Alūksnes kapu svētki jau gadsimtu pulcē dzimtas

2016. gada 5. augusts 00:00

1609

Kapu svētki kopā pulcē daudzus ļaudis, un nereti šī ir iespēja satikties sen neredzētiem radiniekiem, draugiem un paziņām. Šī Latvijas īpašā tradīcija jau izsenis saistās ne tikai ar mirušo pieminēšanu, bet arī ar svētku elementiem – koncertu, mūziku un teatrāliem uzvedumiem. Īpaša ir arī vieta, kur kapu svētki notiek Alūksnē – Kapsētas pussala. Kā tad īsti ir radusies šī īpašā tradīcija, kura ik gadu kopā pulcē tik daudz cilvēku?

Norisinājās balle ar dejām
Alūksnes muzeja vēsturniece Linda Safranoviča norāda - kapu svētku pirmsākumi meklējami 19.gadsimtā, kad parādījās pirmie kapu svētki Vidzemē. Tā kā kapu svētki nav saistīti ar reliģiskiem datumiem, tāpat kā svecīšu vakars, tad par kapu svētku priekštečiem iespējams pieņemt kulta vietas, kuras tika izmantotas līdz ar kristietības ienākšanu arī Alūksnes teritorijā. Tajās cilvēki dažās vietās līdz pat 17.gadsimtam nodarbojās ar dziedināšanu, senču pieminēšanu un ziedojumu nolikšanu. L.Safranoviča informē, ka Alūksnē bijušas vairākas kulta vietas, kā, piemēram: Vosvu Dieva kalns un Māras pēdas akmens, Dimantu Baznīcas kalns, Malacu senkapi jeb Upurvieta, Gulbju krustakmens jeb Tabakdoze, Medņu Jāņa kalns un citas. Pēc Latvijas Neatkarības pasludināšanas un Brīvības cīņām kapu svētki izplatījās ārpus Vidzemes, lai gan citās Latvijas daļās neieguva tādu popularitāti kā valsts austrumu daļā. “Jau kopš 20.gadsimta sākuma kapu svētki Alūksnē bijuši gada svarīgākais notikums. Pārsvarā starpkaru periodā kapu svētkus Alūksnē vadīja mācītājs Kņezs-Kņezinskis. 1939.gads ir pirmais, kurā pēc kapu svētkiem un izrādes Senču parkā jeb Kapsētas pussalā norisinājās balle ar dejām,” stāsta L.Safranoviča. Viņa uzsver, ka nacistiskās okupācijas periods Latvijā ir pēdējais, kurā savu cieņu varēja izrādīt arī Garnizona kapos dusošajiem, jo līdz ar Latvijas nonākšanu Padomju Savienībā 1944.gadā Garnizona kapi tika aizmirsti un cilvēkiem bija liegts tos apmeklēt.

Nevis mācītājs, bet kultūras darbinieks
Neredzēti cilvēku pūļi kapu svētkos pulcējās 1942.gadā. Dievkalpojumā piedalījās Alūksnes policijas orķestris. Kapu svētku tradīcija atjaunojās tikai pēc Otrā pasaules kara un represijām, lai gan citādāk nekā iepriekš. Sākot ar sešdesmitajiem gadiem, kapu svētkus vadīja nevis mācītājs, bet gan kāds kultūras darbinieks. Savu kādreizējo nozīmi un lielumu kapu svētki atguva tikai ar Latvijas neatkarības atgūšanu. Savukārt Alūksnes pilsētas svētki kapu svētku nedēļas nogalei pievienojušies tikai pēdējo 20 gadu laikā. Līdz ar to vienā nedēļas nogalē Alūksnē tiek svinēti gan pilsētas svētki, gan kapu svētki ar koncertu. L.Safranoviča stāsta, ka padomju varas periodā pilsētas svētki svinēti tikai gadījumā, ja pilsētai bijusi apaļa jubileja. Viņa arī uzsver, ka kapu svētki ir neaizmirstama tradīcija, kas raksturīga Alūksnei un citām Austrumlatvijas pilsētām. Tie pulcē tūkstošiem cilvēku, kuri ģimenes, radu un draugu lokā piemin aizgājējus. Laika gaitā kapu svētku norise ir mainījusies, bet tradīcija palikusi nemainīga.

Kapsēta šodien
Kādas ir Alūksnes kapsētas šodien? Par to saruna ar Alūksnes kapsētu pārzini Mudīti Melgalvi.
“Šobrīd Alūksnes Lielo kapu platība pēc nomērīšanas ir 12,76 hektāri, Mazo kapu - 1,63 hektāri, kopā - 14,39 hektāri. Pēc Kapa vietu datu uzskaites sistēmas Lielo un Mazo kapu kapsētās ir 6558 kapu laukumi ar pieminekļiem un 11 215 kapu vietas. Par tām kapu vietām, kur nav pieminekļa, vēl nav informācijas datubāzē - tā tiek vākta no iedzīvotājiem. Šobrīd no 6558 kapu laukumiem par 854 laukumiem iedzīvotāji ir snieguši ziņas. 2015.gada augustā veiktajā inventarizācijā secināts, ka no šī lielā skaita 584 ir nekoptie kapu laukumi,” stāsta M.Melgalve.

Sakopt ir pienākums
Pēc saistošajiem noteikumiem nekoptās kapu vietas piecus gadus pēc kārtas tiek uzskaitītas kā nekoptas, bet sestajā gadā tās tiek jau atzīmētas kā pamestas. Tad ir tiesības tās piedāvāt virsapbedījumiem. Pašreiz Alūksnes kapsētā šīm atzīmētajām kapa vietām nav vēl pagājuši pieci gadi. “Ir bijuši gadījumi, ka uzrodas īpašnieki vai atbrauc tikai vienreiz gadā uz kapu svētkiem, citi pat neatbrauc uz kapu svētkiem. Gada laikā aptuveni desmit apbedījuma vietām atrodas īpašnieki. Taču ir arī tādi cilvēki, kas atbrauc pēc desmit gadiem un meklē tuviniekus,” stāsta M.Melgalve. Viņa uzskata – vajadzētu vairāk. “Diemžēl ir arī tādi apbedījumi, kur nav pat 5-20 gadi pagājuši kopš apbedīšanas, bet kaps jau ir pamests un bojā kapsētas vizuālo skatu. Tāpēc mans aicinājums cilvēkiem - ir jākopj tuvinieku kapi, jo tas tomēr ir mūsu pienākums,” saka pārzine.
92 kapu vietas ir atzīmētas kā vēsturiskie kapu laukumi, kur izvietota sena sētiņa vai pieminekļi. Šie pieminekļi uz mūžiem paliks kā vēsturiskie objekti un nekad nevienam netiks atdoti, ja nu vienīgi atradīsies uzturētāji vai īpašnieki, kas paši uzņemsies kopšanas darbus.

Kopj visu gadu
Pirms svētkiem kapos notiek krietni lielāka rosība, tomēr arī ikdienā kapu apsaimniekošana tiek veikta katru dienu – šķiro atkritumus, grābj celiņus. Vismaz reizi nedēļā tiek pļauta zāle, kas ir ārpus kapsētas teritorijas. Arī kapličas laukums tiek sakopts katru nedēļu. M.Melgalve skaidro – darbus veic atbilstoši gadalaikam: rudenī ir lapu savākšana, ziemā - sniega tīrīšana, ceļu kaisīšana. “Uz kapu svētkiem reizi gadā izpļaujam zāli visā kapsētas iekšpusē abos kapos,“ saka pārzine. Jāuzsver, ka šogad kapsētās ir izveidoti jauni metāla tiltiņi un kāpnītes uz ūdens ņemšanas vietām. Nākotnē ir paredzēts uzstādīt lapeni, kur pulcēties aizgājēja pavadītājiem, arī Mazajos kapos, un izveidot ūdens sistēmu, kas cilvēkiem ir daudz pieejamāka.

Suņus kapos - nē
“Gribētos vērst uzmanību, lai cilvēki vairāk novērtē otra darbu. Ir ļoti skumji, ka ierīkojam plašas atkritumu savākšanas vietas, ir uzlikti šķirojamie konteineri, bet cilvēki atkritumus nešķiro, jo nesaprot vai negrib to darīt. Ir izvietotas norādes, piemēram, “Šeit ir vieta tikai trūdošiem atkritumiem”, bet katru dienu mēs ejam un atšķirojam izmestos plastmasas maisus, puķu podus un sveces. Pusi dienas strādniekiem ir jāšķiro atkritumi, bet tajā laikā viņi nevar aiziet nogrābt taciņas kapsētas teritorijā. Neizprotu arī cilvēkus, kuri līdzi uz kapiem ved mājdzīvniekus. Īpaši izteikti tas ir kapu svētkos. Jāvērš uzmanība, ka kapsēta nav parks un ir jāievēro saistošie noteikumi. Liels paldies ikvienam, kas strādā aģentūrā “Spodra”, katram palīgstrādniekam, kurš šeit veic darbiņus. Pateicoties viņiem, mūsu kapsētās ir tik skaisti un sakopti. Tas tiešām ir viņu veikums un liela darba ieguldījums. Cilvēkiem vajadzētu domāt gaišas domas. Kapi ir tā vieta, kur mēs visi kādreiz satiksimies, tāpēc vienam otru vairāk vajadzētu novērtēt šodien,” saka M.Melgalve.

Tradīcijas jāturpina
M.Melgalve rosina iedzīvotājus būt atsaucīgiem un ziņot par kapa vietām, meklēt piederīgos. “Ir bijis daudz gadījumu, kad cilvēks vēlas atrast kādu apbedīto, bet nezina, kur meklēt. Tad datubāzēs ievadu meklētājā vārdu un uzvārdu, uzrādās laukuma numurs, kuru attiecīgi atrodu kartē un varu parādīt attiecīgo kapa vietu. Citreiz pat izdrukājam kartes fragmentu un iezīmējam taciņu, lai cilvēki var atrast tuvinieku vai draugu kapu pavisam viegli. Arī kapu svētkos viesi ir laipni aicināti meklēt piederīgo kapa vietas un izmantot šo iespēju. Tad rodas gandarījums, ka vari palīdzēt cilvēkiem,” saka pārzine.
M.Melgalve atzīst, ka pašai kapu svētkus ģimenes lokā neizdodas pavadīt, vienīgi vakarā, jo viņai šī diena paiet vienā skriešanā. “Kapu svētki ir tradīcija, kas jāturpina, jo satiekas dzimtas un radi, kuriem arī jāmāca tas, ka kapa vietas jākopj un radiem jāsatiekas,” uzsver M.Melgalve. ◆

Fakti

Īsumā par Alūksnes Lielo kapu rašanos
Alūksnes muzeja vēsturniece Linda Safranoviča stāsta, ka Alūksnes kapsētas sākumposmu ir grūti atrast literatūras avotos. Iespējams, Kapsētas pussala ne velti ieguvusi savu nosaukumu tieši tādu, kāds tas ir. Tās aizsākumi meklējami vēlajā dzelzs laikmetā no 8. līdz 12.gadsimtam, kad Tempļa kalna pilskalnā dzīvoja latgaļi un savus mirušos apbedīja turpat netālu. Diemžēl Kapsētas pussalā un Tempļa kalnā arheoloģiskie izrakumi nav veikti. Visticamāk, kapsētu varētu datēt ar 13. vai 14.gadsimtu, kad norisinājās Tālavas un Adzeles dalīšanas līgums un Alūksne nonāca Livonijas ordeņa pakļautībā. Zināms, ka pils iedzīvotāji tika apbedīti viduslaiku kapsētā, kura atrodas Pilssalā, tātad pārējos iedzīvotājus vajadzēja apbedīt kur citur. 1973.gada “Vēsturisko ziņu apkopojumā par Alūksnes parka un tā arhitektūras kompleksa izveidošanos” minēts, ka 1775.gadā Otto Hermaņa fon Fītinghofa dēls Georgs Arnolds apbedīts 1773.gadā jaunierīkotajā kapu vietā, kura ierīkota Kapsētas pussalā.

Īsumā par Alūksnes pareizticīgo kapu jeb Mazo kapu rašanos
Alūksnes Svētās Trijādības pareizticīgo baznīcas priesteris Konstantīns Volkovs stāsta, ka šī kapsēta izveidojusies 1846.gadā, kad tajā sākts apbedīt ļaudis no pareizticīgo baznīcas. Jāatzīmē, ka kādreiz šajos kapos atradusies arī īpaša kapliča. Kapliča bija uzbūvēta no pirmās pareizticīgo baznīcas materiāliem. Pirmā pareizticīgo baznīca atradās ceļu krustojumā aiz Alūksnes slimnīcas, kur ceļš ved uz Ziemeriem un Māriņkalnu. Pēc tās sabrukšanas materiālus pārveda uz kapsētu, kur uzbūvēja kapliču. Savukārt pirmās baznīcas vietā uzcēla obelisku. Tiesa, padomju laikos to izcēla ārā. Tagad kapliča Mazajos kapos vairs neatrodas, jo sabruka. Tautā šī kapsēta ir iesaukta par Mazajiem kapiem, jo to platība ir 3,2 hektāri. Salīdzinājumam – Alūksnes Lielo kapu platība ir 15 hektāri. Lai arī iesākumā Mazie kapi skaitījās pareizticīgo kapi, pašreiz pareizticīgie tiek apbedīti arī Lielajos kapos un nav vairs svarīgs iedalījums, jo abas kapsētas pieder Alūksnes novada pašvaldībai, līdz ar to tās vairs nav konfesionāli sadalītas.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Alūksnes kapu svētki jau gadsimtu pulcē dzimtas

Kategorijas