Izauklējot savu mūžu - skaistu un bagātīgu

2016. gada 30. septembris 00:00

2038

Rīt, 1.oktobrī, tiks svinēta Starptautiskā veco ļaužu diena. Pensionāre Ilga Petrikalne no Alsviķiem vasarā nosvinēja 90 gadu jubileju un ar savu piemēru iedvesmo arī citus. Viņas mundruma recepte ir darbs un vienmēr dzīvē klāt esošā mūzika, bez kuras viņas dzīve nemaz nav iedomājama.

Atrast spēku
I.Petrikalne ir dzimusi un augusi Cēsu rajonā. Viņa apguvusi piensaimniecības tehniķes un tehnologa profesiju Smiltenes tehnikumā. “Alsviķos vajadzēja sviesta meistari, un devos turp strādāt. Tā arī šeit iepazinos ar savu vīru Jāni un šeit paliku uz dzīvi,” stāsta I.Petrikalne. Nokļūšana Alsviķos nesusi ne tikai laimīgu laulību 53 gadu garumā, bet arī kādu likteņa dāvanu – iespēju nenokļūt izsūtījumā uz Sibīriju. Kamēr jaunā sviestmeistare bija praksē Alsviķos, uz Sibīriju tika izsūtīti viņas tēvs un māsas. Māsām izdevies atgriezties Latvijā, taču tētis palicis smilšu kalniņā Sibīrijā. Tomēr, neņemot vērā dzīves sāpīgos mirkļus, I.Petrikalne vienmēr ir spējusi saglabāt prieku par dzīvi un atrast spēku, kurš palīdz virzīties tālāk.

Mūzika – visa dzīve
I.Petrikalnei ir divas meitas - Inese un Dzintra. Inese jau 37 gadus ir pasniedzēja Alūksnes Mūzikas skolā un tāpat kā viņas tēvs spēlē vijoli. Vijoļspēli apguvušas arī abas Ilgas mazmeitas Paula un Patrīcija. Ilgas meita Dzintra ir farmaceite un pašlaik dzīvo Alsviķos. I.Petrikalne jau kopš 1973.gada dzied dažādos koros, bet no 1992. gada viņa par savējo sauc Alūksnes Kultūras centra senioru kori “Brūklenājs”. “Man patīk dziedāt, un ar mūziku ir saistīta visa mana dzīve. Mana mamma un tētis arī bija dziedātāji, un bieži gājām sabiedrībā un dziedājām. Kaimiņi sanāca kopā, sadziedājāmies. Tā nu tas iesākās, un gribas dziedāt atkal un atkal,” teic I.Petrikalne. Viņai ļoti gribējies tikt uz dziesmu svētkiem, un tas arī izdevies. Tādās reizēs I.Petrikalne sev apsola, ka nākamreiz gan vairs ne, jo būs par grūtu, taču, tiem tuvojoties, tik un tā ceļi atkal aizved līdz lielajai skatuvei Mežaparkā. Arī tagad I.Petrikalne teic, ka nu jau vecums neļaus braukt uz dziesmu svētkiem, taču viņa nav no tiem cilvēkiem, kurai lielais gadu skaits liegtu ko darīt.

Satikās un sadziedājās
Nesen notikušajā jubilāru sveikšanā uz kora “Brūklenājs” mēģinājumu ieradās arī I.Petrikalnes meita Dzintra, lai palīdzētu mammai aiznest uz mājām puķes, taču šāds gājiens beidzās ar to, ka nu arī Dzintra sākusi dziedāt “Brūklenājā”. I.Petrikalne atzīst, ka agrāk sadziedāšanās tradīcija starp ģimenes locekļiem un kaimiņiem bijusi daudz izplatītāka. Tagad cilvēki sadziedas retāk, un nereti tam par iemeslu ir arī jaunās tehnoloģijas. “Televizors cilvēku apsēdina mājās, un viņam vairs negribas nekur iet,” pauž I.Petrikalne.
Kopības sajūta ir svarīga
Tiesa, ar televizoru Petrikalnu ģimenē saistās arī kāds īpašs stāsts, kas parāda, cik svarīgi ir izmantot tehnoloģijas brīnumus nevis tikai, lai sēdētu mājās, bet gluži pretēji – apvienotu cilvēkus. Petrikalnu ģimenei Alsviķu pagastā vienai no pirmajām bijis televizors, un kaimiņi tikuši aicināti kopīgi skatīties filmas un sporta pārraides,. Lai arī Petrikalnu ģimenē visiem tuva ir mūzika, viņiem interesē arī sports, patīk vērot gan hokeju, gan vieglatlētiku, gan citus sporta veidus. Ilgas vīrs Jānis izcēlies ar labu atmiņu, un viņš vienmēr zinājis sportistu rekordus un spēļu rezultātus. Tieši kopības sajūta Petrikalnu ģimenē ir svarīga, un šī kopība nav tikai starp ģimenes locekļiem, bet arī starp apkārtējiem cilvēkiem.
Vairāk kā 40 gadus I.Petrikalne strādājusi kopā ar vīru Jāni rūpniecības preču veikalā Alsviķos. “Jānis bija veikala vadītājs, bet es – pārdevēja. Tik ilgi kopā nostrādāt nebūt nebija grūti. Galvenais noslēpums ilgai dzīvei un strādāšanai kopā ir neturēt noslēpumus, bet būt atklātiem vienam pret otru. Mums viss bija kopīgs,” stāsta I.Petrikalne un uzsver, ka līdzcilvēkiem vienam otru ir jāciena un ir arī jāpalīdz. Bez šīm lietām nekāda lielā kopība nebūt nesanāks.

Dīkdienībā cilvēks sagurst
Savos 90 gados I.Petrikalne izskatās ļoti labi un atzīst, ka nav nekāda īpaša skaistuma un veselības noslēpuma. Galvenais ir darboties un arī skumjā brīdī iet kaut ko darīt. Tieši dīkdienībā cilvēks sagurst vēl vairāk. “Arī par savu sejas ādu neesmu īpaši rūpējusies. Mazgāju no rītiem to aukstā ūdenī, jo agrāk nemaz nebija tik viegli pieejams siltais ūdens. Uzziežu arī kādu krēmu. Tas arī viss. Īpašos gadījumos man patīk uzlikt arī lūpu krāsu,” stāsta I.Petrikalne. Arī viņas dzīvesprieka noslēpums slēpjas iekšējā mierā un savaldībā, kura iegūta, vienmēr cītīgi strādājot. “Man arī ir veselības problēmas un šis tas sāp, bet galvenais jau ir nesūdzēties, vienkārši iet un darīt. Man ir savs piemājas dārziņš - eju to kopt. Pavasarī, pēc garās ziemas aizejot uz dārzu, jūtu, kā zeme atgriež spēkus,” teic I.Petrikalne. Atpūtas brīžos viņai patīk arī lasīt dzeju.

Darba tikums - vienmēr
klātesošs
I.Petrikalne ir vienmēr izpalīdzīga un darbīga vecmamma diviem mazbērniem – mazmeitām Paulai un Patrīcijai. Ģimenes svētkos viņa ir tā, kura vienmēr grib piecelties un ko pienest vai pasniegt, jo rūpēšanās par visiem ir viņas dabā, bet bērni un mazbērni viņu apstādina, lai ome neskrien. “Bet man tas sanāk dabīgi un nemaz citādāk nemāku,” teic I.Petrikalne. Vienmēr, kad ģimene dodas kādā ceļojumā, vecmamma Alsviķos visus allaž pavada ar mīļu smaidu, laba vēlējumiem un kādu pašas sagādātu kārumu. Darba tikums viņai vienmēr ir bijis klātesošs. Savam ilgajam un skaistajam mūžam viņa neredz nekādu īpašu recepti – vien vienmēr neizsīkstošu vēlmi palīdzēt. I.Petrikalne atgādina kādu mazu, bet ļoti darbīgu skudriņu, kura pavisam klusi tek un dara mīlestības darbus. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Izauklējot savu mūžu - skaistu un bagātīgu

Kategorijas