Pēdējā griba – laikus sakārtota

2016. gada 19. augusts 00:00

167

Latvijas iedzīvotāji arvien biežāk izvēlas savu pēdējo gribu noformēt testamenta vai mantojuma līguma formā. Pēdējo piecu gadu laikā pie notāriem sastādīto testamentu skaits aug vidēji par 20 procentiem gadā. Savukārt mantojuma līgumus cilvēki slēdz vidēji 100 gadījumos ik gadu.

Testaments
vai mantojuma līgums?
«Garīgās vērtības katra cilvēka dzīvē ir svarīgas, taču būtiski ir padomāt arī par materiālajām un mantiskajām, piemēram, nodrošinoties, ka līdz mūsu aiziešanai visa materiālā bāze tiek sakārtota. Pat tad, ja šķiet, ka man jau nekas nepieder. Dzīvoklis, zeme, kaut nedaudz naudas bankā, arī nelielas materiālās vērtības ir to vērtas, lai aizdomātos par savas pēdējās gribas noformēšanu, tādējādi sakārtojot lietas, vēl dzīvam esot, bet galvenais – atvieglojot mantiniekiem savas mantas pārņemšanu,» stāsta zvērināta notāre Santa Terjohina.
Viņa skaidro, ka savu pēdējo gribu cilvēks var paust gan testamentā, gan mantojuma līgumā. «Atšķirība ir fundamentāla. Testamentu, kā zināms, iespējams mainīt kaut ik stundu, un katram jaunam mantiniekam sacīt – esmu tev atstājis visu, kas man ir. Kad tuvinieku starpā raisās kādas nesaskaņas, testaments atkal tiek mainīts. Nav noslēpums, ka tieši šādu iemeslu dēļ daudzās ģimenēs rodas konflikti,» akcentē S.Terjohina. Turpretī mantojuma līgums ir garantija, ka mantiniekam par labu tapušais pēdējās gribas rīkojums nav atsaucams. Tam ir prioritāte attiecībā pret testamentu, un vēlāk sastādīts testaments mantojuma līgumu neatceļ. Tātad – abām pusēm, kā arī citiem tuviniekiem, ir skaidrība par aizgājēja pēdējo gribu attiecībā uz tā mantu, kas tiek saglabāta mantiniekam neatkarīgi no apstākļiem, skaidro notāre.
«Svarīgi apzināties arī to, ka mantojuma atstājējs līdz ar līguma parakstīšanu vairs nevar brīvi rīkoties ar īpašumu, kuru novēlējis. Līgums gan arī nepiešķir mantiniekam tūliņ spēkā esošas tiesības uz mantu, kamēr mantojuma atstājējs ir dzīvs. Tas mantiniekam piešķir vienīgi nogaidu tiesības uz nākamo mantojumu. Ja mantojuma līgums attiecas uz nekustamo īpašumu, tad, lai šis fakts būtu saistošs trešajām personām, tas jāieraksta Zemesgrāmatā ar atzīmi, ka mantojuma atstājējs viņam piederošos nekustamos īpašumus var atsavināt, ieķīlāt vai apgrūtināt tikai ar līgumiskā mantinieka piekrišanu,» uzsver S.Terjohina.
Būtiski arī atcerēties, ka atbilstoši noslēgtu mantojuma līgumu vienpusēji ne mantojuma atstājējs, ne līgumiskais mantinieks nevar atsaukt. Lai grozītu līguma saturu vai atceltu to, pusēm ir savstarpēji jāvienojas. Mantojuma līgumu slēdz pie zvērināta notāra, kurš to reģistrē Publisko testamentu reģistrā.
S.Terjohina stāsta, ka Publisko testamentu reģistrā tiek reģistrēti arī pie zvērināta notāra rakstīti testamenti, kas nodrošina, piemēram, ja pēc cilvēka – testamenta atstājēja – nāves pie notāra kārtot mantojuma lietu ierodas persona, kas nav minēta testamentā, notārs, sākot mantojuma lietu un konstatējot publiskajā reģistrā esošu mirušā atstātu testamentu, pieprasa to no notāra, kurš šo testamentu gatavojis. Tādējādi testamentā minētais mantinieks nevar tikt apiets. Savukārt, lai privāts testaments būtu spēkā, ir jābūt pārliecībai, ka to taisījis mantojuma atstājējs un ka viņš testamentā izteicis pareizi savu pēdējo gribu.
«Taču būtiskākā atšķirība ir tā, ka privātie testamenti glabājas tikai pie personas, kas to rakstījusi, bet publiskie – pie notāra, kur tie nevar ne pazust, ne tikt iznīcināti, ne arī viltoti. Nav mazums tādu gadījumu, kad tuvinieki nezina par testamenta esamību un dažādās slēptuvēs nejauši atrod to tikai pēc daudziem gadiem, kad aizgājēja atstātā manta jau sen sadalīta. Notāra noformētu testamentu nevar apšaubīt, savukārt privāta testamenta īstums, tajā skaitā testamenta atstājēja rīcībspēja un izteiktie novēlējumi pēc viņa nāves var tikt apstrīdēti tiesā,» uzsver S.Terjohina. Viņa piebilst, ka šādu drošību novērtē arvien vairāk cilvēku – pagājušajā gadā to personu skaits, kas izvēlas publisko testamentu, palielinājies par 30 procentiem. Vēl vairāk – publiskajā reģistrā esošie testamenti pieejami ne tikai notāriem Latvijā, bet arī citās Eiropas valstīs, kas ir īpaši būtiski mūsdienās, kad tik daudz cilvēku no Latvijas ilgstoši vai uz visiem laikiem devušies darba un dzīves gaitās uz ārzemēm.

Jādomā laikus
Sabiedrības apziņā ir iesakņojies nepareizs uzskats, ka mantojuma lietas ir vecumdienu aktualitāte un pienākums. Mūsdienās dzīves ritms ir tik dinamisks un ātrs, ka par šo jautājumu ir jādomā ikvienam un laikus, akcentē Latvijas Zvērinātu notāru padomes rīkotājdirektore Vija Piziča.
«Šajā jautājumā nav jādomā par kādu vecuma kategoriju, no kuras tad būtu jāsāk kārtot mantojuma lietas. Par mantojumu jāsāk domāt jau kopš brīža, kad jums ir kāds īpašums. Sevišķi šodien, kad dzīvojam ļoti dinamiski, diemžēl notiek dažādi negadījumi, kritisku saslimšanu skaits palielinās. Tieši tādēļ es aicinu ikvienu jau laikus sakārtot mantojuma lietas gan emocionāli, gan juridiski,» pauž notāre, piebilstot, ka ikvienam ir jāsaprot, ka jau sen nedzīvojam padomju laikos, kad visas ikdienas lietas diktēja valsts. Tagad valsts tikai nodrošina likumisko bāzi, uz kuras pamata tiek kārtoti civiltiesiskie jautājumi, bet cilvēks pats ir atbildīgs par to, kā viņš šīs lietas risina. «Kaut vai par nekustamo īpašumu – agrāk nekustamais īpašums bija tikai māja un visai nelielam cilvēku skaitam, bet tagad gandrīz katrs dzīvoklis ir privātīpašums. Nekustamais īpašums cilvēka dzīvē bieži vien ir arī lielākais pirkums, kas attiecīgi arī prasa daudzreiz atbildīgāku attieksmi nekā kurpju pāra iegāde,» ilustrē V.Piziča, skaidrojot, ka ne jau uzreiz arī ir vajadzība katram taisīt testamentu, tomēr ir vērts aiziet uz konsultāciju pie speciālista, kurš konkrētajā situācijā ieteiks labāko risinājumu. Notāre atzīst: «Varbūt notārs, uzklausot jūs, secinās, ka nav vajadzības taisīt testamentu vai slēgt mantojuma līgumu, taču var būt arī otrādi. Turklāt, ņemot vērā, ka jebkura notariāla darbība maksā atbilstoši noteiktajām taksēm, notārs aprēķinās, ar kādām izmaksām jums būs jārēķinās, ja nolemsiet savas mantojuma lietas sakārtot ar testamentu vai mantojuma līgumu. Un tad attiecīgi cilvēks var saplānot savus ikdienas izdevumus tā, lai noteiktā laika posmā sakrātu vajadzīgo summu šo juridisko lietu sakārtošanai. Šādi es būšu mērķtiecīgs savā izvēlē, un, vienu lietu darot, arī daudzus citus ikdienas procesus daru harmoniskākus.»
V.Piziča lēš, ka par testamenta sagatavošanu pie notāra cilvēkam jārēķinās ar aptuveni 70 eiro, gan uzreiz piebilstot, ka šī tiešām ir aptuvena summa, kas katrā gadījumā ir atšķirīga, ņemot vērā to informācijas apjomu, ko notāram nepieciešams apkopot no dažādām datubāzēm par konkrētā cilvēka īpašumu. «Savukārt slēdzot mantojuma līgumu, izmaksas būs lielākas, taču vidējo summu nosaukt ir visai grūti, jo izmaksas ir atkarīgas arī no nepieciešamās informācijas daudzuma, kā arī tā, cik cilvēku slēdz konkrēto mantojuma līgumu. Taču mantojuma līguma priekšrocība ir tā, ka jau laikus visi iesaistītie cilvēki pie galda izrunā šo jautājumu, pauž savas domas un izskaidro lēmuma iemeslus. Tā ir sava veida saruna, kas novērš nevajadzīgus strīdus un nesaskaņas nākotnē. Šodien mēs pārāk maz sarunājamies cits ar citu. ◆

Mantojuma noformēšana
– Privāts, ar roku rakstīts testaments (speciālisti vērtē kā visnedrošāko risinājumu – var tikt pazaudēts, viltots, apstrīdēts).
Var neierobežoti mainīt.
– Publisks, pie notāra noformēts testaments. Var neierobežoti mainīt.
– Mantojuma līgums. Var mainīt, tikai visām līguma pusēm vienojoties par izmaiņām.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Pēdējā griba – laikus sakārtota

Kategorijas