Desmit gados paveikts daudz

2016. gada 28. oktobris 00:00

717

Kad pirms desmit gadiem Alūksnes novada sociālās aprūpes centrā “Alūksne” (toreiz – pansionātā “Alūksne”) darbu sāka direktore Rasma Muceniece, iestādes klienti un darbinieki jutās, kā sagaidījuši sengaidītu Ziemassvētku dāvanu. Iestādei ilgu laiku nebija vadītāja – cilvēka, kuram lūgt palīdzību un padomu, kurš organizētu darbu un rūpētos par attīstību. Darāmā nevienu mirkli nav trūcis, jo, kā toreiz rakstījām savā laikrakstā, pansionāts ir kā māja, tikai ar pamatiem, kurā jāizdara vēl ļoti daudz.
Atskatoties uz desmit gados paveikto, R.Muceniece gandarīti atzīst, ka izdarīts tiešām ir daudz. “Pirmais, ko darījām – atjaunojām dušas un tualetes telpas. Tam sekoja jumta remonts, jo tas bija kritiskā stāvoklī, arī logu nomaiņa un dūmojošo krāšņu aizvietošana ar centrālapkuri. Esam veikuši kosmētisko remontu pilnīgi visās istabiņās, arī gaiteņus padarījuši vizuāli tīkamākus. No malas skatoties, var šķist, ka dzīvojam pelēcīgi un bēdīgi. Nav tā, ka mēs nesaprastu, kas ir Eiropas līmeņa remonts. Tomēr dzīvojam un strādājam ar to naudiņu, kas mums ir, nedzīvojam pāri saviem līdzekļiem. Labāk veicam mazus remontdarbus ikvienā istabiņā, nevis šiku remontu tikai vienā,” saka R.Muceniece. Daudz darīts arī klientu ikdienas dažādošanai – iekopts dārzs, kurā paši klienti var iesaistīties audzēšanas procesā, vākt ogas un ābolus, tiek piedāvātas dažādas interesantas nodarbības, rīkoti svētki un pasākumi.

Problēmu vairāk, nekā šķita
R.Muceniece neslēpj, ka, sākot darbu, nebija iedomājusies, ka būs tik daudz risināmu problēmu. “Kad kā pašvaldības pārstāve ierados pansionātā ievietot klientus, neredzēju īstās problēmas. Visi bija smaidīgi, un darbs notika. Kad kārtīgi iepazinu situāciju, vienā mirklī sajutu bailes un jautāju sev, vai spēšu visas problēmas atrisināt. Ar pašvaldības, kura vienmēr uzklausa mūsu sāpes, atbalstu daudz kas ir atrisināts. Atlicis vien sakārtot ēkas fasādi,” saka R.Muceniece. Viņa pateicas visam darbinieku kolektīvam, kas ir atsaucīgs, saprotošs, izdarīgs un dara vairāk, nekā prasa pienākums. Sociālās aprūpes centrā strādā 38 cilvēki. Viņi visi kopā rūpējas, lai aprūpes centra klienti justos labi un mūža nogali aizvadītu interesanti. Diemžēl jaunus darbiniekus atrast nav viegli. “Ja arī ir dokuments par vajadzīgo kursu apgūšanu, tas nebūt nenozīmē, ka cilvēks reāli spēs strādāt. Diemžēl prakses viņiem nav, un, nonākot pie mums, viņi saprot, ka nespēj darīt šo darbu. Cilvēcīgi var to saprast, jo darbs ir specifisks. Tie, kuri nav to darījuši, nekad nesapratīs. Darbs nav viegls ne emocionāli, ne fiziski,” saka R.Muceniece.

Klientu – arvien vairāk
Sociālās aprūpes centrā šobrīd dienas aizvada 90 klienti. Pēdējo divu gadu laikā klientu skaits ir krietni palielinājies. R.Muceniece atzīst - pansionātā vieta ir 60 cilvēkiem, taču šobrīd uzturas 90. “Tas nozīmē, ka istabiņas ir pārpildītas, tādēļ tika meklēti risinājumi. Viens no tādiem ir centra filiāles izveide bijušās Mārkalnes skolas telpās. Tomēr, lai telpas pielāgotu mūsu vajadzībām, nepieciešams laiks - gan dokumentācijas sagatavošanai, gan telpu rekonstrukcijai. Piemēram, nepieciešams izbūvēt liftu un ierīkot dušas un tualetes telpas. Jā, ēka ir sena un pamatīgi celta, tomēr skola ir viena lieta, bet sociālās aprūpes centrs pavisam kas cits. Cik ilgs laiks tam nepieciešams, grūti pateikt. Mēs ceram, ka nākamgad jau varēs vērt durvis jaunā filiāle,” saka R.Muceniece. Tāpat arī nav šobrīd skaidrs, kā realitātē tiks organizēts darbs iestādes filiālē – cik cilvēkus pārcels un kādi jauni darbinieki būs nepieciešami. R.Muceniece piekrīt, ka daudz ērtāk būtu jau esošajai sociālās aprūpes centra ēkai izbūvēt piebūvi. Tomēr šādai iecerei vajadzētu daudz vairāk līdzekļu un, vai tas atmaksātos, nav zināms, jo klientu skaits var mainīties. “No vienas puses ir jauki šādu centru veidot tālāk no pilsētas, kur visapkārt zaļumi, taču tas noteikti būs apgrūtinājums šo cilvēku viesiem. Te, pilsētā, ciemiņi atnāk vairāk, bet vai aizbrauks uz Mārkalni?” retoriski jautā iestādes vadītāja.

No slimnīcas - uz pansionātu
Lai gan klienti sociālās aprūpes centrā jūtas labi un ar dzīvi ir apmierināti, pirmie spertie soļi ne vienmēr ir droši un prieka pilni. “Cilvēki ir dažādi. Vieni šeit ierodas ar humora dzirksti un paši pasmejas par sevi, taču citi ilgi skumst un pārdzīvo. Liela nozīme ir tam, kādā veidā cilvēks pie mums ir nonācis. Ja tas ir paša lēmums, tad iedzīvoties ir vieglāk, bet, ja šo par labāko lēmumu uzskata citi, tikai ne viņš pats, tad rūgtums saglabājas ilgi. Protams, pie mums nekad nebūs kā mājās, kad pats esi saimnieks un dari, kā gribi. Tomēr dzīvē visam ir savs laiks, un, ja pats par sevi vairs nevari parūpēties, tad dzīve pansionātā ir labākais variants. Ir daļa klientu, kuri pie mums nonāk uzreiz no slimnīcas. Nokļūšana slimnīcā ir bijis izšķirošais brīdis, kad tiek saprasts, ka paša spēkiem vien dzīve neturpināsies,” pauž R.Muceniece.
Uzturēšanās pansionātā vienam klientam mēnesī izmaksā 450 eiro. Pamata maksu veido pensija, bet daļu iztrūkstošās starpības sedz tuvinieku vai bērnu līdzmaksājums, otru daļu – pašvaldība. “Salīdzinot izmaksas citos aprūpes centros, mūsu cena ir viena no lētākajām. Protams, jāņem vērā arī tas, ka neesam viens no šikākajiem sociālās aprūpes centriem. Pierīgā jaunās iestādēs līmenis ir cits,” saka R.Muceniece.

Ārzemju pieredze neder latviešiem
Valdības gaiteņos daudz tiek runāts par deinstitucionalizāciju, kas paredz integrēt aprūpes centru klientus ar garīga rakstura traucējumiem sabiedrībā – ļaujot dzīvot mājās un nodrošinot nepieciešamo palīdzību. “Izklausās tas ļoti moderni, taču nedomāju, ka tas ir piemērots mūsu cilvēkiem. Jā, citās valstīs ir šāda veiksmīga pieredze, bet Latvijā daudz kas ir citādāks. Kaut vai raksturā mēs esam atšķirīgi no citu tautu cilvēkiem. Arī nodokļi un ražošana pie mums ir cita. Nevar tā vienkārši pārņemt citu cilvēku praksi. Valdībā runā par garīgi slimo cilvēku integrēšanu sabiedrībā. Mums ir bijuši šādi klienti, un no pieredzes varu teikt, ka viņi nespēj paši rūpēties par sevi. Mums šobrīd 80 procenti klientu ir guļoši. Laidīsim viņus dzīvot mājās? Kā viņi vieni izdzīvos? Vai mājas aprūpe būs uzraudzība 24 stundas diennaktī? Tiek teikts, ka par šiem cilvēkiem vairāk jārūpējas bērniem un mazbērniem. Kā lai aprūpē savus vecākus, ja nav vēl pensijas gadi un jāiet darbā? No darba nevar aiziet, jo naudu vajag. Strupceļā nonāk gan vecāki, gan bērni. Pansionāts reizumis ir labākais variants, un nevajag kaunēties. Labāk biežāk atnākt ciemos, nevis šo cilvēku atstāt vienu mājās,” domā R.Muceniece. Viņa neslēpj, ka tuvinieki mēdz būt dažādi un daži par savu māti vai tēvu atceras tikai pensijas dienās. Tādu nav daudz, bet ir. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Desmit gados paveikts daudz

Kategorijas