Līdz vakaram darbā

2016. gada 30. septembris 00:00

2728

Stunda vai mazāk – tāds ir laiks, ko ar savām atvasītēm Latvijā darba dienās pavada aptuveni puse aizņemto vecāku, 16. septembrī sagaidot pasaulē atzīmējamo Strādājošo vecāku dienu, aptaujā noskaidrojusi «Danonki» «Mazo ekspertu skola». Arī izglītības psiholoģe Inita Brūvere, kura ikdienā darbojas ap tūkstoš bērnu lielā sākumskolā, atzīst, ka vecāku aizņemtība un pienācīgas uzmanības nepievēršana bērniem mūsdienu sabiedrībā kļūst aizvien lielāka problēma, kas rada noteiktas negatīvas sekas. Taču nevajag daudz, lai šo emocionālo lejupslīdi ģimenē apturētu.

«Es tevi mīlu!»
«Vecāku aizņemtība un nepietiekama uzmanība ir sociālā riska faktors, kas nav atkarīgs no ģimenes materiālā stāvokļa. Mūsdienās tā ir ļoti liela problēma, kurai gan nav viennozīmīga risinājuma. Iespējams, vecāki nemaz negrib tik daudz strādāt, kā liek dzīve, jo jānopelna iztikai, jāmaksā kredīti, un nevaram to arī prasīt. Tomēr pienāk brīdis, kad svaru kausos ir jautājums, kas svarīgāk – nopelnīt kādu naudiņu vai iegūt sociāli un emocionāli veselu bērnu? To bieži jautāju arī savā praksē, bet var just, kā vecāki saspringst – ko jūs iedomājaties, man taču par visu jāmaksā!» atrast veselīgu līdzsvaru aizņemtajā darba ikdienā mudina psiholoģe. Viņa iedrošina, ka pasaulē nav ideālu vecāku. Taču, ja izdodas apmierināt bērna fiziskās un emocionālās pamatvajadzības, mammas un tēta loma tiek īstenota pilnvērtīgi. Tas ir pa spēkam katram – paust mīlestību, atbalstu, interesi un sapratni. Būt kopā, iesaistīt bērnu mājas lietās un darbos, lai viņš sajustos nozīmīgs. Kā ģimenes daļa, nevis piedēklis!
«Paust vecāku mīlestību nav nemaz tik sarežģīti. Tie var būt vienkārši vārdi – «Es tevi mīlu!», «Tu man esi pats svarīgākais!». Mīļvārdiņi, apskāvieni, pieskārieni, bučiņas, glāsti. Bērniem tie ir ļoti nepieciešami un reizēm svarīgāki par vārdiem. Taču tas jāsāk jau no mazuļa piedzimšanas. Ja visu laiku esi bijis emocionāli auksts, desmitklasnieks, kurš sācis «slīdēt ārā no rokām», var nesaprast šādas pēkšņas mīlestības izpausmes. Pie tā ir jāpierod,» modelē I.Brūvere.
Klaiņošanas un atkarību risks
Tomēr ne visi vecāki prot un vēlas pievērst bērnam nepieciešamo uzmanību, jo pēc darba ir noguruši vai vienkārši bērnībā paši nav saņēmuši vajadzīgo atbalstu un rūpes. Tas savukārt var radīt nopietnas sekas. Ne velti atstāšana novārtā tiek klasificēta kā emocionālā vardarbība.
«Paliekot viens, bērns, piemēram, var aizrauties ar datorspēlēm. Vecākiem it kā ir miers. Viņi zina, ka atvase ir mājās, bet šis process netiek kontrolēts un var veidoties atkarība. Tāpat klaiņošana. Ir vecāki, kuri strādā līdz pulksten astoņiem vakarā, un bērns klīst pa ielām. Turpat ir kompānijas ar līdzīgi domājošiem. Sākas zagšana, sveša īpašuma bojāšana, sīkais huligānisms, stiklu dauzīšana, spārdīšana. Vēlāk smēķēšana, alkohols un narkotiskās vielas. Nav vajadzīga 12. klase. Tas var sākties, tiklīdz tiek šīm lietām klāt. Bērns vienkārši prasa uzmanību – ja neatrod to ģimenē, meklēs uz ielas!» brīdina psiholoģe, piebilstot, ka praksē bijuši gadījumi, kad sociālais pedagogs brauc meklēt bērnu, kurš nemaz nav mājās savā gultā, kad vecāki vienpadsmitos vakarā atgriezušies no darba.

Neuzlūkot kā pieaugušo
«Bērnudārzā mazais tiek pieskatīts, kamēr viņam ierodas pakaļ, bet skolā sākas cita situācija – ne visiem ir pagarinātā dienas grupa, un bieži bērns dodas mājās viens. Mudinām īpaši pirmklasnieku vecākus pavadīt mazo gan uz skolu, gan mājām. Ja tas nav iespējams, kāds pieaugušais vismaz varētu sagaidīt bērnu mājās. Tā varētu būt arī auklīte, bet jāatceras, ka nekas nespēj aizvietot vecāku mīlestību un uzmanību. Ja tās trūkst, radīsies protests un dažādas uzvedības problēmas,» skaidro I.Brūvere. Viņa aicina neuzlūkot skolas bērnu kā pieaugušo, kas nereti mēdz gadīties. Un bērns šajā ziņā nepieaugs vēl ilgi. Arī lieliem esot, mēs meklējam mīļu un emocionālu saskarsmi ar vecākiem, atgādina psiholoģe.
Tāpēc, par spīti visam nogurumam, vajadzētu ikdienā atrast kaut nedaudz laika, lai būtu kopā ar bērnu – izietu pastaigā, kopā gatavotu vakariņas, aprunātos. Varianti ir ļoti dažādi, bet ieguvums – neatsverams! ◆

Veselīgi ieteikumi
aizņemtiem vecākiem
Zane Avotiņa,
«Mazo ekspertu skolas» un centra «Skalbes» psiholoģe

Plāno laiku un aktivitātes. Bērnam jāzina, kad vecāki viņam veltīs laiku. Pašiem mazākajiem patīk regularitāte, tad viņi jūtas droši, ka, piemēram, pusstundu pirms gulētiešanas mamma vai tētis ar bērnu spēlēsies vai katru rītu ēdīs kopīgas brokastis.

Nedari paralēli neko citu. Kopīgo laiku pavadi, koncentrējot uzmanību tikai uz bērnu. Ja spēlējaties, tad spēlējaties, šajā laikā nemazgājot traukus un nerunājot pa telefonu. Tomēr vari apvienot bērnam nozīmīgas aktivitātes, piemēram, pastaigu svaigā gaisā ar pagalma spēlēm, sarunām ar emociju izprašanu vai grāmatu lasīšanu.

Ļauj izvēlēties. Vaicā mazajam, kas būs tā aktivitāte, ar ko «viņa laikā» vajadzētu nodarboties. Vecākiem būtu jāseko bērna norādījumiem. Ja bērns vēlas tevi «sapucēt» ar sejas krāsām vai redzēt tēti dinozaura čībās, vai lūdz dzert tēju kopā ar lellēm, tev vajadzētu respektēt viņa izvēli.

Izmanto ikdienas darbus kā iespēju būt kopā. Labs veids, kā šādi pavadīt laiku, ir iesaistīt bērnu dažādos mājas darbos un uzdot pienākumus. Piemēram, kopā pagatavot vienkāršas vakariņas vai sakārtot istabu. Rudenī varat grābt lapas, vākt ābolus, ziemā nošķūrēt sniegu, pavasarī veikt lielo mantu revīziju un tīrīt māju. Savukārt vasarā – apliet puķes, nolasīt ogu ražu.

Padomā par bērnu pat savas prombūtnes laikā. Ja zini, ka dienu viņš pavadīs bez tevis, parūpējies par maziem brīnumiņiem. Piemēram, zem spilvena noliec kādu pārsteigumu ar jauku vēlējumu dienai vai izkārto mājās līmlapiņas ar mīļām norādēm («Zobu feja lūdz apēst biezpienu un burkānus», «Plauktā jauna grāmata Tev», «Kārbā gardums bērnam, kas kārtīgi ēdis pusdienas» un tamlīdzīgi).

Pieredze

Laiks darbam, bērnam un sev
Dace Bargā,
portāla «Satori» sadaļas «Ar bērniem» redaktore
Kad piedzima pirmā meita, es neaizgāju bērnu kopšanas atvaļinājumā, bet turpināju maģistra studijas klātienē. Tā bija mana izvēle, neviens nespieda. Toreiz iemācījos veltīt kvalitatīvu laiku gan bērnam, gan darbam. Kad nodarbojos ar meitu, es nebakstu telefonu, nesēžu paralēli pie datora, atlieku visu malā. Kad pievēršos darbam, nodrošinos, lai neviens mani netraucē. Tāpat atrodu laiku sev – pavingroju, pameditēju vai izeju parunāties ar draudzenēm. Daru visu, kas sagādā prieku, lai izbēgtu no vāveres riteņa. Tas prasa apzinātu laika plānošanu un, protams, arī citu ģimenes locekļu iesaisti.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Līdz vakaram darbā

Kategorijas