Frizieres veiksmes stāsts: kā efeja – tikai uz augšu

2016. gada 21. oktobris 00:00

4148

Sava aroda lietpratēja Alūksnes friziere Zoja Berļakova lepojas ar darba piepildījumu un sasniegto mērķi – salona “Efeja” atvēršanu, kuram tikko 18.oktobrī apritēja gads. Sarunā Zoja dalās atmiņās un pieredzē par to, ka šajā dzīvē ir neatlaidīgi jācīnās, lai piepildītu savus sapņus.
- Jau bērnībā aicinājums bija friziera profesija?
- Jā, noteikti! Es augu ar brāli, un mūs audzināja tikai mamma, tāpēc naudiņas nebija daudz. Rotaļājoties es ņēmu pienenīti, sagraizīju, ieliku ūdenī un viņa sarullējās, tad pieneni uzspraudu uz zīmuļa un bija cilvēciņš ar skruļļainiem matiņiem. Tādu frizūru man bija ļoti daudz... Pēcāk uz krustībām man uzdāvināja Latvijas lelli Baibu, un es viņai nogriezu matus... Tā jau bērnībā guvu pieredzi frizūru veidošanā! Kad mācījos Mārkalnes astoņgadīgajā skolā un bija jāizvēlas profesija, zināju, ka būšu friziere, kaut arī klases audzinātājs mani ļoti centās atrunāt, teica, lai eju par grāmatvedi, lietvedi. Pat tika izsaukta mana mamma uz skolu, un skolotājs mēģināja iestāstīt viņai, lai neizvēlos friziera profesiju. Bet es mammai teicu: “Mammīt, tu viņu neklausies, es tāpat braukšu mācīties par frizieri!” Arī mamma viennozīmīgi apgalvoja, ka neizpostīs manu sapni, un ļāva man apgūt friziera profesijas pamatus.
- Un sekoji savam sapnim?
- Jā, tā es, meitene no laukiem, neko nezinot, devos pirmo reizi uz Rīgu, uz lielpilsētu, bet arī tur bija meitenes no laukiem, tāpat kā es. Bija arī vēl viena meitene no Alūksnes rajona Liepnas - Ilona Vizule. Lai cik amizanti tas būtu, pie manis tagad strādā viņas meita Ilva Kalniņa, kura arī ir friziere. Lūk, tā dzīvē sanāk - pasaule ir maziņa. Iespējams – liktenis. Arī mana meita šeit strādā, un Ilva šeit strādā, tā ka tas viennozīmīgi ir aicinājums. Rīgas 34.arodskolā mācījos trīs gadus par frizieri.
- Kā atgriezies Alūksnē?
- 1983.gadā beidzu studijas un devos uz Alūksni strādāt. Tad Alūksnē bija vienīgā frizētava – SPK jeb visiem zināmā Lielā frizētava. Toreiz tas nesaucās salons, kā tagad moderni tos dēvē. Tur mēs bijām ļoti daudz, bija sieviešu un vīriešu zāle. Mani ielika sieviešu zālē, bet Ilonu vīriešu. Protams, ja kungu zālē nebija meistaru, tad man bija jāiet arī tur. Tajā laikā vēl bija pagasti, kur tika sniegti friziera pakalpojumi, tāpēc frizieriem bija jādodas izbraukumos un jāfrizē ciema ļaudis. Braucu gan uz Veclaiceni, Vidagu. Pat nezināju, kur tas atrodas - autobuss tik aizveda un devies strādāt. Izbraukāju visu Alūksnes novadu. Manuprāt, pieredzes ziņā tas bija ļoti labi, varēja iegūt sev klientus. 1985.gadā apprecējos ar alūksnieti - savu klasesbiedru. Mārkalnē dzimām vienā mājā - es martā, viņš maijā. Klasē viņš man sēdēja solu priekšā, tā visu mūžu esam kopā. Un mans dēls arī apprecējās ar klasesbiedreni, un mana vedekla arī strādā skaistumkopšanas nozarē! Lielajā frizētavā nostrādāju piecus gadus, tad devos dekrētā. Deviņdesmitajos gados pēc bērnu piedzimšanas sākās juku laiki, tad mani atpakaļ vairs neņēma. Auklēju mājās bērnus, frizēju savus kaimiņus un pazīstamos. Tā ka savs amats netika zemē nosviests.
- Tad arī nolēmi atvērt savu salonu?
- 1996.gadā mani pie sevis uzaicināja friziere Evita Bogdanova, pastrādāju pie viņas Gulbenes ielā frizētavā. Tad mani uzaicināja uz “Energoceltnieka” telpām Apes ielā, kādu laiku darbojos tur, bet īpašnieki saprata, ka ar frizētavu nekādas lielās peļņas nav, jo nauda visu laiku iet apgrozījumā - jāpērk krāsas, materiāli utt. Viņi vēlējās likvidēt frizētavu, bet es apvaicājos, vai varu tās telpas izīrēt. Viņiem tas bija izdevīgi un man arī, jo es iesāku savu biznesu. Darbojos tur, ar laiku nolēmu paplašināties, tāpēc nopirku dzīvokli Apes ielā 4 un atvēru jau savu frizētavu neatkarīgi ne no viena, kur man pievienojās vēl citas frizierītes. Bet man tik un tā sapnis bija izveidot savu salonu tuvāk Alūksnes centram. Arī klienti biežāk sāka apgalvot, ka esmu par tālu. Tāpēc es sāku meklēt telpas pilsētas centrā. Un atradu!
- Tagad savu sapni esi piepildījusi?
- Apes ielā agrāk man bija frizētava “Feja”. Bet tagad mans sapnis ir piepildījies - man ir salons. Nesaku, ka esmu tā saimniece vai vadītāja, bet vienkārši esmu nedaudz vecāka meistare par savām kolēģēm un dodu viņām padomus, ja viņām tas nepieciešams, jo man pieredze ir lielāka. 2015.gada 18.oktobrī atvēru salonu “Efeja”, jo mana dzīve ir kā efeja - stiepjas uz augšu. Sasniedzu pilsētas centru un izveidoju kaut ko tādu, kur tiek sniegts viss, lai var sapucēt, sākot no kāju pirkstiņiem līdz matu galiņiem - frizieru pakalpojumi, meikaps, permanentais meikaps, manikīrs, pedikīrs un vaksācijas. Un šogad mums jau palika gadiņš!
- Saka, ka efeja esot indīga...
- Ja dara pāri, varu iekost arī. Bet man tā nav bijis, ka būtu problēmas ar klientiem. Es ar cilvēkiem ļoti labi satieku. Mācoties frizieru skolā, bija jāapgūst psihologa kursi, kā strādāt ar cilvēkiem, tāpēc psiholoģiski varu novērst jebkuru saasinātu situāciju. Arī kolektīvs jauks – supermeitenes! Smaida, joko, izjoko. Uz ķirbju svētkiem Halovīnu frizētavā taisīsim izjokošanu.
- Cik viegli vai grūti ir atvērt savu salonu?
- Viegli nav. Grūti ir atrast telpas, bet man palaimējās. Aināram Žukuram, kam pieder šīs telpas, izstāstīju savu vēlmi, un viņš man atļāva atvērt salonu. Jaunajiem meistariem iesaku nebaidīties un cīnīties par savu sapni! Protams, būs grūti ar naudu un materiāliem, jo tam nepieciešami līdzekļi. Man, piemēram, salonā daudz kas ir aizgūts un sakrāts ar gadiem, līdz ar to man jau kaut kādas pamatlietas bija, bet ņēmu arī aizņēmumu. Jaunajiem frizieriem iesaku uzsākt biznesu vairākiem kopā, tas kaut nedaudz atvieglos finansiālās lietas. Savam sapnim ir jāseko! Savukārt, lai iegūtu klientus, iesaku reklamēties, izmantojot visas mūsdienu tehnoloģijas.
- Kādam jābūt cilvēkam, lai uzdrīkstētos uzsākt savu biznesu?
- Man nekad nav bijis bail, esmu enerģijas pilna, varbūt tāpēc esmu tik tālu aizgājusi. Katram ir savs ceļš. Ir meistarītes, kas ar mani iesāka darboties salonā “Efeja” un tagad atvēra savu frizētavu. Un tas ir tikai apsveicami! Es visiem novēlu tikai labu. Vajag uzdrīkstēties un nebaidīties.
- Kas ir labākais friziera profesijā?
- Vislabākais ir tas, ka klients ir apmierināts ar to, kā tu viņu esi sapucējis. Viņš smaida un saka: “Paldies, tev!” Tā ir fantastiska sajūta! Kā Mārtiņš Rītiņš saka: “Kas var būt labāks par to!”
- Ko vēl tu proti?
- Esmu apguvusi arī relaksējošās galvas masāžas. Klientiem parasti iesaku nākt uz darba beigām, kad paliek kluss, mierīgs. Ieslēdzu relaksējošu mūziku, iepilinu eļļiņu svecītē, un klients relaksējas mazgājamajā krēslā, bet es darbojos. Izmantoju speciālo šampūnu, putas, masku. Vēl esmu apguvusi matu “tatoo” jeb matu tetovējumu tehniku gan sievietēm, gan vīriešiem. Piemēram, sānos nogriež īsākus matus, ar akvareļu zīmuli uzzīmē vēlamo tetovējumu, piemēram, rozi, un tad ar krāsu vai balinātāju nokrāso. Izskatās superīgi! Un šo tehniku izmanto gan jaunieši, gan sievietes ap trīsdesmit gadiem.
- Varbūt tev ir vēl kādi vaļasprieki?
- Man ļoti patīk sēņot - tad es atpūšos. Arī pašai sēnēs garšo. Vēl parasti, kad kādam ģimenē ir jubileja, dodamies uz Grūbes HES forelēs: turpat nozvejojam, uzgrilējam un nosvinam svētkus. Pati pēc horoskopa esmu Zivs - tātad plēsējzivs, jo man garšo zivis.
- Pati sevi arī safrizē?
- Man pašai sevi frizēt nepatīk, tāpēc darbā mani vienmēr sapucē manas kolēģītes. Es neesmu izvēlīga, vienīgais, ko pasaku – man nevajag noglaustus matus. Vajag, lai uz galvas būtu tāds kā bardaciņš, jo pēc dabas esmu žiperīga, un lai ir moderni. Frizūras man ir bijušas visdažādākās, tagad man patīk ekstrēmās, košās krāsas – oranža vai sarkana. Visu mūžu baidījos no caurumu izduršanas auskariem, bet ļoti tos vēlējos, šogad saņēmos un izdūru. Man ir auskari 51 gada vecumā, tā ka savā vecumā esmu gatava daudz ko izmēģināt. Man vairs nav, no kā baidīties!
- Kā kolēģes nokļuva pie tevis salonā?
- Man laikam ir liktenis strādāt ar jauniem meistariem – jāpamāca, jāpiepalīdz. Mums ļoti saskan, un mēs lieliski saprotamies. Tā kā Santai, manai meitai, mākslinieka arods jau ir pieprasts, tad ieteicu pamēģināt permanentā meikapa (uzacu, lūpu kontūru ietetovēšana, kuru noturība ir trīs līdz pieci gadi) arodu. Savukārt Līga ieradusies no Limbažiem, jo Alūksnē viņai ir draugs, līdz ar to nācies meklēt darbu. Ilgi nedomājot, Līga tika pieņemta par nagu meistari pie mums.
- Kas ir svarīgākais šajā profesijā?
- Kaut arī šogad palika 33 gadi, kopš darbojos šajā profesijā, joprojām iegūstu zināšanas. Mēs nevaram palikt dīkstāvē, jo mode iet uz priekšu un jāiet līdzi laikam. Nāk praktikanti, man viņiem jāatdod visas savas zināšanas. Protams, ir pamatlietas, kas nemainās, un ir, kas ir jauns. Kad es braucu uz krāsošanas semināru, domāju, ka iemācīšos kaut ko jaunu – “ombre” vai 3D krāsojumus. Un ko tu domājies? To, ko rādīja, es zinu jau sen, bet tikai agrāk tā saucās matu krāsošana, bet tagad mainījušies nosaukumi. Viss jaunais ir labi zināmais vecais, bet zināšanas tik un tā ir jāatsvaidzina. ◆

Vizītkarte

◆ Vārds, uzvārds: Zoja
Berļakova.
◆ Dzimšanas vieta, laiks: Alūksne, 1965.gads.
◆ Ģimenes stāvoklis: precējusies, meita un dēls.
◆ Izglītība: vidējā speciālā.
Nodarbošanās: plaša profila friziere.
◆ Dzīves moto: “Mācīties, mācīties un vēlreiz mācīties. Tikai uz priekšu!”

Par “mammu” Zoju
Visas meistares ir priecīgas par iespēju piepildīt savu sapni un darboties jomās, kas viņām ir vistuvākās. Meistares ir pateicīgas savai “mammai” Zojai, kura sniegusi iespēju strādāt ar tik draudzīgu un kolosālu kolektīvu. Meistare Kristiāna atklāj: “Viņa uztur mūs formā un pieskata, sniedzot padomus.” Meitenes nenoliedz, ka uz darbu dodas ar prieku un salonā lietderīgais tiek apvienots ar patīkamo. Turklāt brīvais laiks tiek pavadīts kopā ne vien salonā, bet arī ārpus tā.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Frizieres veiksmes stāsts: kā efeja – tikai uz augšu

Kategorijas