Sviestmaizes

2010. gada 4. marts 11:41

620

Bija 1954.gada vasara, jūnija otrā puse. Laiks turējās saulains un silts.

Rosījos savas mājas pagalmā, līdz pie manis pienāca mātes draudzene Marta, viņu gan daudzi sauca par Martiņu viņas maigā rakstura un labsirdības dēļ. Martiņa man teica: “Gunāriņ, vai tu vēlies nākt mums līdzi uz ezermalu?” Piekritu, protams. Pulksten vienos gaidīju viņus. Un nu jau viņi nāca – pašā priekšā Jānis Vaskums, tolaik slavenais konditors, savā parastajā nosvērtajā, nesteidzīgajā solī, nesdams melnu somu ar slēdzēju. Jāsaka gan, ka tādas somas toreiz lietoja daudzi, gandrīz vai visi, kad gāja iepirkties uz veikalu vai tirgu. Jo lietot maisiņu vai maisu uzskatīja par nepieņemamu acīmredzot nesenā kara dēļ, jo maisi visiem bija apnikuši. Aiz Jāņa nāca Martiņa ar mazāko dēlu Pēteri pie rokas, bet aiz viņiem, apkārt skatīdamies, lielākie puikas Ivars un Jānis. Tad arī es, sveicinādams viņu, pievienojos pulciņam. Un tā pa Lielā Ezera ielu garām bankas sarga Žagatas mājai, Žagatas sievas skatiena pavadīti, gājām uz priekšu. Garām Kalniņa mājai, garām Tūtera mājai, Urtiņu mājai, tad pāri ielai, garām restorānam un gaļas veikalam. Un drīz nonācām pie aptiekas, benzīna uzpildes aparāta. Kā parasti Jānis Vaskums nosvērtā gaitā, nesteigdamies apstājās, pirms šķērsojām Vorošilova ielu. Šad tad ar interesi paskatījos uz melno somu - kas gan tur slēpjas un kādēļ soma tiek nesta ar tādu rūpību un cieņu? Izgājām cauri baznīcas pagalmam, garām Čēma mājai, kurai arvien uz sienas rotājas uzraksts - Čēma krāsotava. Kad bijām pāri upītei, mūs pārņēma citas sajūtas. Mazie puikas vairs acis nenovērsa no ezera. Citāds siltums pārņēma mūs, smaržoja pēc vīgriezēm, bērziem. Lejpus Dobelnieku mājai pļavā gulēja svaigi pļauts siens, bet pļavas malā blakus ezeram zāli plūca pelēks zirgs. Kad nonācām pie Āboliņa dārzniecības upeņu krūmiem, Jānis apstājās, laikam jau domādams, pa kuru ceļu iet tālāk. Un izvēlējās iet augšā – tālāk pa Miera ielu. Jutos priecīgi satraukts, un kā gan ne, jo tepat Āriņa mājā un apkārtnē bija pagājuši mani pirmie divi skolas gadi. Ar taciņu no mājas līdz ezeram, ar makšķeri uz laipas, ar laivu vērošanu, kuras braukāja šurpu turpu, ar mūzikas skaņām, kas nāca no Pilssalas. Un kur vēl ceļš uz skolu. Neviens mani nepavadīja, gāju ziemā pāri ezeram tumsā un aukstumā. Rudeņos un pavasaros bija jauki – bija gaiši un silti. Kad nonācām pie Āriņu mājas, uz mirkli biju piestājis. Tik ļoti gribējās iet iekšā un redzēt mūsu istabu ar diviem logiem, redzēt virtuvi, pieliekamo telpu un pasmaržot svaigu sviestu uz šķīvīša. Gribējās aiziet pie šķūņa, apskatīt dienvidu puses kori un varbūt ieraudzīt tur manis iedzīto naglu, kur sēju un žāvēju lazdas makšķerkātus. Tolaik no Āriņu mājas pagalma pavērās plaša jauka ainava – varēja redzēt kultūras namu, Pilssalu, tilta pāļus, Šlossaliņu, kā arī visu rietumu puses ezera līci līdz pat uzkalniņam ar bērzu birzi. Austrumu pusē skats sniedzās līdz Tempļa kalna peldvietām, līdz Jundžu mājām. Ezera malā augošie krūmiņi un pāris priedes tam netraucēja. Ziemeļu pusē otrpus ielai māju nebija. Vēl atcerējos nogrieztās kļavas celmu, uz kura biju iegrebis gada skaitli un savu vārdu. Sauciena iztraucēts, beidzu kavēties atmiņās, jo pulciņš bija Pihļu mājām. Panācis Vaskumu ģimeni, atkal paskatījos uz melno somu. Un jautāju sev: kur gan mēs īsti ejam? Tikpat pārliecināts par sevi, stalti izslējies, Vaskums Jānis turpināja ceļu, un aiz viņa – es, Martiņa, Ivars, Jānis un Pēteris. Mierīgi pagājām garām Vilciņu mājai, jo nejaukie tītari mūs netraucēja, laikam jau, pusdienlaika saules pasargāti, gulēja nojumē pie kūts sāniem. Pie Melnuma bijām ātri. Krūtīs ievilku ezera svaigo gaisu ar teicienu: “Beidzot esam atnākuši!” Bet nekā, mūsu vadonis turpināja gājienu tālāk nesatricināmi un nelokāmi! Melnuma peldvieta taču bija vistīrākā, visskaistākā, ar dzidru jo dzidru ūdeni, ar dzeltenīgu smilti. Bet nekā. Skaisti bija redzami ezera plašumi, jo koku ezermalā tikpat kā nebija. Pirmajā zemes strēlē, kas veidoja šauru pussalu, auga daži mazi alksnīši, un pie viena no tiem bija piesieta laiva. Tālāk ceļš veidoja pacēlumu, līdz pavērās gara, plaša ieleja ar stāvu krauju visa paugura garumā. Tur arī mūs Jānis uzveda augšā. Sēdējām zālē, sajūsmā skatījāmies un neteicām ne vārda. Ezeru klāja sīki vilnīši, jo pūta viegls vējš. Mums virs galvas debesu zilumā lepni slīdēja lieli, balti gubu mākoņi, bet tuvāk apvārsnim tie kļuva arvien mazāki un mazāki, tie vairs nebija tik koši un saplūda pavisam. Sīkās mežu svītras tur bija zaļi violetas, kas virmoja siltajā gaisā. Garā sala šķita tik tuvu, ka katrs koks bija labi saskatāms. Beidzot mūsu pavadonis noteica: “Labs ir.” Tad pievilka melno, noslēpumaino somu tuvāk un zibenīgi atvēra slēdzēju, un izņēma nesaprotamu vīstokli. Kad to atritināja, izrādījās, ka tā ir tina. To viņš bija izgatavojis pats – no tievas linu aukliņas. Ar lepnumu un prieku viņš to turēja rokā. Tīkla augšējo auklu rotāja korķi – pludiņi, bet uz apakšējās bija savērti gareni māla svariņi, kas, sitoties cits pret citu, skanēja. Tad Jānis devās no kraujas lejā, novilka garās bikses, brida ezerā un rūpīgi novilka tīklu šaipus niedrām. Pa to laiku Martiņa paņēma melno somu pie sevis un ņēma laukā konservu kārbas, pīto baltmaizi ar magonēm un sviestu. Tur bija arī konservu atveramais un nazis. Visi skatījāmies, kas būs tālāk. Drīz vien līdzpaņemto balto galdautu rotāja skaistas sviestmaizes. Nu jau arī Jānis kāpa kalnā pie mums. Nevajadzēja īpašu uzaicinājumu, lai ķertos pie ēšanas. Maizes izrādījās neparasti garšīgas. Martiņa to redzēja un smaidot gatavoja vēl un vēl. Pietika visiem. Uz atgrieztās konservu kārbas izlasīju – šprotu pastēte. Pēc garšīgajām sviestmaizēm ezers likās vēl zilāks, mākoņi vēl baltāki, piekraste un Garā sala vēl skaistākas. Pēc trīs stundām Jānis vilka laukā tīklu. Zivju bija daudz un dažādas. Drīz devāmies mājup. Atkal bija pagājusi viena jauka vasaras diena, ar redzēto pārgājiena laikā, ar atmiņām, ar garšīgām sviestmaizēm. Kāds varbūt pasmaidīs: kas tur īpašs? Bet man, maniem vienaudžiem tas bija ļoti nepieciešams, jo lielākoties pilsētas iedzīvotāji bija trūcīgi un nevarēja atļauties arī to – tos pašus šprotu pastētes konservus. Ir daudzi gadu desmiti pagājuši kopš tā laika, taču arvien atceros mūsu jauko dienu, sirsnīgo Martiņu, Jāni un viņu dēlus.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Sviestmaizes

Kategorijas