Uz naža asmens

2016. gada 29. jūlijs 00:00

323

- Augļu tēju?
- Augļu.
- Ar cukuru?
- Ar cukuru.
Vivita pasmaidīja. Viss bija tik pazīstams. Tā pati autoosta, tie paši cilvēki. Pat balsis tās pašas. Tikai viņa vairs nebija tā pati. Nebija? Jā, kopš vakardienas. Nekas jau nebija mainījies. Tikai viņa skaidri zināja, ka nav vairs agrākās Vivitas, kurai varēja uzsaukt vienkārši: “Čau!”
Viņa bija pasmaidījusi, citiem kaut ko atteikusi ar nemainīgo, mazliet piesmakušo balsi. Ar sarkano svīteri mugurā un lielām kedām kājās, kuras daļēji nosedza, brūnu, nodilušu bikšu gali. Tāda viņa visos gadalaikos parādījās uz ielas. Ziemā šos apģērba gabalus papildināja garš, pabalojis mētelis un nenosakāmas krāsas šalle, kuru viņa kā turbānu bija apsējusi ap galvu, padarot sevi mazliet austrumniecisku.
Pienāca autobusi, citi atkal uzņēma kursu uz kādu apdzīvotu vietu. Vivitu tas vairs neinteresēja. Viņai kopš vakardienas bija uzradies draugs. Uzradies - tas nebija pareizi sacīts. Viņš bija. Vivita puisi ieraudzīja, kad viņš dzēra alu un ar apdilušu piedurkni slaucīja lūpas. Viņš vērīgi skatījās apkārt un gluži kā jauns vilcēns kāri ievilka nāsīs ēdiena smaržu. Nebija šaubu, ka puisim gribējās ēst. Acīmredzot izsalkums viņu mocīja jau ilgāku laiku, jo viņš gandrīz vai ar acīm apēda maizi, kuru aiz gara laika košļāja Vivita. Viņai ēst negribējās, jo no rīta bija paēdusi, maizi iedeva paziņa, kurai Vivita bija palīdzējusi sanest malku.
Patiesībā meitenei nebija, kur iet. Skolā viņa pēc devītās klases absolvēšanas vairs negāja. Vajadzēja sākt strādāt. Sākumā meitene arī centās. Slaucīja ielu, gāja pie paziņas auklēt bērnus. Kopš māte ar savu drauģeli bija aizbraukusi uz ārzemēm pelnīt naudu, Vivita strādāja neregulāri. Dzīvoklis viņai bija - ar to viņa bija ļoti apmierināta. Tad kādu vakaru uzradās patēvs, viņai vajadzēja izvēlēties: palikt te un gulēt ar šo vīrieti vai atstāt dzīvokli. Vivita izvēlējās pēdējo. Pāris naktis viņa pārgulēja pie gadījuma paziņām, tad viņai palaimējās. Pašā pilsētas nomalē sociālā centra darbinieces sameklēja nelielu istabiņu un virtuvīti. No priekšgājējas mantojumā bija palicis krietni apbružāts galds, krēsls, nosmulēta saliekamā gulta. Malkas šķūnītī viņa atrada kožu saēstu matraci, vēl lietojamu skārda spaini, pats lielākais ieguvums bija niķelēta tējkanna. Pamazām saimnieciskā puse uzlabojās. Vivita jutās lepna un neatkarīga. Reiz viņa sadūšojās un aizgāja uz bijušo dzīvokli. Durvis nebija aizslēgtas. Virtuvē pie galda gulēja patēvs. Blakus bija aizsākts desas gabals un puse sīpola. Uz grīdas mētājās cigarešu paciņa. Izlietnē - netīru trauku kaudze. Vivitas skats kā piekalts apstājās pie maka. Vivita to zibenīgi pacēla, tad paķēra no plīts pannu un kastroli. Patēvs sagrozījās, Vivita izmetās gaitenī un attapās tikai parkā. Uzmeklējusi vientuļu vietu, Vivita uzmanīgi nopētīja apkārtni. Tuvumā neviena nebija. Vispirms viņa izkratīja maka saturu. Tur bija piecdesmit lati. Tādu naudu Vivita vēl nebija turējusi savās rokās. Viņa saprata, ka nav rīkojusies labi, bet vai šis necilvēks rīkojās pareizi? Sevi nomierinājusi, Vivita lietišķi aplūkoja katliņu un pannu, kuros māte kādreiz bija vārījusi un cepusi visai garšīgu ēdienu. Sevišķi, kad pie viņām vēl dzīvoja tēvs. Toreiz Vivita vēl apmeklēja bērnudārzu un tēvs viņu sauca par savu mīļo meitiņu. Tad kaut kas notika. Kādu dienu tētis mājās vairs neatnāca. Kad arī nākamajās dienās atkārtojās tas pats, viņa sāka iztaujāt mammu. Mamma pateica, lai nebāžot savu degunu, kur nevajag. Vivita vairāk neko neprasīja. Kādu laiku māte staigāja saraudātām acīm. Vēlāk sāka nākt dažādi draugi, kuri dzēra un trokšņoja tik ilgi, kamēr kaimiņi piedraudēja sūdzēties policijai. Kad Vivita gāja skolā, māte atveda vīrieti, kuru lika saukt par tēvu. Naktīs viņi ilgi čabinājās pa gultu un traucēja Vivitai iemigt. Beidzot viņai ierādīja vietu virtuvē. Tad vismaz varēja izgulēties. Kādu nakti Vivitu pamodināja brutāls pieskāriens pavēderē. Viņa izbailēs gribēja kliegt, bet spēcīga plauksta aizspieda muti. Nebija šaubu, ka tas bija patēvs. Saņēmusi visus spēkus, meitene mēģināja izlocīties. Kā smags akmens vīrietis uzmetās Vivitai virsū, kad no istabas atskanēja mātes neiecietīgā balss:
- Leon, kur tu paliki? Ir nu gan vīrietis, pat ūdeni viņš nejēdz sameklēt!
Tas patēvu atvēsināja. Piedraudējis, ka par notikušo jāklusē, citādi dienas gaismu vairs neredzēšot, viņš iešļūca atpakaļ istabā. Vivita izlēca no gultas un vannas istabā zem aukstā ūdens centās nomazgāt pazemojumu. Līdz gaismai viņa bez miega pavadīja gultā, tad aizgāja. Māte ar patēvu gulēja.
Vivita izgāja uz ielas, neviens viņu neredzēja. Nākamās naktis viņa pavadīja krīzes centra telpās. Kad viņa atkal atgriezās mājās, no Leona nebija ne vēsts. Māte raudādama vainoja Vivitu. Vēlāk baumoja, ka patēvs esot iesaistījies kādā bandā. Vivitai bija vienalga, galvenais, ka viņa atkal varēja gulēt savā gultā. Māte kā par brīnumu nedzēra un arī darbā gāja. Tad uzradās tagadējais draugs, ar kuru kopā aizbrauca peļņā. Vivita palika viena, kamēr uzradās no cietuma pārnākušais Leons ar saviem piedāvājumiem. Tādu žēlot Vivitai nenāca ne prātā.
Noglabājusi naudu un ar vieglu roku maku ielidinājusi dīķī, turpat nomazgājusi rokas, Vivita devās pie paziņas, kurai palīdzēja sanest malku, un par darbu nopelnīja pāris maizes rikas. No turienes viņa bija devusies uz autoostu, kur ieraudzīja bālo, izstīdzējušo puisi, kurš, acis nenolaizdams, lūkojās Vivitā. Novērtējusi situāciju, viņa piecēlās un, daudz nedomādama, pasniedza zēnam maizi.
- Ēd droši, nekautrējies, divatā labāk garšos, - Vivita steidzīgi runāja un pajautāja, vai pie viena neatnest karstu tēju. Negaidīdama atbildi, viņa izsteidzās un drīz vien atgriezās ar divām kūpošām vienreizējās lietošanas krūzītēm. Svešais cieši ielūkojās Vivitai acīs. Meitene šo skatienu izturēja. Viņai puisis patika. Atraduši brīvu vietu, sāka klusēdami ēst. Patiesībā to darīja tikai zēns. Pēc pieticīgā cienasta viņš kļuva runīgāks.
- Kā tevi sauc?
- Vivita.
- Tu esi laba meitene.
Viņa laimīgi pasmaidīja. Tas izklausījās tā, it kā zēns būtu teicis: “Tu esi skaista.”
- Kā tevi sauc? - jautāja Vivita.
- Agris.
Vivita nojauta, ka Agrim negribas runāties, tāpēc abi klusēja. Vienalga, arī tā bija labi. Vivita vairs nebija viena. Vismaz šeit visi redzēja, ka viņai ir savs puisis. Agris ierunājās pirmais un paziņoja, ka viņam tagad jāiet, taču rīt viņš atkal atnākšot.
- Protams, ja tev nav iebildumu, - Agris klusu piebilda.
Vivita pamāja ar galvu.
Tonakt viņa jutās kā princese. No rīta rūpīgi sasukājusi matus, uzvilkusi tīru blūzīti un nomainījusi nodriskātās garās bikses, kuras bija nopirkusi lietotu apģērbu veikalā, Vivita stundu pirms norunātā laika ieradās autoostā. Apsēdusies tuvāk ieejai, viņa sāka pacietīgi gaidīt. Minūtes vilkās lēni, un Vivita jau sāka uztraukties. Beidzot viņš parādījās durvīs un, ieraudzījis Vivitu, steidzās klāt, un smaidīdams sniedza šauru plaukstu ar gariem, slaidiem pirkstiem. “Kā pianistam,” nodomāja Vivita. Šķiet, ka Agris bija raudājis. Pēkšņā jūtu uzplūdā viņa pastiepās uz pirkstu galiem un noskūpstīja puisi uz vaiga.
- Paldies, Vivita... Man šonakt nomira tēvs, - viņš aizžņaugtā balsī pavēstīja.
- Piedod, ka es tā, - nosarkusi stostījās Vivita. Viņai sirds aiz žēluma iesmeldzās.
- Kas bija tavs tēvs?
Zēns neatbildēja.
- Varbūt tu atnāksi pie manis, nomazgāsies, paēdīsi? - Vivita vedināja.
Paņēmusi Agri pie rokas, viņa veda puisi uz savu māju. Agris nedaudz atplauka, kad viņi iegāja trūcīgajā, bet citādi tīrajā istabā. Vivita atstāja viņu vienu un aizgāja uzlikt sildīties tējai ūdeni. Kad meitene atgriezās, Agris stāvēja pie loga un raudzījās ārā. Vivita piegāja klāt un nostājās līdzās. Agris klusēdams aplika viņai ap pleciem roku un pievilka klāt. Vivitai sirds strauji iepukstējās. Tas bija patīkami. Līdz šim neviens ar viņu tik saudzīgi nebija apgājies. Vivita prata to novērtēt. Taču šobrīd nebija īstais laiks maigoties. Atraisījusies no zēna rokas, viņa aicināja to uz virtuvi. Tur viņi par abiem pieveica aukstu, ne visai mīkstu vistu, padzērās liepziedu tēju, klāt piegrauzdami sausiņus. Pēc šādas maltītes abi jutās apmierināti. Vivita ielēja bļodā siltu ūdeni, sameklēja tīrus dvieļus un vedināja Agri nomazgāties. Novērtējusi puiša augumu, sameklēja viņam svīteri un kādu no saviem krekliem, kurus nēsāja blūzīšu vietā. Zēns pasmaidīja un sāka pielaikot drēbes. Vivita jutās kā spārnos, kad ieraudzīja, cik labi Agrim piestāv svīteris.
- Man jāaiziet pie tēva, viņš guļ morgā...
Zēna acīs Vivita izlasīja neizteiktu lūgumu. Viņa saprata.
- Ziedus nopirksim, nebēdājies, - baidīdamās Agri aizvainot, ierunājās Vivita.
Izgājuši uz ielas, viņi piestājās pie puķu pārdevējas un nopirka sešas sarkanas neļķes. Gabaliņu pagājuši, viņi nogriezās vientuļā sānielā. Agris apstājās un, pievilcis klāt meiteni, sāka to neprātīgi skūpstīt. Vivita nepretojās. Pēc brīža viņi, atrāvušies viens no otra, samulsuši turpināja ceļu.
Vivita pirmā pārtrauca ieilgušo klusumu.
- Agri, kur tu mācies?
- Nekur! Kopš tā laika, kad māti atrada kāpņu telpā mirušu, nekur. Viņi pacentās, lai mātes nebūtu, - puisis vēl piebilda.
Vivita, šausmās iepletusi acis, skatījās Agrī.
- Tavu māti nogalināja? – viņa pārjautāja.
- Jā, neviens nespēja vairs palīdzēt. Vainīgos tā arī neatrada. Pēc tam tēvam kļuva sliktāk. Sākumā es domāju, ka tas saistās ar darbu, jo viņu bieži kāds meklēja, pat naktīs. Reiz es pacēlu klausuli, laikam mani uzreiz neatpazina, tāpēc bez kāda iemesla jautāja, kad atdošot naudu. Es par to nebiju dzirdējis, jo parasti par naudas lietām mūsu mājās nerunāja. Kad es to pārstāstīju tēvam, viņš vispirms nobālēja, tad nosprieda, ka bijusī sieva mēģinot ar papildu spēkiem iespaidot un dabūt naudu. Toreiz es pirmo reizi uzzināju, ka tēvam bijusi ģimene un laikam arī bērni no pirmās sievas. Zvani turpinājās, tēvam kļuva arvien ļaunāk. Beidzot viņu vajadzēja ievietot psihiatriskajā slimnīcā. Man sākās grūtas dienas. Viņi nerimās. Reiz pārnācu no slimnīcas un atradu uzlauztas durvis. Viņi bija izvandījuši dzīvokli un paņēmuši visu labāko. Vēlu vakarā kāds piezvanīja un piedraudēja ar viņpasauli, ja iešot sūdzēties. Es negāju... baidījos, ka tēvu novāks. Vēlāk bandu saņēma ciet. Vivita iekšēji nodrebēja, jo atcerējās, ka patēvs kopā ar citiem bija sēdējis cietumā par laupīšanu un naudas izspiešanu.
- Šonakt tēvs nomira. Viņš bija labs tēvs. Varbūt neuzņēmīgs, bet labs, - pārliecinoši teica Agris.
“Laikam jau ļoti mīlēja savu tēvu,” nodomāja Vivita un ar maigumu atcerējās savu tēti.
- Man arī nav tēva, - viņa ieteicās.
Agris neatbildēja, tikai cieši saspieda Vivitas roku.
- Agri, tu varētu dzīvot pie manis. Tu nedomā, ka es uzbāžos, bet mums divatā būtu vieglāk, - Vivita steidzīgi runāja, viņai bija bailes, ka Agris varētu pārdomāt.
Viņa viņu sagaidīs mājās no darba ar siltām vakariņām, būs mīļa un uzmanīga draudzene. Par kāzām Vivita pat nedomāja. Galvenais bija Agris.
- Tepat jau būs, - Vivitas sapņus pārtrauca Agra balss.
Viņi bija atnākuši. Agris atvēra durvis. Tad Vivita viņu ieraudzīja. Tā pati augstā, gudrā piere. Tā pati seja un tik pazīstamās, tagad jau sastingušās lūpas. Nekas nebija mainījies, tikai viņa bija izaugusi, bet... tēvs kļuvis sirmāks. Tēvs! Vivita noslīdēja ceļos. Līdzās gluži kā pārakmeņojies stāvēja Agris. Pamazām viņš atgriezās realitātē. “Tad tāpēc tik tuva man šķita meitenes seja. Tagad es jūtos ļoti bagāts, jo tagad man Vivita ir māsa, un tāds pavērsiens ir pat labāks,” viņš nodomāja. “Cik labi, ka man ir brālis!” sevī priecājās Vivita.
Pa vaļējām durvīm iespīdēja saule, un uz brīdi visi atradās tās zeltainajā gaismā. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Uz naža asmens

Kategorijas