Mana skolotāja Ināra Kravale

2016. gada 30. septembris 00:00

Maija Aizpuriete (Josta), 1968.gada Alūksnes bērnu mūzikas skolas absolvente

Tas bija tālajā 1968.gada pavasarī, kad Tu pieņēmi mani mācīt klavierspēli. Tas bija liels risks, jo es jutos nelāgi, jutos nosodīta par savu neizdarību un slinkumu, ar dziļu vainas apziņu, nesekmīga, bezvērtīga, puteklim līdzīga. Bet Tu visu mainīji ar savu attieksmi pret dzīvi un mūziku. Tu teici – dari un riskē! Riskē un dzīvo pilnvērtīgu dzīvi, esi radoša! Riskē un izmēģini jaunus ceļus, uzdrīksties, neatliec dzīvošanu uz vēlāku laiku! Dari tūlīt!

“Tu vari!”
Īsts draugs ir tas, kurš palīdz apzināties dzīvi – tās problēmas, tās izaicinājumus, noslēpumus un dāvā drosmi tiekties un meklēt, dāvā drosmi pieļaut daudzas kļūdas... Jo tas, kurš nav gatavs pieļaut kļūdas, nekad neiemācīsies kaut ko paveikt.
Tu biji gatava atsaukties, un tā bija sajūta, ka manī kaut kas sāk atvērties, kaut kas manī sāka skanēt. Tu liki man apzināties, kāds ir situācijas mestais izaicinājums, un rīkoties atbilstoši situācijai “Tu vari”.
Tu mācīji izpausties mūzikā radoši, priekpilni. Un tā kļuva par manu dzīvi visa mūža garumā. Tu mācīji paļauties uz sevi un nekad nebūt zaudētājai. Tu vienmēr teici: “Tu vari!” Tu mācēji man pieaugt , un tam ir vajadzīga dziļa sapratne, liela drosme un sirds, kas uzdrīkstas riskēt, liek visu uz spēles. “Tu vari! Tikai pamēģini, uzdrīksties! Tu neko nezaudēsi, ja mēģināsi, un tu vari iegūt visu!” - tā Tu man teici toreiz.

Dzīvot mirkli pēc mirkļa
Tu devi man apskaidrību – zaudēt savas važas, nedrošību, bailes, Tu mācīji dzīvot mirkli pēc mirkļa, dzīvot ik mirkli priekpilni, izdzīvot to totāli, intensīvi, kaislīgi. Kā mūziķis, kas spēlē un spēlē – pienāk brīdis, kad paliek tikai mūzika un pats spēlētājs it kā pazūd – tas ir apskaidrības mirklis.
Tu devi man kopības sajūtu. Klusuma valoda kļuva par tiltu starp Tevi, mani un apkārtējo. Tā ir enerģijas sniegšana bez vārdiem, lēciens no vienas sirds uz otru – tiešs, bez nekāda pavadoņa. Un mana uzticība Tev auga ar katru mirkli. Varbūt tādēļ, vēlāk tiekoties, mēs vairāk klusējām, bet sajutām enerģijas apmaiņu starp mums.

Darbojies un tu nevilsies!
Tu mācīji man darboties: “Darbojies un tu nekad nevilsies! Tava dzīve būs nemitīga attīstība – no vienas virsotnes uz nākamo, un šīs virsotnes kļūs arvien augstākas un augstākas.” Un tā arī notika. Pēc Alūksnes bērnu mūzikas skolas absolvēšanas es pabeidzu Daugavpils mūzikas vidusskolu, Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatoriju, ieguvu profesionālo maģistra grādu un kā mūzikas skolotāja piektā līmeņa profesionālo kvalifikāciju. 37 gadus nostrādāju Līvānu 1.vidusskolā par mūzikas skolotāju. Un katrs izaugsmes mirklis bija pilns svētlaimes un pateicības Tev, Mana Skolotāja. Jo tikai Tu liki man apzināties, kāds ir situācijas mestais izaicinājums, un rīkoties atbilstoši situācijai “Tu vari”. Tikai Tu devi man spēju riskēt ar zināmo dēļ nezināmā, ar pazīstamo dēļ nepazīstamā. Cilvēks nekad nezina, vai viņš to spēs paveikt vai ne. Tā ir spēle, bet tikai spēlmaņi zina, kas ir dzīve. Tu mācīji ļauties dzīves uzplūdiem visās formās, krāsās, dimensijās, lai tevi apņem pilns varavīksnes loks, visa nošu gamma.

Dots devējam atdodas
Tu biji devēja un iemācīji man došanas prieku: uzdziedi dziesmiņu, pasmaidi, pajoko, uzdejo! Dots devējam atdodas. Nav svarīgi, ko dod, - pietiks ar smaidu. Tas neko nemaksā, bet nesīs arvien vairāk prieka, tu ievāksi bagātīgu ražu – tūkstošiem ziedu uzplauks tavā esībā. Un skumīgi, ka neviena mācību iestāde to nemāca.
Dievs Tev ir devis sevišķu, neparastu dvēseli, viņš to nav devis nevienam citam, tā ir vienīgi Tavējā. Nevienas acis nelīdzinās Tavējām, neviena balss neskan kā Tavējā. Tu esi absolūti īpaša! Tavs viedums nāk no sirds, tas nāk no Tavas esības slēptākajiem dziļumiem. Sirds nekad, nekad nekļūdās. Tu vienmēr esi par Dzīvi, un Tu vienmēr paliksi jauna savā iekšējā pasaulē (kā tajā tālajā 1968.gadā, kad mācīji mani).

Neviens nav devis tik daudz
Cilvēks var iegūt tik daudz zināšanu, cik vien vēlas. Atmiņa ir kā dators: tu vari uzkrāt veselas bibliotēkas, turpretim viedums nav uzkrājams, to rada mīlestība, nevis loģika. Tavos vārdos var sajust autoritāti, kas iegūstama tikai pieredzes ceļā. Man bija ļoti daudz skolotāju, bet neviens nelīdzinās Tev. Neviens nav devis tik daudz manai sirdij un dvēseli kā Tu – Mana Skolotāja.
Dzīve ir noslēpums, to vajag izdzīvot, pieredzēt, tajā vajag izkust, izkliedēt, tā līdzinās orķestrim – tā ir daudzas lietas visā to daudzveidībā. Visas dimensijas ir pieejamas, un tu kļūsi bagāts. Tu man to iemācīji, un par to Tev paldies! Paldies! Paldies - Mana Skolotāja. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Mana skolotāja Ināra Kravale

Kategorijas