“Gada apeniete” – mūzikas pedagoģe Sandra Oto

2016. gada 26. augusts 00:00

1332

S.Oto ar neizsīkstošu enerģiju un apbrīnojamām darba spējām palīdz tapt neskaitāmiem svētkiem, koncertiem, pasākumiem Apē, radot svētkus un svētku sajūtu gan sev, gan pilsētiņas iedzīvotājiem un ciemiņiem. Apes vārdu tuvākos un tālākos novados viņa nes ar jaukto kori “Ape”, vecākās paaudzes sieviešu vokālo ansambli “Dziesmas mūžs”, sieviešu vokālo ansambli, Dāvja Ozoliņa Apes vidusskolas koriem un pašiem mazākajiem apeniešiem no pirmsskolas izglītības iestādes “Vāverīte”.
- Kā vērtējat to, ka sabiedrība nominējusi tieši jūs?
- Mana attieksme par šo apbalvojumu ir mazliet ieturēta. Manuprāt, mēs katrs darām savu darbu. Protams, tas ir pagodinājums un paldies tiem, kuri ieteica, jo vajag arī kādu, kas uzraksta, kādu, kas iesaka un attīsta to visu. Šoreiz esmu es, citu reizi būs kāds cits, kas arī noteikti šo nomināciju ir pelnījis. Apes svētki šogad ir skolas zīmē, un līdz ar to tas ir kas zīmīgs, jo saistās ar manu nodarbošanos un, iespējams, tādēļ arī šis apbalvojums tiek piešķirts man. Lai šī tradīcija “Alūksnes Ziņām” nezūd un lai katrs tiek novērtēts par savu ieguldīto darbu! Dažreiz pat pietiktu ar vienkāršu, bet siltu “paldies!”.
- Kā jūs ceļi atveda līdz Apei?
- Visu bērnību pavadīju Balvu pusē – Kubulos, tad Salacgrīvā un tad atpakaļ uz Balviem – Žīguros. Pēc Rēzeknes mūzikas vidusskolas absolvēšanas 1987.gada pavasarī bija sadales komisija, kura piedāvāja man divas iespējas: Ēveles skola vai Apes vidusskola. Viena no skolotājām man ieteica noteikti izvēlēties Apes vidusskolu - tā es arī darīju, piekritu par labu Apei. Iepazinos ar Apes puisi, savu vīru, kurš šeit dejoja kolektīvā, un tā sanāca, ka paliku Apē.
- Cik ilgi jau strādājat savā specialitātē?
- Nu jau ir sācies 29.mācību gads, jo kopš 1987.gada rudens uzsāku savas pedagoga gaitas Apē. Mani uzrunāja kļūt par ansambļa vadītāju, tad arī kora - pamazām attīstījās viss, kas saistīts ar manu specialitāti. Strādāju Dāvja Ozoliņa Apes vidusskolā, Apes tautas namā, Alūksnes mūzikas skolas Apes mācību punktā un nu jau trīs gadus arī Apes bērnudārzā “Vāverīte” - šogad gan bērnudārzā vairs nē. Daru visu, kas mūzikas skolotājam būtu jādara – stundas, mācību stundas, interešu izglītība. Kopš 1989.gada vadu jaukto kori „Ape”. Ar jaukto kori aktīvi piedalāmies dažādu svētku organizēšanā pilsētā. Esam piedalījušies dažādos kultūras projektos – Interreg III A „Kultūras integrācija jaunajā ES pierobežā”, „Ar Dāvja Ozoliņa vārdu”, „Kultūru dialogi Vidzemē”, biedrības „Eiroreģions „Pleskava- Livonija”” projektā “Mazie dziesmu un deju svētki „Dzied vien dziesmiņ’”. Ir uzvests koncertuzvedums „Gaismas atgriešanās”. Ik gadu kolektīvs piedalās Jāzepa Vītola Mūzikas dienās Gaujienā. Labprāt dodamies ciemos pie kaimiņiem Igaunijā.
Kopš 1989.gada vadu arī Apes sieviešu vokālo ansambli. Lielāka daļa dalībnieču dzied kopš tā izveidošanas, piepulcējot arī savas meitas un ik pa brīdim vēl kādu jaunu dziedātāju. 2006.gadā tika dibināts senioru ansamblis “Dziesmas mūžs”, kurā dzied sievietes, kas sasniegušas pensijas vecumu un tagad labprāt apmeklē ansambļa mēģinājumus. Kopš 2015.gada vadu arī bērnu un jauniešu vokālo grupu. Ir gandarījums par paveikto. Par to, ka darbs ir atzinīgi novērtēts. Par to, ka ir iespēja strādāt gan skolā, gan tautas namā. Par to, ka ir kolektīvi, kuros aktīvi iesaistās cilvēki. Jau daudz reizes esmu teikusi: ja būs cilvēki, kas nāks un dziedās, tad būšu arī es. Ja kaut kas mainīsies, tad būs jādomā kas cits. Protams, nekur jau man šī darbošanās un dziedāšana nepazudīs (smaida).
- Ir bijis tā, ka reizēm šķiet: nepietiks laika!
- Jāsaka atklāti, ka mācību stundu apjoms nemaz nav tik liels. Strādājam tik stundas, cik ir. Pieaugušie tāpat nāk dziedāt tikai pa vakariem, jo dienā strādā. Tā kā viss tiek apvienots. Šo gadu laikā esmu iemācījusies nepārdegt un nenodarīt sev pāri. Protams, viennozīmīgi ir bijis tā, ka nodomā: viss, pietiek, vai man to vajag? Bet, iespējams, tagad ir kas tāds, ko vairs nedaru, lai pasaudzētu sevi. Kamēr būs dziedāt gribētāji, tikmēr viss būs iespējams, savienojams un laika pietiks!
- Kā veicināt cilvēku vēlmi dziedāt?
- Godīgi sakot, tas ir grūti. Tagad nevienam nepatīk gari un plaši mācīties vai iedziļināties saturā, mūzikā un tās radīšanā. Katram patīk rezultāti un kaut vai mazi sasniegumi - tas arī ir viens no iemesliem, kā noturēt uzmanību, vēlmi dziedāt un iesaistīties. Mūsdienās ir grūti “noturēt” gan pieaugušos, gan bērnus. Pieaugušie - ja nāk, tad nāk; ja jūt, ka nevarēs vai netiks, tad arī pasaka uzreiz. Viņi arī saprot, ka tas viss ir nopietni. Savukārt bērniem ir citādāk. Ļoti labi un svarīgi ir, ja vecāki atbalsta bērnu un viņa iesaistīšanos dziedāšanā - tad arī bērns dzied. Bērni mūsdienās ir ļoti aizņemti, viņiem šodien ir visādas iespējas laika aizpildīšanai, agrāk to bija mazāk, līdz ar to tagad nepārtraukti ir jāmeklē kas saistošs. Bērniem vajag ātri, uzreiz un lai ir interesanti. Visu laiku jādomā par to, lai noturētu viņu uzmanību un motivētu viņus dziedāt.
- Kur rodas idejas repertuāram?
- Tas ir klusais ārprāts (smejas). Visiem konkursiem ir nolikums un svētkiem programmas. Vēl labāk, ja tiek pateikta ievirze, ko vēlas vai sagaida no mums. Tad nāk radošums un repertuāra izvēle. Dziesmas tiek ievāktas dažādos apmaiņas procesos - nopērkot grāmatas, izpētot, retu reizi kādā koncertā tiek pašpikota dziesma vai ideja. Cilvēkiem patīk melodiskas un ritmiskas dziesmas, līdz ar to repertuārs jādomā tāds, lai būtu saistošs. Bet, ja pasaka, ka vajag “kaut ko”, tad ir grūti. Ļoti jāpiedomā, lai būtu patīkami gan klausītajiem, gan pašiem dziedātajiem. Ir teiciens: “Izklausās sarežģīti, bet pēc notīm tur nekā sarežģīta nav, jāmāk pasniegt.”. Dažādībai ir palūgts, lai uzraksta vai apdarina kādu dziesmu. Daudz kas ir atkarīgs no plānošanas. Tas ir pamatīgs darbs, jāizzina viss – telpa, vieta, laiks, apstākļi. Ir jājūt, lai “nenošautu garām” un uztrāpītu pareizi. Bērniem patīk dziedāt ko skanīgu - ja viņiem kas iepatīkas, tad vajag atkārtot visu laiku. Ja bērniem atskaņo fonogrammu vai iedod tautas mūzikas instrumentus, tad, ak, kungs, kā viņiem patīk! Jauniešiem ir citādāk – viņi jau vēlas dziedāt dziesmas par mīlestību... Bet pieaugušie dziedās visu!
- Jūsuprāt, esat stingra skolotāja?
- Saka jau, ka esmu stingra, bet pašai šķiet, ka neesmu (smaida). Neesmu straujas dabas cilvēks. Protams, ja skolotājs kādreiz pasaka kādu skarbāku vai skaļāku vārdu, ātrumā salamā, tad ir tādi jutīgi bērni, kas to visu uztver sensitīvāk. Bet patiesībā - ja arī esmu pateikusi skarbāku vārdu, pēc mēģinājuma pati sajūtos ļoti slikti... Tāpēc nekad apzināti, ar dusmām, nevienam nebrūku virsū.
- Kas ir grūtākais šajā amatā?
- Gribas, lai visi skaisti dzied un spēlē! Ir, protams, kas to māk. Ir, kas dara. Ir, kas māca un pasaka priekšā, kā tam vajadzētu būt. Ļoti daudz kas ir jāizlaiž caur sevi - ne tikai skolotājam, bet arī tam, kas dzied ir jāiemāca mūziku izlaist caur sevi, lai viņš tālāk to nodotu klausītājam. Lai nav tikai atdziedātas notis un dinamika. Jāprot panākt, lai dziedātājs pats saprot, ko dzied, un ar emocijām izjusti to nodot savam klausītajam. Lūk, tas nebūt nav viegli!
- Ko novēlētu apeniešiem un viesiem Apes pilsētas svētkos?
- Paldies Ilvai Sārei par izdomu un iespēju baudīt skaistos svētkus! Izmantojiet to, kas ir šeit! Es šajos svētkos novēlu – baudiet un priecājieties! Lai svētki izdodas visiem kopā, lai katrs atrod sev ko tuvu – dziesmas, dejas un visu to labāko! ◆

Vizītkarte

◆ Vārds, uzvārds: Sandra Oto.
◆ Dzimšanas gads, vieta: 1968.gads, Balvu novada Rugāji.
◆ Ģimene: precējusies, vīrs Arnis, meita Kristiāna, dēls Mārtiņš.
◆ Izglītība: augstākā, mūzikas pedagogs.
◆ Nodarbošanās: mūzikas skolotāja, kora diriģente, kora un ansambļa vadītāja.
◆ Vaļasprieki: atpūsties, izbraucieni pa Latviju.

Turpinās no 1.lpp.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

“Gada apeniete” – mūzikas pedagoģe Sandra Oto

Kategorijas