Jubileju sagaida ar jauniem izaicinājumiem

2010. gada 5. februāris 10:53

549

Šogad pašmāju basketbola čempionāts atzīmē 25 gadu jubileju. Par godu apaļajai gadskārtai svētdien pulksten 15.00 Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas sporta zālē notiks simboliska spēle starp Alūksnes un Apes novadu veterāniem. Starp viņiem būs arī Alūksnes Bērnu un jaunatnes sporta skolas direktors Juris Iesalnieks, kura vadītais basketbola klubs šosezon debitējis novada turnīra organizēšanā. Ideja sapulcināt kopā kādreizējos rajona čempionāta dalībniekus radusies tāpēc, ka ne reizi vien abas komandas kļuvušas par turnīra kulminācijas „vaininiecēm”, cīnoties par galveno titulu finālā. „Pagaidām komandas vēl komplektējas, tomēr ceru, ka tie, kas saglabājuši veselību, drosmi un gribēšanu, piekritīs uzspēlēt, atceroties laukumā pavadītos gadus,” viņš saka.

- Kā paši veterāni attiecas pret piedāvāto iespēju?- Reakcijas ir dažādas. Vieni ir patīkami pārsteigti un atgriešanos laukumā gaida ar nepacietību. Citi atkal ir satraukušies, jo gadiem neko nopietnu nav darījuši. Man pašam tas ir mēģinājums izveidot veterānu komandu, kas Latvijas basketbolā ir diezgan populāras. Jā, mēs esam patālu no Rīgas, bet tas nenozīmē, ka mums savos 40, 50 vai vairāk gados uzreiz vajag norakties krūmos. Latvijā notiek dažādas sacensības, kas domātas tieši spēlētājiem no 40 gadu vecuma. Tagad uzspēlēsim vienu spēli, un tad jau manīs, kā izskatāmies. Varbūt tas kļūs par pirmo soli pašiem savas komandas izveidei, ar kuru piedalīties kādā turnīrā. Savulaik mēs jau spēlējām kopā. Vietējās sacensībās pārstāvējām katrs savu komandu, bet uz valsts mačiem braucām kopā. Jāteic, ka diezgan labi izskatījāmies un nemaz tik švaki nebijām. - Kādi šie 25 gadi bijuši basketbola kustībai Alūksnē?- Pakāpeniski esam attīstījušies. Daudz ko deva tas, ka dažas sezonas Alūksnē nostrādāja leģendārais spēlētājs un treneris Maigonis Valdmanis. Kad beidza pastāvēt VEF meistarkomanda, viņš palika bez darba. Pateicoties tālaika basketbola entuziastiem Ērikam Grosam, Ainaram Melderam un Edvīnam Strickim, viņu izdevās piesaistīt Alūksnei kā treneri. Kad es deviņdesmito gadu vidū ierados Alūksnē kā jauns spēlētājs, M.Valdmanis jau bija priekšā. Mūsu komanda spēlēja amatieru līgā, kas toreiz saucās citādāk. Vairākas sezonas no vietas cīnījāmies par trijnieku. Pietrūka pavisam nedaudz, lai tiktu vienu līgu augstāk. Vēlāk komanda pajuka, gan finansiālu apsvērumu dēļ, gan tāpēc, ka tolaik mums vēl nebija savas sporta skolu sistēmas, līdz ar to – trūka jaunās paaudzes. Tie puiši, kas atnāca uz mūsu komandu, bija labi, tomēr viņiem nebija vajadzīgās prakses no bērnības. Pamazām arī paši bijām kļuvuši vecāki. Sapratām, ka nepieciešama paaudžu maiņa, tāpēc nolēmām uzsvaru likt uz jaunajiem. Vairāk lasiet laikraksta "Alūksnes Ziņas" 5.februāra laikrakstā.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Jubileju sagaida ar jauniem izaicinājumiem

Kategorijas