie Alūksnes mākslas skolas (Ojāra Vācieša ielā 2), kur ieraugāma daudziem garāmgājējiem šķietami neizprotamā Latvijas Mākslas akadēmijas studentes, jaunās tēlnieces Annas Rasmus radītā “Katrīna” (2001) – rotaļīga, mazliet neveikla – it kā bērna roku darināta, bet tik ļoti iederīga pie skolas, kurā mākslu iepazīst bērni. Skatītājs var uzdot sev jautājumu – ko simbolizē konusveidīgā forma, arka un zelta kronis? Šķiet, atbilde nebūs ilgi jāmeklē. Man šī skulptūra liek atcerēties slavenā spāņu mākslinieka Huana Miro rotaļīgos darbus.
    Dodoties tālāk parka virzienā, varam ieraudzīt Sanda Kondrāta “Ziemeļvēju” (2001). Šis darbs tik organiski iekļāvies vidē, ka garāmgājējs to var pat nepamanīt, tajā pašā laikā ainaviskā telpa ir pietiekami plaša, lai objektam būtu, kur “dzīvoties”. Arī darba nosaukums nerada pretrunas, granīta elementi it kā sagāzušies no ziemeļiem uz dienvidiem, un vēja skarbumu pastiprina asās šķautnes.
Dodoties parkā dziļāk pie dīķiem, dienvidu virzienā varam ieraudzīt mākslinieka Viļņa Titāna radīto “Kolumba olu” (2001), līdzās šai vietai jau barona laikos atradies mākslas darbs ar šādu nosaukumu, bet, tā kā attēli nav saglabājušies, tēlnieks radīja savu mūsdienu versiju.
Dodoties tālāk - kalnup ziemeļu virzienā, skatāms Jura Švābes “Kalna ezers” (2001). Darbā saspēlējas neapstrādātais granīts ar spoži slīpēto, tas stāsta par leģendu, ka parka kalnā kādreiz ir bijis vienmēr neizsīkstošais ezeriņš, kas devis ūdeni apkārt esošajām strūklakām un dīķiem. No šīs vietas lieliski izbaudāma arī parka ainava ar skatu uz Alūksnes ezeru.
    Ejot lejup Aleksandra paviljona virzienā, pa kreisi no celiņa redzama mākslinieka Andra Vārpas radītā skulptūra ”Diānas dzimšana” (2001), kura tapusi līdzās vietai, kur senāk bijusi šīs medību dievietes marmora skulptūra. Arī Andris Vārpa radījis savu versiju, kur tēlnieciskajās formās apvienojas dabas elementu un sievietes torsa līnijas, bet skulptūras pamatnē iegravētas medību bultu līnijas.
Lai pastaiga būtu bagātāka, varam paieties gar ezeru garām Aleksandra paviljonam, obeliskam, uzkāpt kalnā pie Eola tempļa, bet atpakaļ uz pilsētu doties pa Siguldas ielu, kur skvērā pie Pils ielas skatāma jaunā tēlnieka Kristapa Andersona darbs “Dabas klēpis” (2014), kas Alūksnes sabiedrībā ieguvis vispretrunīgākās atsauksmes. Taču no jauno mākslinieku darbiem tas idejiski sevī ietver ļoti spēcīgu vēstījumu. Varbūt mākslinieks ir panācis vēlamo efektu – mēs dabu gan mīlam un lolojam, gan postām un baidāmies no tās stihijām. Varbūt māksliniekam mazliet pietrūcis laika niansētāk izstrādāt tēla sejas vaibstus, bet jaunieši šī projekta laikā veica neiespējamo – nedēļas laikā tapa visi šie diezgan apjomīgie darbi.
    Tālāk varam doties pa Pils ielu lejup līdz pat bērnu spēļu laukumam O.Vācieša ielā, kur līdzās tam tapusi mūsu novadnieka Aināra Zelča granīta skulptūra “Čiekurs” (2001) - veltījums muižas dārzniekam Pēterim Bukam. No parka pa Šķūņu ielu un tālāk pa Tirgotāju ielu varam nonākt pie pašvaldības administratīvās ēkas, kur pie ceļa, kas ved uz stāvlaukumu, ir ieraugāms jaunā tēlnieka Māra Holsta darbs “Kods” (2014), kas tikpat veiksmīgi kā “Ziemeļvējš” iekļaujas ainavā. “Kods” lieliski iekļaujas industriālajā vidē. Turpinot ceļu pa Tirgotāju un tālāk Lielā Ezera ielu, skvērā pie autoostas varam ieraudzīt viskošāko un atraktīvāko objektu - jaunās mākslinieces, alūksnietes Unas Stahovskas darbu “Pasaku koks” (2014).
    Jūtot nogurumu pēc garās pastaigas, atgriežamies parkā pie Jaunās pils un strūklakām, varam apsēsties uz kāda no soliņiem un, vēršot skatu O.Vācieša un Dārza ielas virzienā, ieraudzīt šobrīd esošā Latvijas Mākslinieku savienības priekšsēdētāja un tēlnieka Igora Dobičina radīto “E-olu”, kur jau nosaukums vien vēsta par māksliniekam tik raksturīgo humora izjūtu. Mākslinieks, radot šo darbu, vēlējās Latvijas laukakmenī iemiesot 20.gadsimta sākuma klasicisma modernisma aso leņķu valodu un rast emocionālo saskarsmi starp dabas veidoto virsmu un paša radīto. Skulptūras vizuālais tēls veidots ar laikmetīgiem tehnikas līdzekļiem, kas mākslas valodā rada mūsdienīgu izteiksmes līdzekļu kontrastu saspēli starp pulētu, zāģētu un plēstu virsmas faktūru.
    Gribas cerēt, ka šajā ceļojumā, apskatot pēdējos 15 gados radītos mūsdienu tēlniecības darbus, radās jaunas sajūtas un iespaidi un varbūt arī kāds no lasītājiem guva kādu jaunu atziņu. Un nekas, ja kāds no darbiem neiepatikās - mēs taču katrs esam tik dažādi! “Laikmetīgā māksla esam mēs paši – tādi, kādus sevi šodien redzam tagadnes spogulī. Reizēm mēs sevi redzam skaistus, reizēm atbaidošus; tāpat notiek arī ar mākslu. Raudāt pēc zudušās pagātnes nozīmē noliegt šodienu un atteikties no nākotnes. Tas nozīmē atteikšanos baudīt - arī tās visdīvainākajās un varbūt neglītajās formās – enerģiju, kas dzen un vienmēr ir dzinusi uz priekšu ikkatru sabiedrību.” (Frančesko Bonami)
Pilnībā pievienojoties F.Bonami teiktajam un cienot ikviena lasītāja viedokli, bet ticot, ka ne viens personīgais viedoklis nevar būt par iemeslu, lai iznīcinātu mākslas darbus, kā tas diemžēl ir noticis senā un ne tik senā pagātnē.”
Autore: Anita Vēliņa

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Māksla ir kā ēdiens – vai protam to izgaršot?

Kategorijas