Atstāt aiz sevis skaistas pēdas

2016. gada 4. novembris 00:00

2224

“Nekad nebūtu domājis, ka manu darbu novērtēs ar valsts augstāko apbalvojumu,” tā par piešķirto Triju Zvaigžņu ordeņa pirmās pakāpes (zeltītu) goda zīmi par nopelniem Latvijas valsts labā sarunā laikrakstam atzīst 29. Ziemeru mazpulka vadītājs un Alūksnes novada mazpulku koordinators Jānis Bērtiņš. Kad gandrīz pirms 20 gadiem viņš piekrita Ziemeru skolā organizēt mazpulka darbu, neviens pat iedomāties nevarēja, ka aktīvā un radošā rosīšanās vainagosies ar godu būt vienam no labākajiem mazpulkiem valstī un vadošajam mazpulkam novadā.
Kopā ar J.Bērtiņu par viņa darba novērtējumu priecājas daudzi līdzcilvēki. Arī mūsu sarunas laikā vairākkārt atskan telefona zvani ar apsveikuma un pateicības vārdiem. Augsto valsts apbalvojumu viņš saņems valsts svētkos 18.novembrī Rīgas pilī.
- Mazpulku dibinājām 1997.gada maijā pēc toreizējā pagasta padomes priekšsēdētāja Viļa Pauliņa iniciatīvas. Tiku uzaicināts uz pagasta padomes sēdi, kurā man piedāvāja kļūt par mazpulka vadītāju. Daudz nedomājot, piekritu, lai gan zināšanu par to, kas ir mazpulks un kā jāorganizē tā darbs, nebija. Izpētīju pieejamos dokumentus, arī vēstures liecības, un jau tā paša gada rudenī uzsākām aktīvu darbu. Skanot svinīgajam mazpulcēnu solījumam un plīvojot mūsu jaunizveidotā mazpulka karogam, mazpulcēnu godā uzņēmām 24 bērnus. Pētot mazpulka vēsturi, noskaidrojām, ka mazpulks kādreiz skolā jau bijis un tam piešķirtais numurs bija 29., ko mēs arī pārņēmām. Tikai nesen atklājās, ka Kaktiņu skolā bijis mazpulks ar pavisam citu numuru. Acīmredzot, dibinot un atjaunojot mazpulkus, numerācija nesaglabājās, bet tika piešķirta no jauna. Tomēr mēs palikām pie iemīļotā 29. kārtas numura, kas nav nepareizi.
- Kāda ir mazpulka būtība?
- Mazpulka būtība ir iemācīt darīt darbiņu. Mazu vai lielu darbu, bet to darīt no sirds un ar patiku. Var arī pārfrāzēt – iemācīties darot. Tam seko citi uzdevumi – mīlēt savu dzimto skolu, sētu, ģimeni, sajust savu vietu ģimenē, būt latviskiem un ar pilsonisku apziņu. Mazpulka pamatā ir četru lapu āboliņš, kas simbolizē prātu, sirdi, rokas un veselību. Mazpulks dod pirmās iemaņas saimniekot laukos – turēt tīru savu pagalmu, izravēt puķu dobi, uzklāt baltu galdautu uz galda, gaidot viesus.
- Kāda ir mazpulcēnu ikdiena?
- Skolā jaunais mācību gads sākas septembrī, bet mazpulcēniem jaunā darba cēliena sākums ir janvārī. Pavasarī mazpulku vadītāji pulcējas konferencē, kur tad visi kopā izlemj, kāda būs gada tēma, audzēsim burkānus, ķiplokus vai kartupeļus. Vasara ir laiks, kad ne vien jāīsteno projekti - jāaudzē kādas konkrētas lietas, bet arī visi mazpulcēni kopā tiekas nometnē “Visu daru es ar prieku” un sporta spēlēs. Savukārt rudenī atskaitīties par padarīto un izvērtēt savu darbu tiekamies projektu forumā. Projekts nenozīmē tikai, piemēram, audzēt ķiplokus, bet izzināt, kur un kā ķiploks labāk aug, kāpēc šogad bijusi labāka vai sliktāka raža, kāda katrai šķirnei garša, ko no tā var pagatavot un ko labu tas dara mūsu veselībai - audzēt ķiploku un līdztekus izzināt visu ap to. Piemēram, viena meitene bija izpētījusi, ka pēc ķiploku ēšanas, uzēdot no rīta šokolādi, izzudīs raksturīgā smaka. Tas ir ļoti interesanti, un bērniem patīk šī pētniecība. Tagad audzēšana notiek savās mājās, bet kādreiz to darījām lauciņos pie skolas, līdz dienesti to aizliedza. Bija gadi, kad izaudzēto produkciju varējām pārdot “Ezerkauliņiem” un bērni guva pirmās iemaņas biznesā. Mazpulkā iestāties var visi bērni, neviens netiek šķirots vai atraidīts. Reizumis tie nav tie paklausīgākie un nākas ar viņiem pasēdēt uz viena dīvāna, lai izrunātos – uzklausītu un palīdzētu. Ienākot mazpulka radošajā vidē, šie nepaklausīgie bērni mainās, viņi sajūt, ka var tā kā visi citi – pagatavot kaut ko radošu un skaistu. Ja dod iespēju, tad arī sanāk. Iet mājās mirdzošām acīm un pilnām rokām paša darinātu darbu.
- Ziemeru mazpulkam ir arī savas tradīcijas.
- Ziemeru mazpulkā ir stingras tradīcijas. Taču tradīcijas nedrīkst iesīkstēt. Tradīcijas ir jāaudzē kā koks – jāpapildina ar kaut ko jaunu un neparastu. Mazpulkā ir lietas, kuras visi dara vienādi, bet mēs savā mazpulkā esam radījuši paši savas tradīcijas, kuras atzinīgi novērtējuši citi mazpulki un nu jau pārņēmuši arī sev. Tāda ir mazpulcēnu svinīgā solījuma nodošana, ko organizējam kā skaistu publisku pasākumu, kur kopā ar jauno mazpulcēnu ir viņa ģimene un draugi. Otrs ir manis izdomāts konkurss “Zemes meita un Zemes dēls”, kur dažādu latvisku uzdevumu ceļā noskaidrojam labākos mazpulcēnus. Pēdējos gados šo konkursu rīkojam kopā ar Alūksnes novada un tuvāko novadu mazpulkiem. Mazpulka organizācijai ir arī savi apbalvojumi – goda nominācija “Augsim!”, ko var saņemt, ja bērns ir vismaz piecus gadus aktīvi darbojies mazpulkā, ko apliecina saņemtie sertifikāti. Savukārt augstākais apbalvojums ir Zemkopības ministrijas konkursa “Sējējs” nominācija “Rītdienas sējējs” un “Rītdienas sējējs – mazpulks”, kas veltīta mazpulka darbam. Šo nomināciju saņēmuši vairāki čakli Ziemeru mazpulka bērni un arī pats mazpulks. Lepojos, ka pēc mazpulka gaitām te, Ziemeros, viņi dodas Rīgas dzīvē un turpina arī tur aktīvi darboties.
- Ilgu laiku Ziemeru mazpulks bija vienīgais novadā (kādreizējā rajonā). Ziemeriešu aktīvā darbošanās bija labs piemērs, lai arī citviet nodibinātos mazpulki.
- Kad man Mazpulku padome lūdza kļūt par rajona mazpulku koordinatoru, nodomāju, ko lai es te koordinēju. Daudz svarīgāk man likās sakārtot finansējuma jautājumus. Panācu to, lai pašvaldības Izglītības pārvaldē atvēlētu mazpulkam budžeta līdzekļus. To es uzskatu par savu svarīgāko darbu kā mazpulka koordinatoram. Tam sekoja tikšanās ar skolu vadībām, aicinot skolās dibināt mazpulkus. Pirmais man atsaucās Strautiņu mazpulks, tam sekoja Ilzenes, Liepnas, E.Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas, Mārkalnes mazpulki un beidzot pēdējais zelta grauds manā vārpā ir Bejas mazpulks, kurš mani uzskata par sava mazpulka krusttēvu. Diemžēl līdz ar skolas likvidāciju esam zaudējuši Mārkalnes mazpulku. Ļoti žēl.
- Ko bērniem dod šī darbošanās?
- Domāju, ka ikviens mazpulkā pavadīto laiku atceras vienīgi labām atmiņām. Kad satieku kādu izaugušu mazpulcēnu, viņi to vien saka man, cik interesanti bija mazpulkā. Ir pateicīgi par visu. Pie tam viņi ar lielu prieku arī savus bērnus iesaista mazpulka aktivitātēs. Ir dubults prieks par šo atgriezenisko saikni. Katru gadu mazpulks piedalās Pļaujas svētkos Ates muzejā. Ja pirmajā gadā bērns izskrien cauri visam un saka, ka nav ko redzēt, tad otrajā gadā jau pamēģina linus kult, trešajā gadā – skrien man pretim slapjš un priecīgs, jo esot veļu mācījies mazgāt. Ir jāpiedalās, jābrauc, jāredz, tad arī radīsies interese. Ja sēdēsi mājās, neko neredzēsi. Mazpulkā ir daudz šo iespēju - braukt, piedalīties un redzēt. Šogad Pļaujas svētki Atē bija ļoti īpaši. Bērni to visu redz un mācās. Tā bērniem rodas latviskuma sajūta.
- Kādu redzat mazpulka nākotni?
- Ja nākotnes nav skolai, tad tādas nav arī mazpulkam. Ja vērtē lēmumu par statusa maiņu skolai, turpat līdzās var skatīt jautājumu – kāds statuss nākotnē būs mazpulkam. Nav mazpulka bez mazpulcēniem. Varbūt tas nākotnē veidosies kā novada mazpulks. Būs centrālā vieta, ēka, dārzs, darbnīcas, kur visi mazpulcēni tiksies un kopā darbosies. Bet tā ir tikai mana fantāzija. Mēs esam lauku jaunatnes stūrakmens, tādēļ nedrīkst to visu zaudēt. Vajag vietu, kur jauniešu smeltos latvisko dzīvesziņu un saimniekošanas prasmi.
- Jūsu dzimtā vieta ir Grundzāle. Kā nonācāt Alūksnē?
- Pirmās septiņas klases mācījos Grundzāles skolā, tālāk - Gaujienas vidusskolā. Pēc skolas apsolvēšanas vienu gadu strādāju Grundzāles skolā par vecāko pionieru vadītāju, lai gan nebiju komjaunietis, bet biju spiests par tādu kļūt, lai dabūtu šo darbu. Iestājos Liepājas pedagoģijas institūtā, bet no pirmā kursa mani paņēma padomju armijā. Nodienēju nepilnus trīs gadus, līdz Grundzāles skola pieprasīja mani atpakaļ darbā. Strādāju par dažādu priekšmetu skolotāju, līdz pieņēma normu, ka jāstrādā tikai tajā priekšmetā, ko esi mācījies. Tas nozīmēja, ka man jāzaudē darbošanās lauciņos un siltumnīcā, kas man bija sirdslieta un arī labi padevās. Vedējtēvs, kolhoza priekšnieks, manīja manu aizraušanos un aicināja strādāt kolhozā par dārznieku lielajās Palsmanes siltumnīcās. Jaunības dullumā, zinot, ka nemācīšu bioloģiju un ķīmiju, un zaudēšu lauciņus, aizgāju arī. Sāku sev pārmest, kas es par dārznieku bez diploma, tādēļ iestājos Bulduros dārzkopības tehnikuma filiālē. Tur iepazinos ar Alūksnes puses puišiem, brāļiem Jāni un Guntaru Rateniekiem. Jānis piedāvāja man nākt strādāt uz padomju saimniecību “Alūksne”, kas Kolberģī grasījās celt jaunas siltumnīcas. Man piedāvāja būt visā klāt - sākot no siltumnīcas plānošanas līdz stādu audzēšanai. Uzcēlām siltumnīcas ēku, sāku audzēt tomātus, gurķus un arī neļķes, rozes un mārtiņrozes. Viens ir izaudzēt skaistus ziedus, otrs – tos pārdot. Alūksnē šo ziedu bija stipri par daudz. Meklēju tirgu Igaunijas pusē. Dzīves netaisnību dēļ no darba aizgāju. Tomēr Alūksnē paliku un pēc kāda laika sāku strādāt Ziemeru pamatskolā dārzniecībā par dārznieka palīgu. Ne vienu mirkli neesmu nožēlojis, ka paliku Alūksnē. Man patīk dzīve šeit. Vienmēr esmu tiecies pēc skaistā savā dzīvē. Man gribas, lai vide ap mani ir skaista, tādēļ ar lielu degsmi veidoju dekorācijas, arī lielākas instalācijas, kas priecē cilvēkus. Gribas atstāt aiz sevis skaistas pēdas. Būtiskākais ir cilvēka sirdī. Ir tikai dažādas šī būtiskuma izpausmes. Man ir nepieciešama radoša darbošanās. ◆

Vizītkarte
◆ Vārds, uzvārds: Jānis Bērtiņš.
◆ Dzimšanas laiks, vieta: 1943.gada 28.jūnijs, Smiltene, audzis Grundzāles pagastā.
◆ Ģimene: meita Lāsma un dēls Kaspars, četri mazbērni un viens mazmazbērns.
◆ Nodarbošanās: 29. Ziemeru mazpulka vadītājs un Alūksnes novada mazpulku koordinators.
◆ Dzīves moto: mammas vairākkārt teiktie vārdi: “Jānīti, esi labs. Visās lietās esi labs. Labs pret cilvēkiem, labs pret bērniem, labs pret darbu, maizīti, ko ēdīsi.”

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Atstāt aiz sevis skaistas pēdas

Kategorijas