“Slieksnis” - Sedlenieku ģimenes mīlestības plaukstās

2016. gada 12. augusts 06:54

1323

Teātra scenogrāfs un režisors Ints Sedlenieks ir dzimis un daļu bērnības pavadījis Alūksnē. Inta tēta dibinātajā Ulda Sedlenieka Alūksnes Tautas teātrī “Slieksnis” drīzumā varēs redzēt divas jaunas izrādes, kurās viņš ir scenogrāfs. Inta sieva Inese tām veido aktieru skatuvisko tēlu - šoreiz tērpu veidošanā aicināti iesaistīties arī Alūksnes un Apes novada iedzīvotāji.
Ikviens interesents var nest septiņdesmito gadu tematikas apģērbu uz Kultūras centra administrāciju un sekot līdzi mēģinājumu procesam, kā arī tam, vai viņu atnestais tērps šoreiz noderēs. Šāda pieeja skatuves tēlu veidošanā noteikti tuvina sabiedrību teātrim. Ints un Inese Sedlenieki ir kā divi “i”, kur abu punktiņi saliek vajadzīgos akcentus gan teātrī, gan dzīvē.
- Int, esat dzimis Alūksnē un jūs ar Ulda Sedlenieka Alūksnes Tautas teātri “Slieksnis” nesaista tikai šībrīža sadarbība. Jūsu tēvs Uldis Sedlenieks ir šī teātra dibinātājs un ilggadējs režisors.
Ints: - Tieši tāpēc lielākās atmiņas man saistās ar teātri un Kultūras nams bija manas otrās mājas. Jau tad palīdzēju veidot dekorācijas un man tas patika. Es domāju, ka arī mani vecāki, tētis un mamma Vera, saredzēja manī to, ka man teātris patīk, un tieši tāpēc viņi izvēlējās mani virzīt šajā virzienā. Pirms iestāšanās Mākslas akadēmijā es sāku strādāt Rīgā, Jaunatnes teātrī butaforijas cehā, un tad arī scenogrāfs Andris Freibergs manī ko pamanīja un saskatīja potenciālu. Gan mani vecāki, gan viņš bija tie, kuri man ieteica mācīties scenogrāfiju un darboties teātrī. Tāds ir tas celiņš. Pirms tam esmu mācījies pie sava tēva Alūksnē, bet pēc tam studijā Rēzeknē pie režisores Māras Zaļaiskalns, kur apguvu aktiermeistarību. Dzīvē mēdz būt dažādi, bet man ir ļoti paveicies, ka man ir tieši šāds ceļš.
- Kāda ir jūsu Alūksnes sajūta?
Ints: - Alūksne man viennozīmīgi saistās ar ezeru. Gan mans tēvs, gan vectēvs Atis mīlēja makšķerēt. Mums patika braukt uz tā saucamo “Pārmetnīti”. Patika arī braukt ezerā un ne tik daudz pat makšķerēt, bet šķērsot ezeru un kādā iecienītā peldvietā rīkot piknikus kopā ar ģimeni. Es pats Alūksnē dzīvoju līdz 8.klases absolvēšanai. Tā kā neizrādīju nekādu interesi par matemātiku, valodām un tamlīdzīgām lietām, mani nolēma nosūtīt uz Rēzeknes lietišķās mākslas vidusskolu. Tur mācījos dekoratīvās noformēšanas nodaļā. Līdztekus strādāju Rēzeknes kultūras namā, kur sāku strādāt arī vietējā teātrī. Lai kur arī mācītos un dzīvotu, vasarā vienmēr braucu uz Alūksni.
- Ulda Sedlenieka Alūksnes Tautas teātra “Slieksnis” režisore Daiga Bētere šobrīd veido divas jaunas izrādes. Jūs esat izrāžu scenogrāfs, bet jūsu sieva Inese - kostīmmāksliniece.
Ints: - Jā, pašreiz “Slieksnī” paredzēts iestudēt Džona Patrika lugu “Dārgā Pamela” un Marka Kamoleti lugu “Pidžama sešiem”. Žanriski tās ir divas pilnīgi dažādas izrādes. Lugas “Dārgā Pamela” darbība notiek Amerikā kādā pamestā Viktorijas laika villā. Lai attēlotu šādu vidi, bija jāizdomā kāds risinājums. Lai nodotu skatītājam šīs sajūtas, bija nepieciešams arī izveidot lugas norisei atbilstošu vidi. Labākais paņēmiens, kā to panākt, ir fotogrāfiskais paņēmiens. Mēs izvēlējāmies fotokolāžas paņēmienu. Vēlamies izveidot fotokolāžu un to projicēt uz skatuves. Šajā izrādē mājas iemītniece dzīvo namā, kura greznība sen jau zudusi. Pie viņas mājās pieklīst nezināmi cilvēki, kuri arī grib tur apmesties uz dzīvi un izmantot šo kundzi. Taču šai dāmai vienai pašai arī ir garlaicīgi dzīvot, un sākas dažādi stāsti. Projekcija ir viens no labākajiem variantiem, kura palīdz parādīt šo vidi. Mums gan būtu nepieciešams īpašs projektors un ekrāns, kurš projekciju rādīs ekrānam no aizmugures, lai nesanāktu tāda situācija, ka cilvēks stāv uz skatuves un uz viņa spīd prožektora rādītais attēls. Šādam projektoram un ekrānam gan mums būtu vajadzīgs finansējums. Otra iestudētā luga būs situāciju komēdija par mīlas trīsstūri, kuram nav ne gala, ne malas. Šīs izrādes scenogrāfijai būtu nepieciešamas dekorācijas no meldriem. Teātris pagājušajā rudenī aizsāka sarunu ar Tautas lietišķās mākslas studiju “Kalme” par to aušanu, taču ziemā neizdevās meldrus savākt. Tieši tādēļ šobrīd tiek meklēti citi risinājumi.
- Teātra izrāžu veidošana ir finansiāli un laika ziņā izaicinošs pasākums, taču “Slieksnis” ir atradis kādu inovatīvu pieeju.
Inese: - Teātros pārsvarā ir savas tērpu noliktavas. Dažreiz izrādēm tērpi tiek īrēti, taču “Slieksnī” katram aktierim ir jāparūpējas pašam par savu tēlu. Man ļoti patīk strādāt ar tērpiem, strādāju arī Rīgas dizaina mākslas vidusskolā par pasniedzēju. Teātris man vienmēr ir bijis sapnis, un, kad apprecējos ar Intu, Uldis Sedlenieks man uzticēja zīmēt skices viņa izrādēm. Esmu pateicīga arī Daigai par šo sadarbību. Mūsu doma ir iesaistīt cilvēkus, lai viņi savās pūra lādēs un skapjos pameklē ko atbilstošu izrāžu tēliem. Tiem būs vajadzīgi septiņdesmito gadu tērpi.
- Liels palīgs jums ir arī “Sliekšņa” aktieris Aivars Millers.
Ints: - Jā, Aivars ir ne tikai aktieris. Viņš rūpējas arī par dekorāciju uzbūvēšanu un kostīmu sagādāšanu, kā arī citām lietām. Teātrī nekas netiek mests ārā, viss tiek uzglabāts, lai to var izmantot arī citās reizēs. Latvijā tomēr nav tādu rūpnīcu, kuras ražotu tikai teātra jomai nepieciešamos rekvizītus un tērpus. Aivaram gandrīz viss pašam ir jāizgatavo un jāsameklē materiāli. Viņš arī rūpējas par apskaņošanas un gaismošanas iekārtām, lai tās vienmēr būtu kārtībā. Tā ka Aivars teātra “Slieksnis” labā dara ļoti daudz.
- “Slieksnim” šogad pievienojušies arī jauni papildspēki.
Inese: - Jā, šogad ir trīs aktieri, kuriem šīs būs pirmās izrādes, kurās viņi spēlē. Šie aktieri ir alūksnieši - Druvis Mucenieks, Sandris Sniedze un Jūlija Krūzīte.
Ints: - Šie cilvēki ir arī talantīgi. Es izgāju trīs studijas un par aktieri tā arī nekļuvu, taču ir tādi, kuri uzkāpj uz skatuves un tur ļoti labi jūtas. Te ir arī ļoti liels Daigas nopelns, ka viņa spēj komunicēt tā, lai šiem cilvēkiem būtu interesanti darboties.
- Vai varat iedomāties, kas jūs būtu bez teātra?
Ints: - Grūti pateikt. Es uzskatu, ka esmu plaša profila mākslinieks, un mani interesē dažādas lietas, kas saistītas ar interjera iekārtošanu, reklāmas lietām un muzeja lietām. Esmu uzaicināts strādāt arī Memoriālo muzeju apvienībā. Šajā apvienībā pavisam ir 9 muzeji un 10 mājas. Es nodarbojos ar reklāmu izgatavošanu un izstāžu iekārtošanu. Esmu apguvis arī datoriemaņas un strādājis grāmatu izdevniecībā. Mūsdienās māksla sastāv no ļoti daudziem elementiem.
- Jūs esat redzējuši, kā Alūksne šo gadu laikā attīstās. Savu izskatu ir mainījusi arī “Sliekšņa” mājvieta – Alūksnes Kultūras centrs.
Ints: - Jau agrāk ir bijusi vēlme, lai Alūksnē top kas gaišāks un apgarotāks.
Inese: - Man šķiet, ka tagad Alūksne dzīvo pavisam citā ritmā, un tas ir burvīgi! Ziemā dzīvojam Rīgā, un skatos, ka Alūksnē notiek ļoti daudz koncertu. Kultūras centra tapšanā ir ielikts ļoti liels darbs, un tur ir patīkami uzturēties. Man gribētos, lai šīs iespējas izmanto aizvien vairāk cilvēku, lai Kultūras centrā notiek vasaras skolas un lai cilvēki un interešu grupas nāk ar savām iniciatīvām.
Ints: - Es domāju, ka tā taciņa uz Kultūras centru atradīsies vēl daudziem cilvēkiem ne tikai Alūksnē, bet valsts un starptautiskā līmenī. Tur ir ļoti liela nākotne, un tiem, kuri uzskata, ka Alūksne ir nomale, es ieteiktu padomāt, kā tieši mēs uz to skatāmies. Tad jau Norvēģija ir vēl lielāka nomale par mums, ja jau uz ziemeļiem skatās. Ja uz dienvidiem – tad nomalē ir citas valstis.
Inese: - Es esmu Alūksnes fans, un Alūksne ir mana sapņu zeme, jo tieši šeit gūstu sev atjaunināšanās enerģiju. Vasarās man neko citu nevajag, kā vien būšanu Alūksnē. Es esmu “asfalta cilvēks”, nāku no Rīgas, bet par Alūksni ļoti jūsmoju. Gribas, lai Alūksne attīstās vēl vairāk, un visiem saviem draugiem saku, lai brauc uz šejieni un apskata pilsētu! ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

“Slieksnis” - Sedlenieku ģimenes mīlestības plaukstās

Kategorijas