Apes lauksaimniecības arodskola uz salidojumu aicina īpaši kungus

2016. gada 26. augusts 00:00

233

Alūksnes un Apes novados, kā arī citviet Latvijā ir daudz dažādu profesiju speciālistu, kuri savulaik izglītojušies Apes lauksaimniecības arodvidusskolā. Šovasar skola, kas nu kļuvusi par Apes industriālo teritoriju, Apes pilsētas svētku laikā savus absolventus aicina uz salidojumu.

Apkopo atmiņu stāstus
Apeniete Ilze Sproģe dzīvo Apē kopš 1979.gada. Periodā, kad pagājušā gadsimta piecdesmito gadu beigās un sešdesmito gadu sākumā laukos roku darbu nomainīja mehanizācija, I.Sproģe bija jaunā lauksaimniecības speciāliste lopkopībā Alūksnes rajona saimniecībās. Kā Apes izpildkomitejas priekšsēdētāja no 1985. līdz 1991.gadam sadarbojusies ar skolu. 20 gadus bijusi deputāte Apē – līdz 2005.gadam, strādājusi arī savā zemnieku saimniecībā. 2008.gadā, toreizējā Apes arodskolas direktora Jāņa Popa aicināta, piedalījusies valsts eksaminācijas komisijā par lauksaimniecību, kas skolas pastāvēšanā lauksaimniekiem bija pēdējā, jo līdz ar novadu izveidi skolu likvidēja 2009.gada 1.jūlijā un pievienoja Alsviķu profesionālajai skolai.
Kopā ar tālaika kolēģiem I.Sproģe apkopojusi atmiņu stāstus un vēstures liecības, kas izmantotas, veidojot scenāriju Apes arodvidusskolas svētkiem – salidojumam 27.augustā. I.Sproģe atzīst - šis ir īss ieskats skolas dzīvē ar mērķi parādīt, cik liela loma bijusi Apes lauksaimniecības skolai – arodvidusskolai, apmācot, sagatavojot jauniešus darba dzīvei, dažiem - mūža profesijai.

Skolu atver pirms 94 gadiem
“Kad 1918.gadā Latviju pasludināja par demokrātisku valsti, brīvā Latvija sākās bez naudas un zinošiem darbiniekiem. Lauksaimniecību līdz tam vadīja muižnieki. Tika pārkārtota arī skolu sistēma. Lopkopības produkcija kļuva par Latvijas galveno eksportpreci un zemnieku ienākumu avotu. 1922.gadā Latvijā tika dibinātas daudzas lauksaimniecības skolas. Arī Igaunijas pierobežā, Apes miestā, biedrības namā (tagadējā tautas namā) tika atvērta lauksaimniecības skola. Pirmais direktors deviņus gadus bija Eduards Baķis, tad Jūlijs Briedis, Jānis Ūdrs – 9 gadus, kura laikā sāka celt skolas jauno ēku Apes “Druvās”,” stāsta I.Sproģe.
Pēc 1939.gada lauksaimniecības skaitīšanas datiem Valkas apriņķa Jaunrozes pagastā no fonda zemes skolai bija 141,81 hektārs zemes, tajā skaitā 16,15 hektāri ar skuju kokiem. Jaunajā skolā mācības sākās pakāpeniski – gan tikai pagrabstāvā pirmajā stāvā, jo noritēja celtniecība. Par mācībām pēckara laikā stāsta Anna Saliņa no Apes un Vaira Zellīte no Virešu pagasta: “Dzīvojām bijušajā muižas ēkā pāri ceļam – ielai, bijām gan puikas, gan meitenes. No rīta ēkas priekšā vingrojām, skrējām lejā uz upīti mazgāties. Dienā skolā mācījāmies. Mums, audzēkņiem, bija jānes smiltis ar nestuvēm uz bēniņiem griestu siltināšanai.”

Aktieris filmā brauc ar skolas auto
No 1950.gada par direktori 11 gadus kļuva Maiga Cīrule. Par šiem laikiem stāsta bijušie audzēkņi un apenieši Oļģerts Apinis un citi, veterinārā darbiniece Vita Ķauķe. “Īpašs stāsts ir Jurim Skrodelim (Liepāja), kurš brauca uz skolu no Lejasciema un dzīvoja skolas kopmītnēs. Viņš uzteic fizkultūras skolotāju Imantu Krauju, kurš organizēja treniņus kopā ar soļotāju Ādolfu Liepaskalnu pa šoseju ar ķieģeļiem koferīšos. Skolai tolaik bija iedotas trīs četras kravas automašīnas no Kanādas “Džimsī” ar stūri labajā pusē. Filmā “Noktirne” aktieris Uldis Pūcītis brauca ar tādu. Bijušie audzēkņi piemin arī Ēriku Tilgasi (Enīti), Arnoldu Šķēli, Pudenciju Šķēli, Vīgantu Jemsiku, Alfonu Virzu, Jāni Mieriņu,” saka I.Sproģe.
Apenietis Oļģerts Apinis atminas, ka 1955.gadā skolu iekļāva profesionāli tehniskās izglītības sistēmā, tā dēvētajās darba rezervēs. Skolā notika aktīva pašdarbība, bija jau ap 200 audzēkņiem. Viņš skolā mācījās pēc dienesta Padomju armijā, bijis grupas, vēlāk skolas vecākais. Puiši paši ar pilsētas mūziķu Edvīna Palkavnieka un Daumanta Ērmaņa palīdzību noorganizēja zēnu ansambli un brauca uzstāties tuvākajā apkārtnē. 1961.gadā pat uzstājās Rīgā uz operas skatuves!

Skolas izaugsmes gadi
(1960-1990)
1959.-1960.gadā visā Latvijā lauksaimniecības skolām tika iedalīta zeme, lai paplašinātos – mācību daļu savienotu ar ražošanu. “Zīļos” (1949.gadā izsūtīto Bremžu ģimenes mājās), kur bija vairākas kūtis kolhozam, ēkas un arī zeme, tika nodotas Apes lauksaimniecības skolai. Tas bija laiks, kad uz darbu skolā ieradās jauni lauksaimniecības speciālisti. “Direktora vietnieks Ojārs Ābolkalns uzņēmās vadīt celtniecības – rekonstrukcijas darbus. Iekārtoja mācību laboratorijas dažādiem mehānismiem. Skolas speciālisti palīdzēja kolhozos un valsts saimniecībās iekārtot jaunuzbūvētās kūtis. Sākās mehanizētās slaukšanas un aršanas sacensību organizēšana Latvijā – visur galvenie speciālisti bija no Apes skolas. Palielinoties audzēkņu skaitam, no 1976.gada skola tika pārveidota par profesionāli tehnisko vidusskolu. Apē ieradās priekšmetu pasniedzēji matemātikā, fizikā, ķīmijā, valodās un citos mācību priekšmetos. Skolā notika arī daudzveidīgi kursi, tostarp šoferiem pirms armijas. Jā, Apes “Druvās” dzīve kūsāja! Piedalījās dažādās sacensībās – un arī uzvarēja. 1986.gadā Vissavienības slaukšanas sacensībās Volgogradā meistares Veronikas Ābolkalnes audzēkne I.Martinova ieguva 2.vietu, pasniedzējai piešķīra Nopelniem bagātas meistares goda nosaukumu. Skolas, meistaru un pedagogu kolektīvs raksturojams ar ilggadību 20 un vairāk gadus – tā bija šo panākumu atslēga!” atzīst I.Sproģe.

Skolas nozīme Apes dzīvē
Viņa uzsver, ka skola gatavoja ne tikai dažādu arodu speciālistus, bet arī atstāja ietekmi uz apkārtējo vidi. Gan ar puķu laukumiem, stādīto koku rindām, gan Karvas apkārtnē kopto soļotāja Ādolfa Liepaskalna pieminekli. Skolas pašdarbības kolektīvi – deju, pūtēju orķestris, kas saplūda ar pilsētas kolektīviem – bija labi apgādāti ar instrumentiem un tērpiem.
“Mācību saimniecības darbība, ko visilgāk vadīja Sarma Purakalne, ražoja produktus skolas ēdnīcai, kā arī pārdeva darbiniekiem. Arī daudzveidīgā lauksaimniecības tehnika apstrādāja ne tikai savu saimniecību, bet arī pilsētas mazdārziņus. Palīdzēja kolhozam siena un ražas novākšanas laikā. Īpaša loma bija skolas dārzniecībai, ko ilgus gadus vadīja Hilda Kepa – viņa ir saglabājusi fotogrāfijas un interesantus atmiņu stāstus… Ziedi un dārzeņi tika vesti uz tirgiem Ļeņingradā, Pleskavā, Alūksnē. Dārzniecība bija galvenā apeniešu apgādātāja ar ziediem gan prieka, gan bēdu reizēs,” atminas I.Sproģe.

Ape – jauniešu pilsētiņa
Arī Apes jaunieši labprāt mācījās šajā skolā – tuvāk mājām. “Nav tādas uzskaites, cik traktoristu, šoferu apmācījuši Inārs Markuss, Ainārs Ābolkalns un citi. Ape bija jauniešu pilsētiņa, kas bija pamanāma ik dienu – autobusu pieturās un citviet, bet visvairāk tieši uz Skolas ielas. Astoņdesmitajos gados katru gadu skolu absolvēja, iegūstot kvalifikāciju, apmēram 100 jaunieši. Daudzi skolas absolventi turpmākā dzīvē un darbā ir kļuvuši sekmīgi uzņēmēji Apē un citur, iekārtojot savas ražotnes, kā arī guvuši atzīstamus rezultātus sportā,” saka I.Sproģe.
Šobrīd Apē dzīvo vairāk nekā 90 bijušie skolas darbinieki, kuri savu darba dzīvi bija saistījuši ar Apes lauksaimniecības arodvidusskolu un deva izglītību – profesiju jaunai paaudzei. “Sveicam Apes pilsētas svētkos un tiekamies skolas salidojumā 27.augustā!” saka I.Sproģe. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Apes lauksaimniecības arodskola uz salidojumu aicina īpaši kungus

Kategorijas