Vistiņa

2016. gada 7. oktobris 00:00

289

Viss bija galā. Marija atvēra acis. Pirmais, ko viņa ieraudzīja, bija plašais logs, aiz kura šalca koki. “Kapusvētki tuvojas, bet man vēl jāguļ. Jāguļ?! Jāceļas augšā un jāpaskatās, vai Brūnaļai nav atskrējis pēcnācējs. Šorīt palika tāda nemierīga,” prātoja Marija. Blakus gultā sarosījās kaimiņiene un pietecēja klāt vājiniecei.
- Nekas, Velta, nekas - pirmās sāpes jau pārgājušas, tagad tikai jāguļ!
- Kā tad, dakteris savu padarījis, - Velta piekrītoši pamāja ar galvu. - Bet skābo dzērienu taču gribēsi? - viņa iejautājās un pielika Marijai pie lūpām krūzīti. Slimniece kāri ievilka pāris malku, tad atslīga spilvenos.
Brīdi abas klusēja. Pirmā ierunājās Velta.
- Saki, Marij, kā tev ar to kāju sanāca?
- Nu kā? Netīrībā jau nedzīvojām. Istabas mazgāju, savas un Dārznieka, nu tā, kuram sievu izgājušo ziemu ļaunais paņēma. Vai tad vīrietis kāds mazgātājs? Abu drēbes ar rociņām izberzu. Ir jau veļasmašīna, bet tas nav tas.
- Nu un tālāk? - tincināja Velta.
- Tālāk? Pati zini, kā laukos. Gotiņas taču nepārdosi, pati jau vēl kaut kā ar tiem 160 eiro iztiktu, bet to bērnu un mazbērnu pēc cīnos. Dārznieku Reinis arī attek palīgā. Ar ko es savējos pacienāšu, kad šie no pilsētas atbrauks?
- Nu kā tad, - Velta piekrita.
- Kad jau lopiņi, arī dārzs palielāks. Tu taču atceries, ka vecais, kamēr vēl bija dzīvs, pieara klāt pushektāru. Bērni jau gan saka, lai es tai saimniekošanai liekot punktu un mierīgi baudot vecumdienas. Ciemiņu reizēs tā arī daru. Jaunie griežas kā vilciņi. Saprotams, pēc tam ciemkukulī olas, gaļa, krējums - kas nu kuro reizi gadās pie rokas.
- Kā tad citādi, - Velta pievienojās un lika manīt, ka ar iepriekšminēto vien Marija te negulētu bāla kā ziemas saule ar ieģipsētu kāju. Tālab, paliekusies uz priekšu, gaidīja turpinājumu.
- Man tā viena kāja sāpēja jau agrāk, vēl kopš tā laika, kad govs, bulli meklēdama, uzdrāzās man virsū. Cik spaiņu dienā no dīķa teļiem ūdens nesanesu! Jābrīnās, ka vēl bruku nedabūju! Ūdensvadu ievilka, kad jau kolhozu taisījās likvidēt. Bet tolaik spēks kaulos turējās, kā zini, Līga vēl vidusskolā mācījās un visiem grūtumiem vajadzēja tikt pāri. Tā tā sāpe pamazām krājās. Pavisam stīva paliku. Dakteris jau brīdināja, lai es diži neņemoties, tā lieta varot beigties nelādzīgi. Zāles sarakstīja. Vienu brīdi kļuva labāk un pavisam jestri kustējos. Pinos gan, bet vai tad visu tā pametīsi un skriesi pie daktera. Sakurināju lielo krāsni - kaimiņiene lūdza torti izcept, jaunajiem beidzot dēls piedzimis. Tad vēl pašai pīrāgi cepami, solījās bērni atbraukt. Padod nu, Veltiņ, apmērcēt lūpas! Kalst kā negudras. Gluži kā siļķi būtu apēdusi.
Velta nesteidzīgi padeva krūzīti. Nebija jau arī viņa nekāda stipriniece. Divas nedēļas slimnīcā pabijusi, tomēr, salīdzinot ar Mariju, jutās pārāka. Turklāt dakteris pasolīja māju, tad jau kustības nāca par labu.
Ar Mariju viņas bija jaunības draudzenes. Kopā gāja iesvētes mācībā, vienlaikus cerējās, ar divu nedēļu starplaiku baznīcā salaulājās. Ar gadiem šī draudzība padzisa, jo ģimene prasīja savu. Tomēr godos viena otru neaizmirsa. Arī, kad abas satikās, no sirds izrunājās. Pēdējo reizi abas redzējās Marijas dzimšanas dienā. Velta toreiz pasūtīja kliņģeri, nopirka ciklamenas podiņu, groziņā ielika baltu kaķēnu, jo Marijai kaķis gaišā dienas laikā pazuda kā ūdenī iekritis. Draudzene viešņu pieklibodama sagaidīja. Tā kā bērni solījušies būt tikai nākamajā dienā, tad abas omulīgi pasēdēja turpat virtuvē.
Nu Marija gulēja tepat līdzās un viņas pelēkzilajās acīs palaikam pavīdēja sāpju ēnas. Kad Veltai pašai ar to roku tā nelāgi sanāca un bez griešanas nekādi nevarēja, par to Velta nekā neteica - samierinājās ar likteni. Toties pamatīgi satrūkās, kad palātas durvīs parādījās nestuves un tajās aizvērtām acīm gulēja sievišķis. Kad baltie stāvi nozuda beidzot aiz durvīm, Velta, vairāk ziņkāres dzīta, pielavījās tuvāk. “Marija, nudien Marija!” Velta savām acīm negribēja ticēt. Tomēr tā bija Marija. Kā atbalstu meklējot, Velta bija salikusi rokas lūgšanā un noskaitījusi „Mūsu Tēvs debesīs’’. Tas palīdzēja atgūt līdzsvaru. Viņa atgūlās un pacietīgi gaidīja, kad Marija atvērs acis. Nu Marija, padzērusies, Veltas atbalstīta, atslīga guļasvietā un gribēja nobeigt stāstu par kāju, kad ievēroja, ka Velta nemaz neizskatās pēc tādas, kura ciemos atbraukusi. Ciešāk palūkojusies, ieraudzīja, ka draudzene ir ģērbusies slimnīcas drēbēs. Pirmīt viņa to pat nebija ievērojusi.
- Velta, tu arī slima! Tavu negabalu!
- Vai tad slikti? - Velta iesmējās. - Varu tagad tevi apčubināt, un abas pie reizes pamatīgi iztriekties.
- Tā jau ir, - nu bija Marijas kārta piekrist.
Ko citu varēja darīt šajā bēdu ielejā, te viss ir tik mainīgs un nenoteikts, ka nevar nemaz saprast, kā kuro reizi uzvesties. Ievilkusi plaušās gaisu, viņa atsāka pārtraukto stāstu.
- Nu tā lielā cepšana. Vēl gribēju kāpostus nošmorēt, znotam tie vareni iet pie dūšas. Domāju, salikšu ledusskapī, ja šie neatbrauc, kā solījās. Biju pamatīgi sasvīdusi, tā, ka krekls pie miesas lipa. Kamēr noskalojos, tikmēr “Panorāmas” laiks klāt. Es cita neskatos, bet “Panorāmu” gan. Juris gan, kad bija dzīvs, tos sporta raidījumus skatījās. Citreiz pat nedzirdēja, ka saucu vakariņās. Pa to “Panorāmas” laiku tā kā iesnaudos. Te dzirdu - Dārznieka suns gaudo. Liels suns, balss arī spēcīga. Manējais tāds ņerkstis salīdzinājumā ar Reiņa vilku vien ir. Man tirpas pār muguru pārskrēja. Domāju - varbūt rimsies, taču šis ņemas vēl trakāk. Tieši tā gaudoja, kad Reiņa Ella dzisa ārā. Domāju - nu Dārznieku pašu Dievs ņem projām. Mans Džeris arī rej kā traks. Tad dzirdu tādu kā troksni. Nu vairs nevarēja gaidīt! Varbūt kūtī kāds mēģina tikt. Uzmetu uz pleciem Jura veco praķi, tenterēju uz durvīm. Tā kleinā kāja aizķērās, nelāgi kritu. Acu priekšā viss sagriezās. Tāds kā nelabums pārņēma, bet sāpes nejutu. Tikai piecelties nevarēju. Džerītis apsēdās blakus. Muti nolaizīja, pēcāk apgūlās. Domāju, ka Juris mani sauca pie sevis. Zini, Velta, visu mūsu laulības dzīvi pārstaigāju - nekā slikta tur neatradu. Tos sānsoļus jau biju piedevusi. Toreiz, kad tā govs to kāju saskādēja, arī Juris bija neceļos aizgājis. Bet no rīta bija mājā un pļavā iekšā. Es gulēju, govs pa kāpostiem. Ko nu?! Ūjināju Juri. Bet šis i galvu uz manu pusi nepagriež.
- Ak, neskrēja vis tūliņ? - Velta līdzcietīgi pārjautāja.
- Saprotams, ka ne! Viņš dabā bija tāds paciets. Iesākto arī nekad nepametīs, kur nu vēl, ja paša sieva sauc. Pieradis bija, ka es nekad skandālus netaisīju. Jau kopš pirmajām reizēm sāpi sevī paturēju. Tā viņš pierada. Kamēr es rāpus pielīdu pie mājas, nāca Dārznieka Ella, sakopa vainu, mani apmazgāja un izsauca ātros. Juris arī atnāca. Nu vecajam kā migla no acīm nokrita. Šļaugans turpat uz soliņa apsēdās, sak, neesot sapratis, domājis, ka pie telefona saucot. Cēlās, nāca klāt, roku pie sāpošās vietas lika. Man arī sirds iekņudējās. Saku: “Vīriņ, nebēdājies, vēl jau pie tēviem neiešu.” Bet šis tādā sērīgā balsī saka: “Marij, kad tiksi mājās, ne soli uz kūts pusi!” Beidzot apraudājāmies. Sabučojāmies kā jaunībā. Toreiz pēc tās nelaimes bodes brūti pameta. Dikti jau uzpasēja. Tikai ēst man vajadzēja taisīt. Viņš tak biezo pienu nejēdza kārtīgi ar krējumu samaisīt. Krimta sausu. Tā es visu nakti pa grīdu nomētājos.
- Ak, pasaule, pasaulīte, - Velta nopūtās un notrausa asaras. - Tu taču varēji palikt turpat zemē!
- Varēju jau varēju. Tagad bērētu. Tu arī saņemtu ziņu. Taču nebija lemts. Kas to zina, cik ilgi būs te jāpaliek? Reinis jau arī nav saimniekotājs. Solījās bērnus sazvanīt.
- Kas tad tevi atrada? - iejautājās Velta.
Turpmāk – vēl!

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Vistiņa

Kategorijas