Viss ātri nāca... Bija... Un ir!

2016. gada 28. oktobris 00:00

165

* * *
Vecāki visādi centās dabūt viņu zem sievas aubes. Tikai viņa palika cieta kā krams. Nadīna atcerējās, ka tēvs Jēkabs Amoliņš pēc dabas bija mazrunīgs un vairāk par visu pasaulē mīlēja zirgus. Parasti viņš nestāstīja, ko redzējis un dzirdējis, bet šoreiz jau pēc izskata varēja manīt, ka nu reiz Jēkabtēvam ir kaut kas sakāms. Lidija, salikusi rokas klēpī, pacietīgi gaidīja.
- Satiku jauno dakteri. Bija ienācis nopirkt maizi. Kopā nācām ārā no bodes. Pienāca arī pie mūsu Bēra un teica, ka tik skaistu zirgu sen neesot redzējis. Tam cilvēkam ir acis īstajā vietā, prot atšķirt mantu, - tēvs lepni beidza savu stāstu.

* * *
- Nu, vai aprunājies? - viņas pārdomas iztraucēja Meldra.
- Jā, kas nu kapos par runāšanos, labāk brauksim tālāk, tur atmiņas vīsies raitāk, jo tad vēl biju jauna, pati saproti, - viņa mazliet smeldzīgi attrauca.
Meldra par tantes lielo mīlestību un traģēdiju bija dzirdējusi un arī par tālāko likteni, ko tante klusēdama bija nesusi.
- Līdz kapusvētku dienai tad jau atkal te iegriezīšos, - klusu atsveicinājās Nadīna un sekoja Meldrai.
Brauca klusēdamas, tā arī bija labāk. Tad Meldra mašīnu iegrieza nelielā sānu ceļā un apturēja. Tālāk gāja kājām. Vispirms abas apstājās pie dzirnavām. Nadīna atcerējās, kā tēvs brauca malt miltus. Arī Meldrai atausa atmiņā bīdelētie miltu maisi un kā viņa, vēl maza meitene būdama, turējās tantei pie rokas un bijīgi skatījās uz noputējušajiem vīriem, kuri atgādināja rūķus. Vēlāk arī Norberts te iegriezās, te bija viņu parastā satikšanās vieta pirms zaļumballēm. “Tagad dzirnavas apklusušas, var jau būt, ka kāds uzņēmīgs cilvēks tām atkal iedotu jaunu spēku, bet ko tas vairs līdzētu?” skumīgi domāja Nadīna. Brīdi vēl pastāvējušas pie pierimušā ūdenskrituma, viņas gāja tālāk uz estrādi. Meldra mācēja stāstīt, ka te bieži notiekot balles, citi pasākumi. Skaisti jau bija, pat sirsniņmājiņa ierīkota! Bet tā vairs nebija Nadīnas jaunība. Acu priekšā atkal pazibēja Norberta staltais stāvs un trakulīgās dejas. Nebija arī tiltiņa, pa kuru varēja pāriet pāri upei un taisni pa taciņu aiziet līdz kapsētai. Meldra atgādināja, kā viņas abas kalnā kāpušas. Nadīna nopūtās. Tiltiņš taču bija arī iecienīts no mīlētāju puses. Izstaigājušas krustu šķērsu balles placi, viņas nogriezās uz Nadīnas tēva mājām. Par mājām tās gan vairs nevarēja saukt - tikai drupas. Laiks bija apstājies šajā mazajā zemes stūrī, apklusuši vēji, nebija vairs ābeļu, nekā no to dienu godības. Un tomēr Nadīnai krūtīs ielija liels svētums. Viņas apmetās āboliņā, kurā dūca kamenes. Nadīna vairāk sev nekā Meldrai klusinātā balsī sāk vērpt iesākto atmiņu kamolu.

* * *
Māte domāja, ka nebūtu slikta partija, ja jaunais lopu dakteris man patiktu. Nākamās dienas pagāja vienā steigā. Pavasaris prasīja dažādus papildu darbus. Pienāca Vasarsvētki, tuvojās Jāņi. Jau divas reizes biju tikusies ar Edvīnu. Tiesa, vairāk garām ejot, bet vienalga samulsu no vīrieša caururbjošā skatiena. Pēdējā reizē viņš jau tiešāk noprasīja, vai varot cerēt uz nopietnāku satikšanos. Šis jautājums mani satrauca. Es nolēmu aprunāties ar draudzeni. Linda baroja vistas un, ieraugot mani, nopriecājās par šo tikšanos. Aicināja istabā nobaudīt tikko cepto kūku. Viņa bija šajā ziņā meistariene. Vienmēr izmēģināja, ja uzzināja jaunu recepti. Nogaršojusi cepumu, iesāku runāt par Edvīnu.
- Ko tu saki par viņu?
- Kā lai to saka... Glīts jau viņš ir, es teiktu, ka vīrietim mazliet par daudz. Varbūt tāpēc mīļākās mainījis kā cimdus, un tagad stāsta, ka nupat pametis otro sievu. Cik tur taisnības, nezinu. Esot arī bērni - viens vai divi, bet tas arī tikai baumu līmenī. Bet, kopumā ņemot, viņš ir izglītots, labi nopelna, kāpēc gan laist garām šādu izdevību? Tāpēc padomā labi, Nadīna, vai ir vērts laist garām savu jaunību. Norberts pat priecātos, - kā aizvien savas domas atklāti pauda Linda.
- Tu tā domā? Iespējams, ka tev savā ziņā ir taisnība.
Brīdi vēl patērgājām, tad šķīrāmies. Tonakt ilgi neaizmigu. Pārdomāju Edvīna uzaicinājumu. Satikšanās iznāca agrāk, nekā bija domāts. Jau nākamajā vakarā māte deva ziņu, ka apslimusi sivēnmāte. Es gan nekādu vainu neredzēju, bet šoreiz nolēmu klusēt. Lai jau māte pēc sava prāta rīkojas. Edvīns atbrauca tieši uz vakariņu laiku. Apskatījies cūku mammu un devis padomu ēdināšanā, viņš kopā ar tēvu aizgāja apskatīties zirgus. Tikmēr māte priecīgi tecēja no klēts uz virtuvi. Un, rosīdamās ap plīti, skaļi prātoja:
- Lai nu saka, ko grib, bet vīrieša cilvēks viens nav dzīvotājs. Izej laukā un nogriez gladiolas, - viņa mani mudināja.
- Māt, viņš taču atbrauca darba darīšanās, ko viņš padomās par mums, - mēģināju atrunāties.
- Kārtīgs cilvēks nedomās neko!
Mātei izrādījās taisnība. Edvīns jutās aizkustināts. Kad vēl tēvs no pagraba uznesa alu, jautrība sita augstu vilni. Atvadoties Edvīns cieši ieskatījās man acīs un ilgi turēja roku savējā. Dīvaini, ka atkal jutu dzīslās bangojam asinis. Biju dzīvāka par dzīvu. Pēc pusgada abi apprecējāmies. Edvīns paziņoja, ka viņam ir dēls, bet es viņu vēl nebiju redzējusi. Kopīgu bērnu mums nav. Plauka rocība, tikai nebija mīlestības. Tā es nīku zem vīra rokas. Protams, ka vēlējos nedaudz laimes, bet Edvīns to izlikās neredzam.
* * *
- Vai, meit, asaras birst, to visu atceroties. Ja nav mīlestības, vismaz cieņas vienam pret otru, tad labāk neprecēties. Pati brīnos, kā es varēju sirdī mīlēt citu un fiziski būt kopā ar patiesībā svešu cilvēku, un nodzīvot 45 gadus! Tiesa, tolaik jau tā nešķīrās.
- Bet, tante, jūs taču abi pārcēlāties uz Līksnu. Māju uzcēlāt. Pa vasarām vēl ciemos braucu, nekā tāda nemanīju, - iestarpināja Meldra un sevī nopriecājās, ka viņai gan ar vīru palaimējies. Vismaz abi apprecējās, mīlestības vadīti.
- Edvīnam Līksnā piedāvāja darbu, es labprāt piekritu. Cerēju, ka ar laiku skumjas par Norbertu aprimsies un varbūt mīlestība apmetīsies jaunajā mājā. Taču nekā - mana mīlestība nobrāztām kājām noskatījās, kā Edvīns mašīnā vizina jauno veikalnieci. Uzvilku ciešāk uz acīm lakatu, lai netenkotu tālāk par manām asarām. Nevienam tās nebija jāredz. Tu teici, ka nekā nemanīji, kad atbrauci ciemos. Gods kam gods, Edvīns rados mācēja būt galants. Viņam bija vienalga - pieaudzis vai bērns, galvenais sevi parādīt no labās puses. Bet, kad palikām divi, tad jutos kā verdzene. Gribēju, lai nāk palīgā pastrādāt siltumnīcā, bet viņš izlikās, ka nav dzirdējis, un sasmaržojies lepni iekāpa mašīnā. Reizēm gulēt netiku pat pēc pusnakts - vajadzēja sagaidīt mājās. Tad notika nelaime - Edvīns cieta avārijā. Iznācis no slimnīcas, viņš vairs nebija staigātājs. Tad tikai man sākās īstas mocības. No viņa varēju paglābties tikai virtuvē. Labi, ko nu vairs atcerēties tik skumjas lietas. Te jādomā par gaišajiem gadiem, kad biju kopā ar Norbertu, viņa dēļ taču šoreiz braucu, - saņēmusi sevi rokās, noteica Nadīna. - Rīt kapusvētki, brauksim mājās, - Nadīna mudināja Meldru.
Labi izgulējusies Meldras saklātajā gultā, Nadīna no rīta piecēlās līdz ar pirmajiem saules stariem. Izgājusi pagalmā, viņa kāri ievilka spirgto gaisu. Tad, pie akas noskalojusies, pagājās uz meža pusi. Kājas pašas nesa uz zināmo gaileņu vietu. Tikai pienākusi pie sēņu pudura, attapās, ka nav līdzi ne groza, ne spaiņa. Daudz nedomādama, Nadīna novilka brunčus un, izveidojusi kaut ko līdzīgu traukam, nadzīgi metās vākt meža balvu. Lasīdama atcerējās, kā viņa kopā ar Norbertu bija stundām klīdusi pa mežu. Tās bija svētīgas pastaigas. Reiz viņi bija uzgājuši zemenes - to bija tik daudz, ka varēja lasīt no vietas. Toreiz Norberts ziedoja savu cepuri. Salasījusi gailenes, Nadīna tikai tagad attapās, ka viņas gados tādai pusplikai labāk nevienu svešu nesatikt.
Meldra jau rosījās pa virtuvi, kad, rasā nobridusies, ar sēņu nastu ienāca Nadīna.
- Tante, kur tad tu tādā paskatā un vēl ar tādu vairumu sēņu? - Meldra, izbrīnā iepletusi acis, jautāja.
- Vai tad slikti? - šķelmīgi atsmaidīja Nadīna.
Tā kā līdz kapusvētkiem vēl bija trīs stundas, tad, paēdušas sātīgas brokastis, abas naski ķērās pie sēņu tīrīšanas un gatavošanas. Meldra priecājās, ka pie jaunajiem kartupeļiem būs gailenes, un šim gadījumam par godu arī divi pavasara gailēni jau bija gatavi šmorēšanai. Drīz abām sievietēm pievienojās Vitauts un viņi trijatā aizbrauca uz kapusvētkiem. Vēlreiz sasveicinājusies ar Norbertu, Nadīna pēkšņā jūtu uzplūdā pieliecās un paņēma sauju zemes, ko rūpīgi ietina kabatlakatiņā...
Pēc pusdienām, kurās bez Nadīnas bija vēl radu pulciņš, viņa posās mājup. Ceļasomā bez Meldras iedotajiem labumiem bija vēl pašas lasītās sēnes, bet galvenā manta tomēr Nadīnai bija zemes sauja no Norberta kapu kopiņas. Ar to viņa gribēja arī apgulties mūža mājā, kad tā stunda būs situsi. Meldra tanti aizveda uz autobusu, un Nadīna nopriecājās, ka Laima savu meitu ir izaudzinājusi par kārtīgu cilvēku un labu ārsti. Izrakstīja vēl jaunas zāles asinsspiediena pazemināšanai. Viņas vērīgā acs pamanīja, kā kapos cilvēki ar cieņu sveicināja Meldru. Viņas sirsnīgi atvadījās. Meldra piekodināja zvanīt, tiklīdz atgriežas mājās. Nadīna iekāpa autobusā. Visu ceļu viņa turēja rokā kabatlakatiņu un laimīgi smaidīja.
Beidzot viņa bija mājās. Piezvanījusi Meldrai, ka viss ir kārtībā, Nadīna vēl sagaidīja kaimiņieni un tuvāko draudzeni Grietu, lai pārrunātu vietējos jaunumus. Nadīna apgūlās gultā un pārdomāja savu dzīvi - nekā tur iepriecinoša nebija.
Turpmāk – vēl!

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Viss ātri nāca... Bija... Un ir!

Kategorijas