Aicinājums – būt ārstei, nevis politiķei

2016. gada 7. oktobris 00:00

4261

SIA “Alūksnes slimnīca” valdes priekšsēdētāja un Alūksnes novada domes deputāte Maruta Kauliņa sevi neuzskata par politiķi – viņas aicinājums ir būt ārstei. Tomēr viņa atzīst, ka iesaistīšanās politikā savu reizi palīdzējusi Alūksnes slimnīcai svarīgu jautājumu virzīšanā. “Bet Alūksnes novadā politika nav jāspēlē – ir jādara kopīgs darbs,” saka M.Kauliņa.
1978.gada 1.augustā M.Kauliņa sāka darba gaitas Alūksnes poliklīnikā kā iecirkņa ārste. Jau rudenī sāka strādāt arī Alūksnes slimnīcā kā terapeite, bet kopš 1981.gada kļuva par Alūksnes slimnīcas terapijas nodaļas vadītāju un līdztekus tam bija Alūksnes rajona galvenā terapeite. Interniste – kardioloģe M.Kauliņa SIA “Alūksnes slimnīca” vadītāja ir kopš 2004.gada. 2009.gadā M.Kauliņa kandidēja Alūksnes novada domes vēlēšanās no Tautas partijas saraksta, bet netika ievēlēta. 2013.gadā - no partijas “Vienotība” saraksta un tika ievēlēta. Pašvaldībā strādā sociālo, kultūras un izglītības jautājumu komitejā.
- Par jums savulaik teica, ka iesaistījāties politikā, lai piesaistītu finansējumu Alūksnes slimnīcai. Vai tas ir pareizi, ka ārstam šādi jārūpējas par slimnīcu?
- Tā bija (smejas)? Kandidēju vēlēšanās, jo uzskatu, ka uz vietas novadā nevajag spēlēt lielo politiku. Kādreiz lēmumi, kas skāra Alūksnes slimnīcu, tika pieņemti ļoti smagnēji. Lai pievērstu novada amatpersonu vaigu arī veselības aprūpei, nolēmu kandidēt. Šajā kontekstā runa ir arī par uzticēšanos, vai uzticas vai neuzticas iestādes vadītājam. Grūtākais lēmums bija par pašvaldības galvojuma sniegšanu apjomīgajiem finanšu ieguldījumiem, lai rekonstruētu Alūksnes slimnīcu un piesaistītu Eiropas struktūrfondu finansējumu. Alūksnes slimnīca ir divu pašvaldību – Alūksnes un Apes – kapitālsabiedrība. Slimnīca ir SIA – sabiedrība ar ierobežotu atbildību, kurai pēc definīcijas ir jāstrādā ar peļņu. Tas ir ļoti amorāli, ja to attiecina uz medicīnas iestādēm, it īpaši tām, kas sniedz neatliekamo medicīnisko palīdzību.
- Alūksnes slimnīcu vadāt jau 12 gadus.
- 2009.gadā Rīgas Starptautiskajā biznesa un administrācijas augstskolā beidzu maģistratūras studijas Uzņēmējdarbības un vadības fakultātē, jo, kļūstot par slimnīcas valdes priekšsēdētāju, man bija būtiski izprast, kā uzņēmums darbojas. No malas uztvere ir citādāka, jo nav tā, ka makā vienmēr jābūt naudai - naudai jākustas. Lai slimnīca varētu attīstīties, ir jāveic diezgan lieli ieguldījumi. Slimnīcai nav citu iespēju piesaistīt finansējumu, kā no kapitāldaļu turētāja vai Eiropas struktūrfondiem. Ir pakalpojumi, kurus paplašinām un radām daudzveidīgākus, piemēram, ambulatoro darbu, iedzīvotāji var saņemt dažādus izmeklējumus un ārstu konsultācijas – no šiem ieņēmumiem slimnīcā dotējam stacionāro daļu. Bet darāmā vēl ir daudz – slimnīca nekad nebūs gatava, tāpat kā Rīga. Plāni un projekti mums ir jau vairākiem gadiem uz priekšu, vajag tikai naudu. Galvenais – visam jābūt vērstam uz to, kas vajadzīgs iedzīvotājiem.
Paaudze noveco. Ja pagarinās mūža ilgums, tad proporcionāli palielinās saslimstība un visi ar to saistītie izdevumi. Tas būtu jāsaprot, pirmkārt, politiķiem, jo līdz ar to medicīna prasa lielākus ieguldījumus. Šobrīd esam nodrošinājušies dažādu izmeklējumu veikšanai, bet viss atduras pret to, ka izmeklējumu rezultāti ir, bet - ko darīt tālāk? Visam naudas nepietiek. Bet visam būtu jāgrozās ap cilvēku, jo mēs taču visu darām, lai cilvēkam būtu labi un droši, lai būtu darbs un lai viņš justos vajadzīgs. Pretējā gadījumā jājautā, vai lielie ieguldījumi, piemēram, tilti, gaismas pilis, ir cilvēkiem? Nupat Tartu atklāja Igaunijas Nacionālo muzeju – tas atrodas pilsētas nomalē un degradētā teritorijā, kur savulaik bijusi armijas bāze. Ēkas izskats ir ļoti vienkāršs, toties saturs – fantastisks un mūsdienīgs!
- Jūsu ieguldījums Alūksnes slimnīcas saglabāšanā un attīstībā ir ļoti liels. Kad ir palīdzējusi iesaistīšanās politikā?
- Kaujā neviens ģenerālis neko nevarētu izdarīt, ja viņam nebūtu armijas. Sevi par ģenerāli neuzskatu, bet, ja man nebūtu tādi Alūksnes slimnīcas darbinieki, kuri deg par savu slimnīcu, tad mēs neko neizdarītu. Rīgas amatpersonas bieži nesaprot, kas šeit, Alūksnē, notiek, tādēļ viņiem biežāk vajadzētu atbraukt un paskatīties, nevis doties ārvalstu vizītēs. Visā Latvijā dzīvo cilvēki. Ārstu māca ārstēt cilvēku un cīnīties par katra pacienta veselību, dzīvību līdz pēdējam. Tāpat arī slimnīcas vadīšanā – jācīnās līdz pēdējam.
- Šobrīd atkal aktīvi iestājaties par Alūksnes slimnīcu, lai atspēkotu Pasaules Bankas pētījumā pausto.
- Ir publiskots Pasaules Bankas pētījums, kam iebilst Slimnīcu biedrība, arī Alūksnes slimnīca. Pētījuma būtība bija dot ieteikumus, kur ieguldīt Eiropas struktūrfondu finansējumu, lai samazinātu mirstību no sirds un asinsvadu slimībām, onkoloģijā, mātes un bērna mirstību, psihiatrijā – īpaši pacientiem, kuriem ir apgrūtināta pakalpojuma pieejamība. Bet finālā šis pētījums ir atkal izvērties par kartējumu, kā rezultātā vēl vairāk samazinātos medicīnas pakalpojumu pieejamība! Un atkal mums ir jāklāsta savi argumenti un patiesā situācija – par to aktīvi iestājas arī Alūksnes novada domes vadība - Arturs Dukulis un Aivars Fomins. Ir notikušas sarunas gan ar Pasaules Banku, gan slimnīcu un ārstu biedrībām. Šis pētījums ir tapis uz nepamatotiem un neprecīziem datiem, līdz ar to izdarītie secinājumi nav pareizi. Arī Alūksnes slimnīca sniedz savus komentārus un pareizos datus par pacientu virzību un citu.
- Kāpēc tik rupjas kļūdas ir radušās, jo šovasar Pasaules Bankas pārstāvji apmeklēja arī Alūksnes slimnīcu?
- Atbrauca jau tikai viens eksperts, kuram vienas dienas laikā bija jāapmeklē 4-5 slimnīcas! Viņu vairāk interesēja amortizācija. Paši pētnieki Alūksnes slimnīcā nav bijuši – viņi atteicās braukt, visā Latvijā viņi apmeklēja tikai piecas slimnīcas. Rezultātā tapa sintētisks pētījums ar pilnīgi nepieņemamiem secinājumiem. Nevienam nevajag reformu reformas pēc. Aizverot slimnīcas, uz mirkli ieekonomēs 10 miljonus eiro uz papīra, bet pēc tam radīsies papildu izdevumi. Reģionos vajag vairāk ģimenes ārstu, kuriem jāveic primārā veselības aprūpe – ne jau aiz laba prāta cilvēki šodien raujas uz slimnīcu, bet tādēļ, ka nav pieejamības! Attiecībā pret esošo pacientu skaitu Alūksnes novadā šobrīd trūkst 4-5 ģimenes ārstu. Ja pacients var ārstēties ambulatori, viņš nenāks uz slimnīcu. Šobrīd vēl sarunu galarezultāta nav – par situāciju esam informējuši visas valsts augstākās amatpersonas, būs tikšanās ar Pasaules Banku. Veselības ministrija šo kartējumu grib pieņemt jau līdz gada beigām, jo tas saistās ar Eiropas struktūrfondu finansējuma sadalījumu – ministrija ir iekavējusi finansējuma apguvi, tādēļ ir jāforsē. Alūksnes slimnīcā ir bijuši visi pēdējie veselības ministri – arī Andai Čakšai būtu jāatbrauc, lai izprastu situāciju.
- Alūksnes novada domē esat sociālajā, izglītības un kultūras komitejā. Paveiktie darbi?
- Esmu paškritiska – tas ir veselīgāk. Lai vērtē citi. Ir gandarījums, ka pērn deputāti nobalsoja par manu ierosinājumu – apmaksāt rezidentūru traumatologam un ķirurgam. Ir izveidots un domē apstiprināts nolikums jauno speciālistu piesaistei un stipendiju maksāšanai. Šobrīd tās saņem topošā neiroloģe, internists, ģimenes ārsts, ķirurgs un traumatologs. Šie ir speciālisti, kuri nākotnē strādās Alūksnē – daži jau strādā.
Iedzīvotāji kļūst vecāki un slimāki, valstī palielināts pensijas vecums, aktualizējas jautājums par ilgstošu veco cilvēku aprūpi un uzraudzību. Mums ir jādomā, lai būtu vairāk pansionātu – sociālās aprūpes māju. Diemžēl pirms dažiem gadiem daļa sabiedrības tika pieradināta pie pabalstiem, līdz ar to ir izveidojusies pat profesija “pabalstu saņēmējs”, un tie ir gados jauni cilvēki ar dažādām atkarībām, kas bieži nonāk slimnīcā. Man šķiet nepieņemami, ka viņi zina un izmanto savas tiesības, bet nezina vai negrib zināt savus pienākumus pret ģimeni, sabiedrību un nav ieinteresēti strādāt.
- Pēdējā komitejā deputātiem esot uzdots mājasdarbs – atkal izvērtēt Alūksnes novada skolu tīklu un sniegt savu skatījumu.
- Bērnam vajag piemērotu vidi, komunikāciju ar vienaudžiem, sāncensību zinībās, mūsdienu tehnoloģijas. Skola nav sociālā palīdzība, bet vieta, kur bērnam gūt zināšanas. Ja izaugs izglītots cilvēks, viņam būs augstāks dzīves līmenis, būs mazāk saslimšanu un atkarību. Mums ir vajadzīga izglītota tauta! Es arī savulaik uz skolu esmu braukusi, gājusi arī kājām sešus kilometrus – toreiz nebija skolēnu autobusu. Šodien ir svarīgi nogādāt bērnu skolā, kur viņam ir atbilstoša mācību vide, iespēja paēst launagu, ja skolā uzturas ilgāk. Jāmācās ir tur, kur var iegūt labu izglītību. Lai izvērtētu Alūksnes novada skolu tīklu, ir jārunā ar pašām skolām. Arī es savulaik esmu mācījusies apvienotajās klasēs – nav patīkami, tādēļ iebilstu tam, ja bērniem jāmācās apvienotajās klasēs. Visa centrā jāliek bērns – tam jāpakārto pārējais. Skolai kā ēkai var rast citu pielietojumu. Skolas slēgšana ir sāpīgs lēmums, tomēr būs jāizšķiras, vai noliekam visas skolas gruzdēšanas režīmā vai attīstām, bet attīstība rodas, ja vēlas kaut ko vairāk. Viss rūpīgi jāizvērtē, un šajā gadījumā nedrīkst spēlēt politiskās spēles, jo tas atsauksies uz nākotni.
- Alūksnei un novadam tagad ir mūsdienīgs Kultūras centrs. Jūsuprāt, kā novadā vēl pietrūkst?
- Kultūras centram jāpiesaista arvien vairāk pasākumu ar pievienoto vērtību. Cilvēki grib un novērtē kvalitāti. Lielu pienesumu pilsētai un novadam dod Alūksnes ezers – mēs esam kā mazā Jūrmala. Alūksnē iecerētais veselības veicināšanas centrs būtu kā atpūtas un SPA centrs ar viesnīcu, relaksējošām procedūrām. Tur neietu cilvēki, kuriem vajag aktīvu ārstēšanu. Šobrīd gan šā jautājuma virzība ir apstājusies – šāda centra būvniecība prasa ļoti lielus ieguldījumus, investors iepauzē. Turklāt pēdējā laikā investori Latvijai mēģina uzgriezt muguru, jo vēro, kas notiek Latvijā: te runā par jaunu nodokļu politiku, kritušās IKP pieauguma prognozes. Uzbūvēt šādu centru Pierīgā nebūtu nekas, bet, lai tas taptu Alūksnē, ir jābūt kaut kam unikālam. Savukārt Alūksnes Pilssala jāattīsta tā, lai tā būtu pieejama visām iedzīvotāju grupām. Ir jādomā, lai labi justos arī ģimenes ar maziem bērniem. Mums Alūksnē ir tik brīnišķīgs ezers, bet ar katru gadu tas paliek arvien mazāk pieejams – gan privātajās teritorijās, gan publiskajās, bet iedzīvotāju labsajūtu nedrīkst aizmirst.
- Kas ir jūsu spēka avots pēc grūtas darba dienas?
- Man patīk lasīt grāmatas – dažādu žanru literatūru. Daudz nākas lasīt arī profesionālos nolūkos – zinātnisko literatūru. Apmeklējot seminārus, var gūt pieredzi no kolēģiem un uzzināt jaunāko. Kad ir brīvs laiks, labprāt paceļoju. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Aicinājums – būt ārstei, nevis politiķei

Kategorijas