Samainītā mīlestība

2016. gada 5. augusts 00:00

258

Kaķene gulēja uz paklāja un vārtījās. Pa reizei žēli ieņaudējās, slepus pašķielēdama uz saimnieci.
- Nekā, mīļā, tagad ģimenes pieaugums jāatliek. Vispirms man pašai jānokārto sava dzīve, tad varbūt varēsim atļauties kaut ko vairāk. Turklāt tu taču zini, ka apkārtējiem runčiem atņemts spēks, - glāstīdama Pūkas zīdaino muguru, mīlīgi runāja Malda.
Iekārtojusies ērtāk atpūtas krēslā, viņa paņēma klēpī tālruni un uzgrieza numuru. Kārtējo reizi neviens neatbildēja. Tad Malda atcerējās, ka telekomunikāciju rekonstrukcijas dēļ pasta nodaļā mainīti telefona numuri. Kamēr viņa meklēja noklīdušo avīzi, Rasma pati piezvanīja.
- Zini, vēstuļu ir vesels ducis! Ja gribi, nāc pakaļ, ja ne, tad ap septiņiem būšu pie tevis. Gaidi!
Pēc brīža atkal zvanīja. - Aizmirsu pateikt, ka man dīvains šķiet viens sludinājums. Kāds zemnieks kaimiņu novadā Ziedkalnos pārdod visas mēbeles, lopus, vārdu sakot, visu, kas pārdodams.
- Kas tur dīvains? Cilvēks grib un pārdod. Varbūt brauc uz ārzemēm. Mazums, kas var gadīties! - mazliet neiecietīgi atbildēja Malda. - Vispār kāpēc tu man to saki? Labi jau labi, gaidu tevi ar vēstulēm, - to teikusi, viņa nolika klausuli.
Līdz septiņiem bija četras stundas. Viņa paspēs izcept pīrādziņus un sagatavot salātus. Vēl var atlicināt laiku, lai ieskatītos jau agrāk pienākušajos precību sludinājumos. Malda Purene pārskatīja korespondenci.
“Vīrietis labākajos gados meklē sievieti...”, “Ja esi vientuļa – atsaucies! Tava sirds nebūs maldījusies!”, “Vēl nekas nav zudis, saka tas, kuram dzīvē nogājis greizi!”. Nekā jēdzīga. Vai tiešām nav kārtīgu vīriešu, kuriem netrūktu izdomas? Varēja taču saglabāt kādu intrigu, lai sievietei būtu, par ko pasapņot. Varbūt tie īstie nav sevi reklamējuši, varbūt kā citādi dara sevi zināmu? Piemēram, kā te: “Vajadzīga mājsaimniece.” Vai: “Meklēju mājas pārvaldnieci.” Tomēr intriģējošāki nekā klaji pateikts: “Meklēju sievieti...”
Būs jāpajautā Rasmai par to zemnieku, kas pārdod mēbeles. Nebūtu slikti pārpirkt, sanāktu lētāk nekā veikalā. Nē, patiešām, sludinājums nāk tieši laikā, priecājās Malda. Viņa jau sen klusībā sapņoja par savu hotelīti. Tīruma māja aiz ezera bija kā radīta šādam nolūkam. Vecais Tīrums jau sen zem zemes, bet jaunais - kā brauca, tā šajā pusē vairs nav rādījies. Māja stāvēja tukša, nebija dzirdēts, ka par to kāds būt interesējies. Būs svētdien abām ar Rasmu jāaizbrauc apskatīties. Viņai netālu dzīvo vīramāte. Varbūt, ka tā kaut ko zinās pateikt. Ja ne, apjautāsies pagastā. Jaunās idejas pārņemta, viņa jau domās redzēja laikrakstā sludinājumu, ka viesu nams „Malda” meklē masieri, bārmeni, dārznieku... Un vēl viņa gribēja iegādāties strausus. Galvenais ir idejas, pārējais atkarīgs no apstākļiem, sprieda Malda. Mēbeles vajadzēja vismaz sākumam.
Viktors gan brīnītos, viņai pēkšņi ienāca prātā bijušais vīrs. Kas to varēja iedomāties, ka Viktoram uzradīsies brūte. Viņai jau arī bija savs sirdsāķītis. Tikai viņš nebija ņēmējs. Kamēr Malda vēl skaitījās precēta sieva, kā uzburts aicināja uz satikšanos. Vienmēr skubināja, lai šķiroties, jo bez viņas nevarot dzīvot. Taču, kad viņa beidzot nokārtoja formalitātes, Tālis pazuda kā rīta rasa. Malda cerēja, ka viņš vēl apdomāsies, piezvanīja, aicināja uz tikšanos. Nekā! Viņa saprata, ka šīs durvis aizvērušās uz visiem laikiem. Mazliet jau krimta, ka bija tik lēti Tāli palaidusi. Ar viltīgāku ēsmu tas varbūt būtu izdevies. Vismaz pieturētu tik ilgi, kamēr atrastos kāds nopietnāks precinieks. Viņa nemēdza ilgi skumt, tāpēc Tālis drīz atmiņā palika kā tāds datorā saglabāts dokuments. Palikusi viena, viņa sāka rīkoties. Ielika avīzē precību sludinājumu ar piebildi: “Pastā uz pieprasījumu.” Sakaru nodaļā strādāja viņas labākā draudzene Rasma, kura savāca visas ienākušās vēstules. Ka jau pirmajā reizē būs tāds birums, uz to Malda necerēja. Iespējams, ka lielu lomu nospēlēja piebilde “Izdomas pilna mīlas rotaļās”. Rasma bija uzstājusi, ka vajagot kādu “rozīnīti”, citādi nekā nebūšot.
“Neticu, ka tur kaut kas sanāks. Pasaule pilna ar blēžiem, kuri tā vien tīko izmantot sievietes lētticību,” ērcīgi sprieda Malda. Atmiņā atausa gadījums, ko bija dzirdējusi no savas māsīcas. Viņas kaimiņiene, kārtīga atraitne, beidzot bija nolēmusi no jauna iebraukt laulības ostā. Atsaukusies uz sludinājumu. Sākumā jaunais pielūdzējs tiešām rādījies galants un karstasinīgs vīrietis, mācējis novērtēt sievišķīgos dotumus. Vilija arī darījusi, ko varējusi. Palīdzējusi apkopt slimo māti. Jau runājuši par kopā dzīvošanu. Taču, kad māte bijusi zem zemes, vēl pie svaigās kapu kopiņas paziņojis, ka precēšoties ar citu. Nākamā līgava jau gaidot - viņš norādījis uz mašīnu, kurā snaikstījusies gaišmate. Toreiz viņas vēl ilgi bija šausminājušās par tik cinisku izrīcību, uz ko spējīgi tikai vīrieši.
Pīrāgi bija izcepti, salāti sagriezti. Krējumu viņa pieliks, kad atnāks Rasma. Piekopusi virtuvi, viņa no jauna pievērsās domai pa hoteļa atvēršanu. Varbūt varētu rīkot iepazīšanās vakarus? Pasaulē taču dzīvo tik daudz vientuļu cilvēku. Kā tad Aina? Dzīvoja ar vienu, otru, bet, kā negadījās, tā negadījās īstais. Jau atmeta visas cerības, kad brālēns visus kaimiņus aicināja uz jubileju. Ainai līdzās apsēdināts Aivars, rūdīts vecpuisis, pēc pāris glāzītēm skatījies, skatījies Ainā, tad metis trauku zemē un saucis: „Pie joda, Aina, kā es tevi agrāk neredzēju? Kļūsti mana sieva!” Nu jau gadus desmit kā salīmēti dzīvo kopā.
Arī viņai derētu kāds stabils balsts. „Kamēr tāda nav, jāsarunā no firmas mašīna un jāaizbrauc paskatīties mēbeles un pārējo, ko tas saimnieks pārdod,” sevī pārlika Malda. Pie durvīm zvanīja. Bija atnākusi Rasma.
- O, kā pie tevis smaržo! Esmu atnākusi laikā, - čaloja draudzene.
Kad brīdi abas bija mielojušās, Rasma Maldai priekšā nolika vēstuļu kaudzīti: “Ļausimies mīlas priekiem!”, “Mana Zvaigzne, brauc!”, “Ar tik drošu stūrmani tu nepazudīsi!”. Viens pat bija atļāvies nosaukt visus savus izmērus, sevišķi izceldams vīrietiskos atribūtus. Citādi - tie paši nodriskātie solījumi.
- Rādās, Rasmiņ, ka viss darbs vējā. Domāju, ka tālāk nav ko. Labāk aizbrauksim vienu pievakari uz Tīrumiem, - Malda pastāstīja savu ieceri.
Rasma sajūsmā sasita plaukstas un zinoši atbildēja, ka māja stāv tukša. Visticamāk, ka jaunais Tīrums to nodošot pagasta rīcībā.
- Tikai nevilcinies! Man tieši rīt brīva diena, varbūt aizbrauksim apskatīties? - ierosināja Rasma.
Vēl brīdi abas pārrunāja pēdējos jaunumus, tad šķīrās. Malda ilgi nevarēja aizmigt. Pūka ielēca pie viņas un, iekārtojusies uz krūtīm, sāka murrāt, tā iemidzinādama Maldu.
Viktors Purene sēdēja mēnesnīcas apspīdētajā istabā pie galda un sērīgi apcerēja savu dzīvi. Viņš bija palicis viens. Jaunā sieva Ingūna to bija pametusi un atgriezusies Rīgā pie vecākiem. Varbūt pie bijušā vīra? Kas tos sieviešus var saprast - mainās kā hameleoni. Kas tagad nekaitētu dzīvot? Bet ne - viņš, Viktors, bija pūlējies iekārtot šo māju, izveidojis nelielu zemnieku saimniecību. Patiesībā - pilnveidojis Ingūnas iesākto. Viņš labi atcerējās to dienu, kad abi ar Ingūnu pirmo reizi iepazinās. Viņš labā noskaņojumā atgriezās mājās no kārtējā reisa. Baļķi bija izdevīgi pārdoti, saimnieks kārtīgi samaksājis. Norunājis par nākamo reisu, Viktors jau domās kavējās pie sievas Maldas. Izvēlējās taisnāko ceļu, kurš veda cauri Ziedkalniem. Vērodams apkārtni, ieraudzīja ceļmalā sievieti, kura izmisīgi māja ar roku. Piebremzējis braucamo, Viktors apjautājās, kas licis tik daiļai būtnei apturēt svešu mašīnu. Ieraudzījis izmisīgās acis, viņš līdzjūtīgi pārjautāja, kā varētu palīdzēt. Izrādījās, ka saslimusi gotiņa, bet veterinārais darbinieks remontējot mašīnu, tāpēc pašiem jābrauc pakaļ. Viņai neesot benzīna. Viktoram iežēlojās sirds. Viņš grieza mašīnu riņķī, un abi aizbrauca pēc lopu daktera. Tas, brīdi uzkavējies pie apslimušā lopiņa un izrakstījis recepti, piekodināja pēc dienām trim paziņot par rezultātu. Viktors iedarbināja mašīnu. Kad atgriezās atpakaļ, metās jau krēsla. Ingūna aicināja Viktoru istabā, uzklāja vakariņu galdu. Abi kārtīgi paēda. Vākdama no galda traukus, Ingūna nedaudz sagrīļojās un ieslīdēja Viktoram klēpī. Viņš sajuta pārskrienam sen neizjustas trīsas. Saņēmis ar abām rokām sievietes seju, alkaini noskūpstīja acis, tad vaigus, pēc tam lūpas. Kā noreibuši abi iekrita platajā gultā...
Viktors pamodās no saules spožajiem stariem. Ingūna gulēja līdzās kā roze. Tikai nākamās dienas vakarā viņš ar pūlēm atvadījās no Ingūnas, lai brauktu uz mājām. Malda bija nogrimusi sirds vistālākajā stūrītī. Tagad visā spožumā mirdzēja Ingūna. Viņa jau sen bija paspējusi piezvanīt pa mobilo telefonu. Stāstīja, kā gaida Viktoru atpakaļ, ka viņas izkarsusī miesa trīc pēc viņa vīrišķīgās rokas. Tas cēla Viktora pašapziņu. Viņš jutās nelaimīgs, ka Malda ar sievas tiesībām piespiedās pie viņa sāniem. Izmelojies, ka jābrauc ātrāk projām, Viktors kā neprātā traucās atpakaļ pie Ingūnas. Viņos trakoja orkāns. Viktors saprata, ka var būt laimīgs vienīgi ar šo sievieti. Viņš lauza līgumu ar darba devēju. Saņēmis dūšu, par visu paziņoja sievai. Gods un slava - viņa nebija ne kliegusi, ne citādi draudējusi. Tas nedaudz aizskāra Viktora pašlepnumu. Vai tiešām viņš nebija pelnījis kaut nedaudz asaru, nožēlu balsī? Bet Malda palika cieta kā akmens. Bērnu viņiem nebija, tāpēc šķiršanās prāva neieilga. Savācis savu mantību - pāris uzvalku, mašīnu, datoru - Viktors aizbrauca.
Ingūna jau gaidīja. Sākās abu medusmēnesis. Pēc tā jaunā sieva vairs nebija ne tik mīlīga, ne karsta. Bija arī citas kļūdas, kuras Malda nekad nepieļautu. Tomēr Viktors, laimes pilns, ļāva visam plūst pāri, strādāja no rīta līdz vakaram. Kad sākās abu atsvešināšanās, viņš nemācēja pateikt. Vai tas sākās pēc teātra brauciena uz Rīgu? Drīzāk gan tas būs bijis pēc kārtējā brauciena pie mātes Juglā. To, ka Ingūnai ir bijis vīrs un būtībā abi tikai pašķīrušies, viņš nezināja. Nenojauta, ka abi satiekas pie Ingūnas vecākiem. Tikai vēlāk, kad viņš kā nelaimes putns bija viens sēdējis un gaidījis, to pastāstīja draugs Elmārs. No viņa Viktors arī uzzināja, ka Ingūna kādreiz te strādājusi par grāmatvedi. Ar savu vīru tā iepazinusies, kad viņš pagastā atvēris pirmo privāto veikalu. Vēlāk saskaitušies vai arī citu apsvērumu dēļ pašķīrušies, taču pēc laika attiecības atjaunojuši. Vēl pirms Viktora ierašanās viņš te kādas dienas ciemojies. Pēc tam aizbraucis peļņā. Tagad esot atpakaļ un aicinājis Ingūnu uz Rīgu. Elmārs galvu vien grozīja, kad uzzināja, kā abi iepazinušies.
- Kas tad Ingūnu nepazīst? Tā pašu nelabo mācēs pie sevis ievilkt. Tu patiešām izšķīries no savas sievas tās svilpastes dēļ? - viņš vēl pārjautāja.
Ingūna īsziņās paziņoja, ka Viktors ar saimniecību un visu pārējo varot darīt, ko vēlas. Tikai zeme lai paliekot viņas īpašumā. “Kā tad!” smīnēja Viktors. To par bargu naudu iznomās vai pārdos kādam ārzemniekam. Viņš te bija lieks. “Kas man lika iet projām no Maldas? Ne pirmais, ne pēdējais, kas te brūtējas. Iekarsu kā puika, kas pirmo reizi ticis pie sievietes,” jau kuro reizi sev pārmeta Viktors. Apaudzis ar bārdu, apsarkušām acīm, viņš rūgti izbaudīja savu vientulību.
Rīts atnāca spirgs un saulains. Malda žigli izlēca no gultas, attaisīja logu. Izdarījusi ar rokām pāris spēcīgus vēzienus, viņa noskalojās zem dušas. Uzlikusi vārīties olu, Malda piezvanīja Rasmai.
- Zini, ja tev nekas nav pretī, brauksim pie tā zemnieka uz Ziedkalniem. Kafiju iedzersi pie manis. Labi, labi, gaidu! Atā!
Aiz loga nošvīkstēja riepas. Rasma bija klāt. Pabrokastojušas viņas devās ceļā. Pēc pāris stundām iebrauca Ziedkalnu centrā. Iegāja veikalā un nopirka šampanieša pudeli gadījumam, ja viss, kā saka, ies no rokas. Pārjautājušas veikalniekam ceļu, turpināja braukt. Drīz abas ieraudzīja baltu ķieģeļu māju, tālāk saimniecības ēkas, kuras nomainīja ganības. Viss bija kopts, nevarēja saprast, kāpēc saimnieks visu gatavojas pārdot. Malda iedomājās, ka nebūtu slikti dzīvot šādā vietā. Pamājusi Rasmai, viņa devās pa vārtiņiem uz mājas pusi.
Viktors pārlaida skatienu pustukšajai istabai, iegāja virtuvē un ielēja krūzē bērzu sulas. Dārzā iezviedzās Laimiņš. Vienīgais, no kura viņš nebija varējis šķirties. Visiem pirkt gribētājiem atteica. Ieraudzījis, ka ceļa galā piestāja mašīna, viņš nosprieda, ka atbraukuši skatīties mantas. Nekā viņš vairs nevarēja piedāvāt. Ja nu datoru, bet to Viktors tāpat kā Laimiņu gribēja vēl paturēt. Steigā pārvilcis tīru kreklu, Viktors pagājās uz durvju pusi, no kurienes jau atskanēja klauvējieni.
- Vai te kāds ir? - sauca Malda un aprāvās. Pretī stāvēja... Viktors un plaši ieplestām acīm skatījās Maldā.
- Viktor!
- Malda, tu?! - viņš, atguvies no pārsteiguma, čukstēja.
Rasma smaidīdama pagriezās un klusītēm izgāja ārā pie Laimiņa... ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Samainītā mīlestība

Kategorijas