Alūksniešu lepnums – jaunais Kultūras centrs

2016. gada 5. augusts 00:00

500

Par jauna kultūras centra nepieciešamību Alūksnē tika runāts gadu desmitiem, līdz pērn 27.augustā durvis apmeklētājiem vēra rekonstruētais Alūksnes Kultūras centrs, kur vietu radis arī Uzņēmējdarbības atbalsta centrs. Gada laikā jauno kultūras iestādi iemīļojuši ne tikai alūksnieši, bet arī tuvi un tāli ciemiņi un mākslinieki. Centrs neapšaubāmi kļuvis par vienu no Alūksnes lepnumiem!
Lai uzzinātu, kā Alūksnes Kultūras centrs aizvadījis pirmo sezonu pēc rekonstrukcijas, uz sarunu aicinājām iestādes direktori Sanitu Bērziņu. Šogad martā apritēja 10 gadi, kopš S.Bērziņa vada Alūksnes kultūras dzīves norises. Viņa atzīst – kultūras darbinieka profesija ir nežēlīga, bet skaista.
“Šobrīd gan man, gan kolektīvam (Alūksnes Kultūras centrā šobrīd strādā 13 darbinieki – red.) ir labi padarīta darba sajūta, bet, protams, ja darbu dara no sirds, tas paņem vairāk, nekā drīkstētu no cilvēka paņemt. Nežēlīgais skaistums – tāds ir kultūras darbs,” viņa saka.
- Šodien nevienam vairs negribas atminēties, kāda agrāk bija Alūksnes tautas nama ēka, bet tomēr – kādas ir galvenās atšķirības?
- Bez pagātnes nav nākotnes... Atšķiras pilnīgi viss! Arī vecajā tautas namā centāmies radīt mājas sajūtu, bet - ja tā ir būdiņa, tad tā ir būdiņa. Kad uz Kultūras centru atbrauc tie, kuri kādreiz bijuši arī tautas namā, tad pirmā reakcija: izdarīts neiespējamais; otrā: te ir tikpat jauki, kā bija; trešā: zvanot un piesakot pasākumu, zvanītājs vienmēr jau atsaucas uz kāda rekomendāciju, cik te ir labi! Šī ēka no iedzīvotāju puses vairs nevienu reizi nav nosaukta par “šķūni”, bet ir radies mīļvārdiņš “kulčuks”. Patiesais darba novērtējums ir tas, ka, veidojot pasākumu plānu uz nākamo sezonu, tikai vienu zvanu esam veikuši mēs – pārējie mūs uzmeklējuši paši.
- Un kurš bija tas mākslinieks, kuram zvanījāt?
- Pianists Vestards Šimkus. Šo mākslinieku vēlējāmies dzirdēt jau šajā sezonā, ar viņu regulāri sazinās mūsu mārketinga speciālists. Šobrīd ir vienošanās, ka koncerts būs novembrī.
- Pirmā sezona aizvadīta. Kāda tā bijusi?
- Salīdzinot ar 2013./2014.gada sezonu telpās, ko ņemam par atskaites punktu, jo tā ir pēdējā pilnā sezona pirms rekonstrukcijas, pasākumu un apmeklētāju skaits palielinājies vairāk nekā trīs reizes. Tas nozīmē, ka ikvienam, kurš nācis uz centru, tas ir bijis svarīgi. Ja tajā sezonā bija 62 pasākumi ar 11 380 apmeklētājiem, tad šajā – 203 pasākumi un 31 823 apmeklētāji. Arī citi rādītāji ir palielinājušies: ja bija 9 profesionāļu koncerti par maksu ar 2032 apmeklētājiem, tad tagad - 31 ar 9322; ja bija 7 profesionāļu izrādes par maksu ar 1635 apmeklētājiem, tagad - 16 ar 4911; bija 4 amatierkolektīvu maksas koncerti un izrādes, tagad - 7 ar 1522 apmeklētājiem. Ir gandarījums, ka palielinājies amatierkolektīvu sniegto bezmaksas izrāžu un koncertu skaits: bija 6 ar 1357 apmeklētājiem, tagad - 25 ar 7705 apmeklētājiem. Tas nozīmē, ka arī viņiem ir patīkami šeit strādāt, attīstīt jaunas idejas, iesaistīt draugus. Alūksnes Kultūras centrā šobrīd darbojas deviņi amatiermākslas kolektīvi. Centrā bijušas arī 53 ekskursijas. Turklāt nav bijis pasākuma, ko apmeklētu tikai vietējie, daudz brauc arī no tuvējiem novadiem, pat no Rīgas. Tas viss apliecina to, cik daudz dod sakārtota vide – trīs reizes vairāk! Jā, reizēm šķita, ka pasākumu ir ļoti daudz, bet rēķinājāmies ar intereses tūrismu, jo visu gadu bija tādi cilvēki, kuri atnāk pirmo reizi.
- Intereses tūrisms mazināsies, jo sākotnējā interese ar laiku noplaks.
- Protams, mēs saprotam, ka pirmā sezona pagāja “uz urrā”. Šogad ņēmām pretī visu, ko mums piedāvāja. Uz nākamo būsim izvēlīgāki, būs cita plānošana, bet jau tagad līdz februārim plānā ir daudz labu pasākumu. Tāda pasākuma, kad kāds nāktu ārā no zāles, sacīdams: “Fui, vairāk gan te nenākšu!” - nav bijis. Pēc atsevišķām teātra izrādēm gan ir izskanējis: “Varēja būt labāk.” Tas ir subjektīvi.
- Kādi kultūras pasākumi alūksniešiem patīk, kādi - ne tik ļoti?
- Profesionālās viesizrādes un populārās mūzikas koncerti ir ļoti apmeklēti. Akadēmiskās un klasiskās mūzikas koncertos zāle nav tik piepildīta, tomēr katrs apmeklētājs, kurš atnāk uz šāda veida koncertu, ir svarīgs. Un arī šeit ir palielinājums: ja pirmo šādu koncertu centrā apmeklēja 110 cilvēki, tad pēdējo – jau ap 300. Tā ir sevis “mazā audzināšana”. Klasiskās mūzikas mākslinieki ir sajūsmā, ja zālē sēž arī 200 klausītāji, jo citviet Latvijā bijis tikai 30 - 50. Šai mūzikai ir jāpatīk. Ja populārās mūzikas koncertā blakus sēdošie parunājas, tad akadēmiskās un klasiskās mūzikas koncerti paiet vienā elpas vilcienā.
Man ir ļoti liels prieks, ka alūksnieši nebaidās arī no operetes! Kopš vasarā presē izskanēja informācija par Latvijas Operetes fonda piedāvājumu izrādīt Alūksnē opereti “Jautrā atraitne”, daudzi ir teikuši, ka to labprāt apmeklēs un jau laikus atlicinās naudu dārgajai biļetei. Biļešu tirdzniecība sākās no 1.augusta. Par to ir gandarījums, lai gan centram tas ir liels risks. Tiesa, sezonas laikā daudzreiz esam riskējuši – tas ir attaisnojies. Mūsu secinājums pēc pirmās sezonas ir: visu izšķir pasākuma saturs, cenai un norises dienai nav nozīmes.
- Ir dzirdēti dažādi salīdzinājumi par Kultūras centru, piemēram, Ziemeļvidzemes mazā koncertzāle un citi.
- Mums ir liels gods, ka Alūksnes Kultūras centru salīdzina ar Latvijas lielajām koncertzālēm Cēsīs, Rēzeknē un Liepājā, nevis kādas pilsētas kultūras namu vai centru. Esam soli augstāk, turklāt lielajām koncertzālēm arī valsts deva finansējumu, Alūksnē bija Eiropas un pašvaldības finansējums. Būšu ļoti optimistiska un pašpārliecināta, bet šobrīd ir “Gors”, Alūksne un tad visi pārējie, jo par Cēsu koncertzāli domas ļoti dalās: tur esot jauki un labi, bet… Alūksnei šī “bet” nav. Ar “Goru” mēs pat nesacenšamies. Manuprāt, Cēsu un Liepājas koncertzāles ir zaudējušas ar to, ka viņiem uz skatuves redzama arī visa virtuve jeb aizskatuves dzīve: man kā skatītājai tas traucē, to ir atzinuši arī citi. Pie mums ir mājīgi.
- Kādas tagad ir ēkas uzturēšanas izmaksas?
- Ir grūti pretstatīt ar bijušo, jo iepriekš tautas namā bija malkas apkure, tagad – centrālapkure. Ja toreiz malkas iegāde gadā izmaksāja 4000 eiro, tad tagad ziemā vienā mēnesī 3000-3500 eiro vajag apkurei vien, jo ir vairāk telpu, ēkā ir ventilācija. Jūlijā apmeklēju koncertzāli “Liepājas dzintars” un salīdzinājumam varu teikt, ka mūsu centra uzturēšanas izmaksas gadam ir tik lielas, cik “Liepājas dzintaram” tikai diviem mēnešiem… Protams, palielinājums ir, bet Alūksnes novada pašvaldība ar to rēķinājās. Turklāt šī ēka tika radīta katram mūsu iedzīvotājam.
- Kādi kuriozi bijuši ar māksliniekiem šā gada laikā?
- Aktieris Lauris Dzelzītis vēlējās “pa savam” noskaņoties izrādei un mūsu jaunajā grimētavā radīja tvaika pirti: nostrādāja ugunsdzēsības sistēmas sensors, apziņošanas sistēma un visiem māksliniekiem vajadzēja evakuēties. Visi mākslinieki to paklausīgi izdarīja un nodurtām acīm pagalmā teica, ka neviens neesot smēķējis… Komponists un mūziķis Jānis Lūsēns ir spēlējis mūsu noliktavā, jo ļoti gribēja iespēlēt flīģeli.
- Ar ko Kultūras centrs alūksniešus pārsteigs jaunajā sezonā?
- Turpināsim iesākto, būs jaunumi un lieli pasākumi: operete 18.decembrī un Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris ar savu kamerorķestri 2.decembrī, Jāzepa Vītola Latvijas Mākslas akadēmijas simfoniskais orķestris un jauktais koris. Jau rudenī būs Marijas Naumovas koncerts “Kādā jaukā dienā”, bet pavasarī dziedātāja Alūksnē uzstāsies arī ar savu programmu franču valodā. Būs V.Šimkus koncerts. Ziemassvētku laikā būs koncerts, ko veido mūsu koris “Atzele” sadarbībā ar J.Lūsēnu un Aigaru Dinsbergu. Arī citiem Kultūras centra amatierkolektīviem ir ieceres, kuras jaunajā sezonā īstenos.
Telpu sezonu sāksim 23.septembrī ar koncertu, ko veidojam sadarbībā ar “Igaunijas koncertiem” – tajā uzstāsies grupa “Melo M” un čellu kvartets “C-JAM” no Igaunijas. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Alūksniešu lepnums – jaunais Kultūras centrs

Kategorijas