Salna ziedus nenokoda

2016. gada 22. jūlijs 00:00

Nobeigums.

No lielveikala, kādi Rīgā ir ik uz soļa, ar nelielu iepirkuma tīkliņu pie rokas iznāca pagara auguma vīrietis un lēnām gāja uz autobusa pieturu. Bija svētdiena, un nekur nebija jāsteidzas, viņš strādāja par krāvēju, nopelnīja pietiekami, vismaz pašam pietika. Dzīvokli īrēja pie kādas vecākas kundzes, kura par jaunā īrnieka gaitām nejautāja. Vienīgais nosacījums bija - nevest dzīvoklī dzērājus, pašam nenākt iereibušam un nesmēķēt telpās. Zīmīgi ieklepojusies, piebilda, ka viņš esot diezgan jauns un spēcīgs, tad jau sievietes garām nelaižot. Viņa gan gribētu, lai bieži te nevedot, esot taču citas iespējas, kur miesas kārības apmierināt. Jā, vēl katru mēnesi īres maksu gan gribēšot, to teikusi, saimniece aizvēra aiz sevis durvis.
Bija pagājuši tieši divi gadi, kopš viņi ar Marlēnu pašķīrās. Tagad, atceroties to dienu bezjēdzīgo strīdu, kļuva kauns par sevi. Saimnieces piekodinājums par sievietēm bija lieks. Andrejs Kadiķis mīlēja tikai Marlēnu un Dairi. Kāds viņš bija muļķis, uzklausīdams skaudīgās Mades pirms četrpadsmit gadiem veco notikumu. Marlēna tobrīd bija brīva sieviete, patiesībā viņam negribējās arī zināt par to, kas noticis pirms tam. Vai Marlēna pēc kāzām bija neuzticīga? Nu, nē, taču! Piedzima puika, nu vai nav vienalga, kurš ir bioloģiskais tēvs. Galvenais, ka zēns auga un abi sapratās. Ja nebūtu gadījusies tāda Made, tad šodien visi kopā dzīvotu. “Muļķis, muļķis!” atkārtoja Andrejs. Tā jau nebija, ka viņš nezinātu, ko dara Marlēna Īrijā. Pa sev vien zināmiem avotiem noskaidroja, ka sieva pelnās ar sēņu lasīšanu un piegulētāju nav. Ja arī gadītos, tad viņš ļaunā neņemtu. Pašam jau arī kāja paslīdēja. Zināja arī, ka māsai neklājas viegli un abi ar Dairi dzīvo no rokas mutē, pārtiek no tā, ko Marlēna atsūta.
Vienu brīdi jau gribēja braukt mājās, bet vīrieša pašlepnums neļāva to darīt. “Lai nu vēl kādu brīdi paliek, kā ir,” sprieda Andrejs. Tomēr ilgas pēc tuvības ar Marlēnu ņēma virsroku, gribējās samīļot Džeinu, tā jau būs izaugusi par brašu suņu jaunavu, dēlēns... Acīs sāka pildīties migla. Nē, to vairs nevarēja izturēt pat viņš, Andrejs, kurš sevi bija novērtējis par cietu kramu.
Kamēr Andrejs apcerēja savu kļūmīgo soli par aiziešanu no mājas, iezvanījās mobilais.
- Brāli, - klausulē ierunājās Dora, - divus gadus neesmu tevi traucējusi, bet nu man ir jārunā. Tu vispār manī klausies, brāli?
- Runā taču, - nepacietīgi skubināja Andrejs. Tas vien, ka māsa piezvanīja bija vērts.
- Tātad man ir jaunumi. Marlēna ir mājās, viena, bez piedevām. Protams, ka sēro pēc tevis. Kā es zinu? Man taču acis ir pierē un sirds vietā! Džeinai - pirmie kucēni. Cik daudz? Neuzminēsi - vesels ducis! Dairis pukst, ka neesi mājās, jautā katru dienu, kad tētis būs mājās: Džeinai māju vajagot. Protams, ka vajag, ko tu brīnies! Mazajiem jau saimnieki sarunāti, skaistu mantu vienmēr ņem, tēvā bērni atsitušies. Kāds tēvs? Nu par to ļauj spriest pašai Džeinai. Jā, Marlēna ir sarunājusi amatniekus mājas remontam, bet tavu padomu tāpat vajag. Galvenais, kāpēc zvanu, ir tas, ka arī manā dzīvē ir būtiski jaunumi. Jūs ar Marlēnu ģimenes dzīvi audiet rakstā tālāk paši, diezgan esat jauni. Dairim arī vajag savu istabu, drīz meitenes vedīs mājās. Ko tu brīnies? Taču jau sešpadsmit pilni. Tā kā Raitis pāries dzīvot uz Rūjienu pie jaunās sievas, jā, jā, viņš ir apprecējies, - to, ka tikai taisās to darīt, Dora paturēja pie sevis. - Vārdu sakot, mēs ar mežsargu Kārli metam kopā kauliņus.
- Tu precies? - Andrejam aiz pārsteiguma aizrāvās balss un gandrīz nokrita zemē mobilais.
- Kārlis grib noteiktību, tāpat kā mūsu vecāki. Nekādu kāzu nebūs, protams, ka vakariņas „Avotā’’ un baznīcā salaulāsimies. Kāzu braucienā dosimies apkārt mūsu ezeram. Vai tad tu, brāli, vienīgajai māsai, kura tevi uz ceļiem izauklēja un tautās palaida, tagad pat laimes nenovēlēsi? Brauc tik šurpu! Es laulības ostā stūrēju precīzi pēc divām nedēļām - 12.00 Apšu baznīcā.
- Ko teiks Marlēna? - no tikko dzirdētā vēl neatguvies, pārjautāja Andrejs.
- Brāli, ko tu klausījies, ja nekā neesi sapratis? Es taču tev visu izstāstīju! Kā mazs bērns, nudien sitīšu, kad atbrauksi mājās, - rājās Dora, taču patiesībā priecājās, ka lietas kārtojas pareizajā virzienā. - Neliec lūgties, brauc, gaidām! - vēlreiz atkārtoja Dora. Un piebilda: - Dzirdi, Apšu kalnā šogad kurināšot lielo Jāņu ugunskuru, visi kaimiņi būšot. Vēlākais parīt lai tu būtu šeit! Nekādu “bet”!
To teikusi, sarunu izbeidza. “Tas nu bija izdarīts, tagad tikai ar prātu uz priekšu,” sparīgi domāja Dora.
Andrejam bija, ko padomāt. Kamēr viņš, zobus sakodis, pacieta prombūtni un domāja, ka visa dzīve ir apstājusies, tikmēr jaunumu kalni gandrīz vai no kājām nogāza. Visu ko viņš bija gaidījis, bet tādu pagriezienu gan ne! Tagad tikai vajadzēja uzteikt istabu, lai viss būtu, kā nākas, viņš samaksās par visu mēnesi. Darbu arī vajadzēs uzteikt. Gan jau tiks atpakaļ par taksometra šoferi - tā viņam bija apsolīts, kad steigā pameta mājas.
Jaunumi nepagāja garām arī Marlēnai Kadiķei. Raitis bija atnācis, un abi izrunājās no sirds. Viņa jau nezināja, ka patiesībā Kārlis ir pie vainas. Ticis skaidrībā ar Doru, viņš bez liekām ceremonijām to aicināja par likumīgo saimnieci turpmākajai dzīvei. Pēc tam Kārlim bija vīru saruna ar Raiti.
- Krustdēl, - viņš bija iesācis, - katram dzīvē gadās kļūdīties, sevišķi zaļajā jaunībā. Es tavam tēvam apsolīju, ka rūpēšos par tevi, kamēr apņemsi sievu un arī pēc tam, durvis būs vienmēr atvērtas. Par tevi un Marlēnu jau izrunājām, zinu arī par Dairi. Taču ne tu, bet Andrejs Marlēnu aizveda uz slimnīcu, atveda mājās un visus šos gadus rūpējies par Dairi ar tēva mīlestību. Tas cilvēks nebūs laimīgs, kurš Andrejam atstāstīja tālo dienu notikumus, bet ko es tev iesaku darīt. Dzirdu, ka tu bieži sazvanies ar kādu sievieti, pats tur biji ciemos. Kas notiek tavā galvā, ka neņem viņu par sievu? Cik ilgi viņu tā vazāsi aiz deguna un skumsi par izdzisušajām oglēm? Tas, ka tev ir tēva jūtas, tas ir labi. Bet iesaku silti par to tālāk nerunāt. Lai Marlēna pati tiek galā ar savu Andreju, jāsaka Dorai, lai zvana brālim un ved pie prāta. Paši jau nesasparosies. Runājot par Doru, mēs likumīgi ejam kopā. Viens otru pazīstam, patikšana ir, un, kā jau teicu, mūsu vecumā vairāk skatās ar sirdi, - tā teica Kārlis un mudināja izrunāties ar Marlēnu un visām nebūšanām pielikt punktu.
Ģimene ir svēta lieta, un katram nejaušam akmenim viņu dārziņā nebūs to izjaukt! Tā arī notika. Raitis aizgāja pie Marlēnas un pats brīnījās, ka viss notiek tik mierīgi, senā jūsma apdzisusi. Arī Marlēna izturējās vienkārši, un balsī nejuta ne pārmetumu, ne žēlumu. Abi runājās kā labi kaimiņi. Pienāca Dairis un ar lepnumu aicināja Raiti paskatīties Džeinas bērnus.
- Tētis arī drīz būs mājās, tad jau mēs ar Džeinas māju tiksim galā paši, - nopietni runāja Dairis. - Tu arī taisoties precēties, un tēta māsa ar Kārļonkuli! - viņš priecīgi piebilda.
Marlēna saskatījās ar Raiti, taču nekā neteica. Viss jau bija izrunāts, un pagātnei vairs nebija nozīmes. Drīz būs Jāņi, pirms tam Dora ar Kārli likumīgi nokārtos savu dzīvi un Raitis mīs gredzenus ar meiteni no Rūjienas, par Madaru saucot. “Tomēr no ,,m’’ burta nav varējis šķirties,” nosmaidīja Marlēna.
No Rīgas autobusa izkāpa Andrejs un kāri ievilka spirgto lauku gaisu. Viņš visu bija nokārtojis bez liekas taujāšanas. Vecā saimniece priecājās, ka īrnieks kārtīgi maksājis, uzvedies godīgi un arī tagad samaksā līdz pēdējam centam par visu mēnesi. Pirms viņš vēl paspēja aizvērt durvis, piekodināja, ka, esot Rīgā, lai ienākot ciemos abi ar kundzi.
- Piedodiet vecajai sievai par ziņkārību: reiz, uzkopjot istabu, ieskatījos jūsu piezīmju grāmatiņā un atradu foto, kur visi kopā nobildēti. Aiz to jau man šķita, ka esat pārāk godīgs. Visādi tajā dzīvē iet, bet nu laimīgu braucienu un neaizmirstiet atbraukt ciemos, - viņa vēl atkārtoja.
Darbā arī viss noritēja kā pa diedziņu. Gluži tukšā viņš nebrauca mājās: kontā iekrājusies naudiņa, bet ceļasomā - sporta apavi dēlam, gardumi Džeinai ar mazajiem, daļa gan esot atdoti - tā pirms laika bija stāstījusi Dora. Galvenais, ka sarunu turpināja Marlēna un Dairis. Tagad ar sainīšiem priecīgi pukstošu sirdi viņš tuvojās mājai, no kuras reiz bija bēgšus galīgi sagrauts aizgājis.
- Tētis nāk! - pirmais ar skaļu gaviļu saucienu metās pretī Dairis.
Tad savu balsi pievienoja Džeina, viņai pakaļ tuntuļoja pieci bērni, kuriem arī būšot saimnieki.
- Tikai vienu atstāsim, - steidzās stāstīt Marlēna.
Andrejs viņu cieši pievilka klāt. Abi sapratās bez vārdiem.
- Vai tad istabā neviens nenāks, mums ar Kārli pašiem viss būs jānoēd, ir gan tauta, - tēlodama sašutumu, sauca Dora.
- Tad nu par visu, kas labi beidzies! - iesāka Kārlis un pacēla glāzi vīna.
- Par jūsu atvasaras laimi! - sauca Andrejs.
- Par mūsu visu laimi! - tostu nobeidza Marlēna.
- Bet Džeina? Viņa taču arī ir mūsu ģimenes locekle ar visiem bērniem! Es paceļu glāzi par viņu arī! - iesaucās Dairis, kuram gan bija dzirkstošais dzēriens “Mežezers”.
- Lai top! Paceļam glāzes par jaunu dienu, par jaunu dzīves pavedienu! - svinīgi nobeidza Kārlis.
Līgovakarā Apšu kalnā sanāca kopā kaimiņi, radi un kopējo ugunskuru šoreiz iededzināt uzaicināja visu Kadiķu ģimeni. Viņiem pievienojās Dora un Kārlis.
Atskanēja „līgo!’’ un saplūda ar gaišajām ugunīm tuvējos pakalnos. Dzīves pavediens droši vijās tālāk. Marlēna to zināja, zināja arī Andrejs, un, rokās sadevušies, viņi pievienojās līgotājiem. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Salna ziedus nenokoda

Kategorijas