Tēvijas sargs un teātra mīļotājs

2016. gada 2. septembris 00:00

2438

Augusta nogalē Latvijas Zemessardze svinēja 25 gadu pastāvēšanas jubileju. Annenietis Ainārs Volcītis Zemessardzei pievienojies tās pirmsākumos – 1991.gadā. Viņš Zemessardzē strādā par militāro objektu apsargu. Redzot Aināru formas tērpā, ne visi nojautīs, ka viņam ilgstoša aizraušanās ir arī spēlēšana teātrī.
- Kā sākās jūsu gaitas Zemessardzē?
- 1991.gada rudenī pēc augusta puča, kas izgāzās, parādījās likums par Zemessardzi. Vietējie annenieši, toreizējā kolhoza “Umāra” mehanizatori, inženiertehniskie darbinieki un citi vīri, nolēma pievienoties Zemessardzei. Visaktīvākais mūsu grupā bija Jānis Arājs, kurš piedāvāja mums iestāties Zemessardzē, un mēs ar prieku to darījām. Kopumā bijām kādi septiņi cilvēki. Lai gan bija juku laiki, mums nebija bail. Protams, nezinājām, kas būs, taču gribējām aizstāvēt savu dzimto vietu un nolēmām lietas labā ko darīt.
- Vai iesaistīšanās Zemessardzē bija grūta?
- Studējot Lauksamniecības akadēmijā, jau biju pieradis pie militārās izglītības, jo akadēmijā bija arī Militārā katedra. Tieši tāpēc iestāšanās Zemessardzē nesagādāja lielas grūtības. Iesākumā gan bija grūtības ar transportu. Bija jānokļūst uz mācībām, taču ne visiem bija savas automašīnas. Viss transports pārsvarā piederēja kolhozam, un reti kuram bija privātais auto. Tad nu mēs visi metāmies pie kāda, kuram ir auto, lai dotos uz mācībām. Ne vienmēr pietika vietas, tāpēc dažreiz mācības nācās izlaist.
- Deviņdesmitajos gados jūs saskārāties arī ar ekipējuma grūtībām.
- Iesākumā tehniskais nodrošinājums bija vājš. Sākumā mums pat nebija formas tērpu un uz apmācībām devāmies savās privātajās drēbēs. Arī ar ieročiem nebija nemaz tik viegli. Kam nu bija medību bise, kam nebija. Izveidojoties Alūksnes 24. kājnieku bataljonam, ieroči jau parādījās un uz mācībām visi tikām ar tiem nodrošināti.
- Esat saskāries arī ar kādām bīstamām situācijām?
- Jā, mums visiem bija pamatīgi jāsatraucas 1994.gadā, kad notika vērienīgākais bēgšanas gadījums valstī. No Pārlielupes cietuma Jelgavā izbēga aptuveni 95 cietumnieki. Stāvējām uz ceļa un kontrolējām automašīnas. Nedomājām gan, ka noziedznieki tik tālu tiks, taču mums bija jāstāv un jākontrolē, jo situācija bija bīstama. Par laimi, neviens no šiem noziedzniekiem tā arī nenokļuva līdz Alūksnei.
- Kopš 2003.gada Alūksnes 24. kājnieku bataljons dēvējas par Zemessardzes 31. kājnieku bataljonu.
- Jā, 2003.gadā Alūksnes kājnieku bataljons apvienojās ar Balvu 31. kājnieku bataljonu, kuram gan nav sava karoga, un pasākumos tik un tā ejam ar savu, Alūksnes 24. kājnieku bataljona, karogu. Mēs esam vienīgais bataljons, kuram pēc apvienošanās tik un tā ir viens, nevis divi karogi, jo Balvu 31. kājnieku bataljonam sava karoga nav. Pēdējā laikā rit sarunas par to, ka bataljons varētu mainīt nosaukumu un nebūt vis 31. kājnieku bataljons, bet gan atkal 24. kājnieku bataljons. Es uzskatu, ka tā būtu pareiza izvēle. Ir bijušas arī dažādas aptaujas, un laiks rādīs, kā tad īsti būs.
- Vai visu šo gadu laikā jums nav bijusi vēlme kādreiz izstāties no Zemessardzes?
- Nē, nekad nav bijusi doma to atstāt. Agrāk zemessargs varēja būt līdz 55 gadu vecumam, taču vēlāk tika pieņemts likums, ka, izejot ārsta komisiju un saņemot atļauju, Zemessardzē var kalpot līdz 60 gadu vecumam. Alūksnes novadā ir vairāki zemessargi, kuri izmanto šo iespēju.
- Jūs Zemessardzē strādāt varēsiet vēl piecus gadus, vai tiesa?
- Man ir 55 gadi un šogad janvārī izgāju medicīnisko komisiju. Esmu saņēmis atļauju turpināt dienestu. Man gan vēl negribētos atstāt Zemessardzi, un uzskatu, ka zemessargs palikšu visu laiku, pat ja oficiāli būšu atvaļināts. Nekas jau īpaši nemainīsies, vien mācībās nevarēšu tik aktīvi piedalīties fiziskās aktivitātēs. Noteikti turpināšu palīdzēt ar padomu un savu pieredzi. Tādā veidā varēšu nodot stafeti jaunajiem.
- Runājot par jauno paaudzi, jūsuprāt, tā ir patriotiska? Un ko vispār nozīmē būt patriotam?
- Zemessardzē vēl aizvien aktīvi iesaistās arī jaunieši, vien motivācija gan ir mazliet pamainījusies. Mēs stājāmies Zemessardzē bez jebkāda finansiāla atbalsta, taču mūsdienās daudzi izvērtē arī to, ka šādā veidā var gūt ienākumus. Tas nenozīmē, ka viņiem trūkst patriotisma, taču finansiālā nodrošinājuma jautājums ir kļuvis aktuālāks. Katram zemessargam gan šie ienākumi atšķiras, jo tie ir atkarīgi no tā, cik ilgi cilvēks dienējis Zemessardzē, kāda viņam ir pakāpe un amats. Patriots ir tas cilvēks, kurš mīl savu zemi un vietu, kur viņš ir dzimis. Uzskatu, ka patriots arī nav tas, kurš uzbrūk svešajiem tikai tāpēc, ka tie ir atšķirīgāki nekā viņš pats. Patriots mīl savu zemi, bet neuzskata savu zemi labāku un pārāku par citām. Es uzskatu, ka patriots var draudzīgi sadzīvot ar citiem un sadarboties. Mums ir grūtāk pieņemt svešas kultūras, un tikai tāpēc no tā baidāmies.
- Tiešām mums būtu jābaidās no tuvajiem kaimiņiem – Krievijas?
- Es tomēr uzskatu, ka mediji taisa lielu bubuli, jo ir vajadzīga sensācija. Uzskatu, ka mums īpaši nav ko baidīties no Krievijas. Drīzāk mums būtu jābaidās no arābu migrantiem, kuri ir iesaistīti teroristu kustībā. Domāju, ka Alūksne gan šādus cilvēkus nepiesaistīs, jo neesam lielpilsēta. Es uzskatu, ka mums nav liela pamata bažām. Jāatzīst, ka baidīšanās no Krievijas mums līdzi nāk jau no pagātnes. Mēs bijām PSRS sastāvā un daudzi cilvēki tika arī izsūtīti uz Sibīriju. Manuprāt, šīs bailes cilvēki ir nodevuši arī saviem pēcnācējiem.
- Vai, rodoties konfliktam, Zemessardze spētu ātri reaģēt?
- Iesākumā mums nebija sakaru un viens cilvēks informēja pārējos, tad arī sagrupējāmies. Tagad gandrīz katram ir mobilais telefons un esam gatavi celties kaut nakts vidū un būt gatavi.
- Ko jūs ieteiktu tiem, kuri vēlas iesaistīties Zemessardzē?
- Katram, kurš vēlas iesaistīties Zemessardzē, es iesaku atmest tādus vārdus kā “negribu”, “nevēlos”. Lai arī Zemessardze darbojas pēc brīvprātības principa, zemessargam ir arī savi pienākumi. Ir jāiet un jādara! Agrāk mūs, zemessargus, viegli varēja atšķirt no armijas cilvēkiem, jo mums bija atšķirīgas formas. Mums – zaļās, profesionālā dienesta karavīriem – pikseļotās. Tagad mūsu formas tērpi ir vienādi un atšķirības ir minimālas.
- Līdztekus Zemessardzei jums ir arī kāds interesants vaļasprieks – teātris.
- Jā, piedalījos teātrī jau skolas laikā. Mācoties Annā, mums pagastā bija teātris un reiz masu skatiem vajadzēja vairākus skolēnus. Tika iestudēta luga “Sapnis vasaras naktī” un mazie skolēni tēloja vilnīšus. Vēlāk Dzintra Sapule, Annas amatierteātra režisore, mani uzaicināja iesaistīties Annas pagasta amatierteātrī. Vēlāk Dzintra devās strādāt uz Alūksnes Mazo teātri. Devos līdzi un paliku tur diezgan ilgu laiku. Nomainījās režisore, ilgstoši teātri vadīja Ieva Malteniece. Diemžēl pēc laika Mazais teātris pajuka. Izrādēs mani bija pamanījusi Ulda Sedlenieka Alūksnes Tautas teātra “Slieksnis” režisore Daiga Bētere un piedāvāja pievienoties “Slieksnim”. Tur spēlēju kopš 2011.gada.
- Kas teātrī jūs, tehnisku un militāru personu, uzrunā?
- Man patīk atmosfēra. Teātris palīdz arī atslēgties no ikdienas un man patīk saspēle ar kolēģiem. Ir jādomā, kā runāsi, kā parādīsi. Man pašam labāk patīk tieši komēdijas.
- Jūs pats nākat no Annas, bet esat iesaistījies arī Alūksnes kultūras dzīvē. Kā saredzat šo abu vietu attīstību?
- Anna, kā jebkurš mazais pagasts, jūt cilvēku aizbraukšanu. Annas pamatskolu izremontēja un jau nākamajā gadā slēdza. Skolai līdz 160 gadiem pietrūka tieši viena gada. Skolas ēka ir skaista un izremontēta, taču nu skolas vairs nav... Tagad jau tas notiek arī ar citām skolām. Annā nav lielu ražotņu, ir viens kokapstrādes cehs. Kam nu ir zeme, tie mēģina apstrādāt zemi un kaut kā turēties. Alūksne ir skaista, un tā jau nepazudīs. Attīstās tūrisms, arī ielas tiek sakoptas, tā ka viss attīstās uz labo pusi. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Tēvijas sargs un teātra mīļotājs

Kategorijas