Gribu vai tikai sapņoju?

2016. gada 2. septembris 00:00

236

Arvien vairāk publiskajā telpā dzirdam vārdu salikumu - talantīga domāšana. Tomēr atbildēt uz jautājumu, kas īsti ir talants un kā izpaužas talantīga domāšana, ne katram ir pa spēkam. Kā atšķirt talantīgu cilvēku no netalantīga? Vizuālais izskats - gudra sejas izteiksme vai neierasts apģērbs un frizūra - nebūt nav talantīga cilvēka pazīmes. Vienīgais veids, kā atšķirt talantīgu cilvēku, ir viņa darba rezultāti.
«Tikai pētot rezultātus, mēs varam un varēsim pateikt, vai cilvēks ir talantīgs vai nav un pats galvenais – vai talants ir iedzimta īpašība vai tā ir apgūta iemaņa. Kāds var slēpties un teikt, ka talants piemīt, bet viņu neizrāda. Skotiem ir paruna – ja purvā nav lāča pēdu, tad lāča arī nav. Ja talantu neizpaudīs, kā varēs zināt, vai tas piemīt? Vai gatavot zupu ir talants? Tā ir iemaņa. Talants būtu, ja izgudrotu pilnīgi jaunu ēdienu. Kāds teiks – vai man to vajag? Un tā ir galvenā problēma - nevēlēšanās. Domāt – tas ir darbs. Pēc vairāk nekā 40 gadu pētījumiem varu apgalvot, ka nevienam cilvēkam nav iedzimta talanta, bet apgūt maksimāli un neaprakstāmi lielu talantu visās jomās var jebkurš normāls cilvēks ar vienu noteikumu – ja viņš grib. Ir teiciens – var atvest zirgu pie upes, bet nevar zirgam likt peldēt uz muguras,» atklāj talantīgas domāšanas pētnieks un grāmatas «Talantīgas domāšanas «noslēpumi» autors Jūlijs Muraškovskis.

Talantam vajag drosmi
Pētnieks ir pārliecināts, ka nav netalantīgu cilvēku un talants ir veidojams. «Talants nav stāvoklis, ko var sasniegt. Tas ir jāattīsta vai arī izzudīs. Ja neattīsta, viss pazudīs. Īstam talantam cena ir cilvēka dzīve. Pašam jāstrādā visu mūžu. Kādā vecumā sākt mācīties? Katram vecumposmam ir savas īpašības, bet iespēja ir katram. Sākt var, vēl esot mammas vēderā grūtniecības laikā. «Ir tāda anekdote - starptautiskā deju festivālā latviešu deju pāris ieguva pēdējo vietu, jo Jānis tā arī neuzdrošinājās uzlūgt Līgu uz deju. Latviešiem pietrūkst šīs drosmes. Ja es lekcijā pajautāšu, cik ir 2+2, visi atbildēs, bet, ja jautājumu sāku ar «kā jūs domājat», cilvēki neuzdrošinās teikt. Neeksistē talants bez drosmes,» saka J.Muraškovskis.
Pētījumi vairāku gadu garumā viņam ļāvuši izvirzīt jaunu talanta definīciju. Viņaprāt, talants ir spēja veidot jaunus priekšstatus par dabu, kultūru un sabiedrību, kuri būtiski atšķiras no iepriekšējiem un paver jaunas iespējas cilvēcei. «Var jautāt, vai ir vajadzīga talantīga cilvēce? Pietiks, ja atbildēšu, ka pasaulē ir ļoti, ļoti, ļoti daudz slimību. Vispasaules veselības aizsardzības organizācija zinātniski aprakstījusi apmēram 40 tūkstošus slimību, slimību sarakstā ir vairāki simti tūkstošu, bet kaišu ir vairāki triljoni. Cik talantīgo cilvēku vajag, lai atrisinātu šo problēmu? Un tā ir šaura problēma, salīdzinot ar visu pārējo. Cik izgudrojumu vajag šodien? Mēs visi zinām, kādā stāvoklī ir tehnika, un zinām, kā tehnika kaitē planētai. Lai tā nekaitētu vai kaitētu mazāk, ir vajadzīgi izgudrojumi. Lai atrisinātu visas problēmas, vajag vairāk talantīgu cilvēku, nekā ir cilvēku uz zemes,» ir pārliecināts J.Muraškovskis.

Jāmaina izglītības sistēma
Situāciju varētu mainīt, ieviešot talantīgu izglītības sistēmu. «Nevar sagatavot talantīgu paaudzi, izmantojot atsevišķus talantīgas domāšanas paņēmienus esošās izglītības sistēmas ietvaros. Ir vajadzīga cita izglītība. Ja gribam pāriet pie talantīgas cilvēces, nav jēgas mēģināt uzlabot izglītības sistēmu, kāda eksistē visā pasaulē. Cilvēkus ar «nepareizu» domāšanu «apēd». Droši vien tāpat bija ar cilvēku, kurš izdomāja krēslu. Krēsls kādreiz bija vieta, kur sēdēt – akmens vai celms. Bet kāds padomāja - varbūt var mākslīgi izveidot sēžamo. Viņam cilts biedri noteikti atbildēja – nē, tas nav pareizi, vienmēr sēdējām uz celmiem. Viss, uz ko ir spējīga izglītības sistēma, ir reformas, bet ir vajadzīgs «resaturs»,» pauž pētnieks. Viņš izvirza piecus principus: mācīt ne zināšanas, bet zināšanu izmaiņu principus; mācīt ne zināšanu patērēšanu, bet jaunu zināšanu veidošanu; jaunas zināšanas var veidoties tikai ar pētniecisku darbu; iemācīt skolēnu pētnieku var tikai skolotājs pētnieks; izglītošanai jānotiek nevis norobežotā reālās dzīves rezervātā, bet pašā reālajā dzīvē.

Talantam nav konkurences
«Ja rodas jautājums – vai tas ir vajadzīgs, man ir pretjautājums – gribu vai tikai sapņoju? Ja cilvēks grib, viņš apgūs. Darbs dara darītāju. Tas prasa laiku. Nereti ir jautājums – kurš gaidīs, kamēr es attīstīšu talantu, blakus būs tāds, kurš izdarīs ātrāk. Neviens negaidīs. Pat otrādi – būs pret. Esošo apgūs viens ātrāk, cits lēnāk, bet jauna izdomāšanai nav nekāda sakara ar ātrumu. Taču tas prasa darbu. Pamatīgu darbu. Labi, ka ne visi nobīstas, citādāk mēs tagad sēdētu uz zariem. Talantā nav konkurences cīņas. Talants ir kaut kas jauns. Cīņas sākas, ja jaunums jeb novitāte beidzas. Var konkurēt, cik ātri vai lēti ražot krēslus, bet kāds jau to krēslu ir izgudrojis. Pirmatnējam krēsla izgudrotājam konkurentu nebija. Austrumu paruna – vēlēšanās ir 1000 iespēju, nevēlēšanās ir 1000 iemeslu,» saka J.Muraškovskis.

Vecākiem daudz iespēju
Tāpat arī paši vecāki var radīt bērnam piemērotu vidi, lai bērns apgūtu talantīgu domāšanu. Pirmkārt, bērnam nevajag norādīt, ka viņš domā nepareizi. «Spēlēties ar ķīmijas konstruktoru savam bērnam devu iespēju jau 6 gadu vecumā, nevis 14, kā tas bija norādīts uz iepakojuma. Viens no eksperimentiem bija kristālu audzēšana. Jautāju dēlam, kāpēc kristāli ir tieši sarkani. Viņš atbildēja – zīmulis bija sarkans. Man bija lieliska iespēja norādīt, ka viņš domā nepareizi. Bet es tā nedarīju, ļāvu viņam pierādīt savu hipotēzi. Ņēmām citas krāsas zīmuli, un viņš pats pierādīja, ka hipotēze nav pareiza. Taču viņš saprata, ka pats prot izgudrot hipotēzi, bet hipotēzes vajag pārbaudīt,» stāsta J.Muraškovskis.
Arī viņš pats ar talantīgu domāšanu saskāries vēl bērnībā. «Man bērnībā bija iespēja lasīt zinātniskas grāmatas, protams, bērnu valodā. Tā bija īsta fantastika ar piedzīvojumiem, nevis mūsdienās populārās zobenu cīņas pret kosmosa kaujiniekiem. Lasot aprakstu par grāmatas autoriem, uzzināju, ka Henrihs Altšullers ir sabiedriskā izgudrotāju institūta vadītājs. Nezinu, kāpēc, bet jau tad neticēju, ka talants un ģenialitāte ir iedzimta īpašība, tāpēc, izlasot, ka ir iespēja mācīties izgudrot, nolēmu to darīt, kad izaugšu. Un man radās šī iespēja,» atklāj pētnieks. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Gribu vai tikai sapņoju?

Kategorijas