7. Siguldas kājnieku pulka atstātais mantojums Alūksnes pilsētai

2016. gada 11. novembris 00:00

1368

Alūksnieši var būt lepni un bagāti, ka savulaik pilsētā ir bijis 7. Siguldas kājnieku pulks, par kura atstāto kultūras mantojumu varam priecāties joprojām. 7. Siguldas kājnieku pulks bija Latvijas armijas vienība Latgales divīzijas sastāvā laika posmā no 1919. līdz 1940.gadam. Brīvības cīņās krituši 68 pulka karavīri, ar Lāčplēša Kara ordeni apbalvoti 85 pulka karavīri. Godājot pulka karavīru piemiņu un zemu noliecot galvas par viņu paveikto Brīvības cīņu laikā, šoreiz Lāčplēša dienā un valsts svētku nedēļā ielūkosimies labajos darbos, ko pulks paveica Alūksnes pilsētā.

Kāpēc Alūksnē Siguldas pulks?
7. Siguldas kājnieku pulks tika izveidots 1919.gada 20.jūnijā. Pulka komplektēšanai vajadzīgais sastāvs tika izlasīts no Ziemeļlatvijas brigādes rezerves bataljoniem Rūjienā un Naukšēnos. Ar brigādes komandiera pulkveža Jorģa Zemitāna rīkojumu, Cēsu kauju priekšvakarā, tika saformēta kaujas grupa divu bataljonu sastāvā, kura sākumā tika nosaukta par pulkvežleitnanta Dankera nodaļu. Pēc dažām dienām nodaļu pārdēvēja par 3. Jelgavas kājnieku pulku, kas devās uz Tallinu, kur tam izsniedza šaujamieročus, pēc tam uz Liepāju. Pulka sākotnējais sastāvs bija 22 virsnieki un 1580 instruktori un kareivji. Pulka pirmais komandieris bija pulkvežleitnants Oskars Dankers. No 25.augusta pulks tika pārdēvēts par 7. Siguldas kājnieku pulku un tam pievienoja Ziemeļlatvijas brigādes rezerves bataljonu.
“Bieži ir dzirdēts jautājums, kādēļ Alūksnē tika izvietots 7. Siguldas kājnieku pulks, jo nesaskata saistību ne ar Siguldu, ne ar Alūksni. Skaidrojums ir, ka 3. Jelgavas kājnieku pulks jau pastāvēja, bet divi pulki ar vienādiem nosaukumiem būt nevarēja, tādēļ šis tika pārdēvēts par 7. Siguldas kājnieku pulku. Liepājā palika 2. un 8.rota, Ventspilī – 6.rota, pārējais pulks devās uz Rīgu, kur piedalījās Bermontiādē, aizstāvot Rīgu, pēc tam piedalījās Jelgavas atbrīvošanas cīņās. Pēc Jelgavas atbrīvošanas pulks tur pavadīja Ziemassvētku brīvdienas. Pēc tam kājām devās uz Olaini, lai viņus neviens nepamanītu, bet no Olaines ar vilcienu brauca uz Liteni. Tur pulks izvietojās pa dažādām vietējām muižām, pulka uzdevums bija aizstāvēt Latvijas austrumu robežu, ko tas arī izdarīja. 1920.gada 27.janvārī ir pēdējā lielā cīņa, kurā pulks atspiež ienaidnieku uz Krievijas robežu,” stāsta vēsturniece Linda Safranoviča.

Lielākais pulks Latvijas
armijā
1921.gadā tika nolemts, ka 7. Siguldas kājnieku pulks jāizvieto Alūksnē. Pulku izmitināja Alūksnes Jaunajā pilī, kur tam bija štābs, privātās mājās un citās dzīvesvietās.
Pēc miera noslēgšanas ar Krieviju pulks vēl uzturas Latvijas austrumu pierobežā, kur līdz robežsardzes vienību ierašanās brīdim veic robežas apsardzību. 1921.gada janvārī pulku pārvieto uz Alūksnes - Gulbenes rajoniem. Šajā laikā pulku skar demobilizācija, un jau 1921.gada 1.aprīlī pulks ir reorganizēts atbilstoši miera laika štatam - sākotnēji viena bataljona sastāvā: Alūksnē ir pulka štābs, 2., 3. un 4.rotas, ložmetējnieku komanda, sakarnieku komanda, komandiera komanda un saimniecības daļa, savukārt Gulbenē - 1.rota un saimniecības komanda ar darbnīcām.
1921.gada vasarā Alūksnē tiek formēts II bataljons. Sākotnēji pulkam nav savu telpu un apakšvienības tiek izvietotas bijušajās muižnieku pilīs, krogos, viesnīcās un privātās mājās. 1922.gada pavasarī pulks ir saformējis III bataljonu (III Tukuma bataljons, kas ir komplektēts no 13. Tukuma pulka I bataljona). 1923.gadā tiek uzceltas pirmās (divstāvu) kazarmas Alūksnes ezera krastā un moderna pirts ēka. Daļa vienību tomēr paliek vecajos izvietojumos, kamēr 1929.gadā uzceļ otru (trīsstāvu) kazarmu ēku.
7.rotu no Gulbenes pārceļ uz Liepnu un izvieto privātās telpās. Ar laiku 7.rotu pārceļ uz Balviem un Liepnā izvieto 2.rotu. III bataljonu no Gulbenes 1935.gada oktobrī pārceļ uz Viļaku, kur izvieto jaunuzceltajās kazarmās. Gulbenē, savukārt, tiek izvietots 11. Dobeles kājnieku pulka bataljons, kuru ieskaita pulkā kā IV bataljonu. Ar šo brīdi 7. Siguldas kājnieku pulks ir lielākais pulks Latvijas armijā ar četriem kaujas bataljoniem.

Par pulka karogu un
pieminekli
Pulkam pirmo karogu dāvināja Siguldas pilsēta 1923.gadā. Karoga averss ir zilā krāsā ar uzrakstu “7. Siguldas kājnieku pulks”, reverss - oranžā ar pulka devīzi “Šurp, jaunekli, ar vēja spārniem trauc, kad Latvija tev’ brīvīb’s karā sauc.” 1938.gadā Siguldas pilsēta pasniedza pulkam jaunu karogu pirmā nolietotā vietā. Savukārt Alūksnes pilsēta dāvāja pulkam sudraba tauri. Pateicībā par to pulks dāvāja divus karogus, ko darināja pulka karavīru sievas: vienu saņēma Siguldas ģimnāzija, otru - Alūksnes ģimnāzija. Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas direktore Daina Dubre-Dobre atzīst - ģimnāzija ir lepna, ka var glabāt šo pulka mantojumu. “Karoga oriģināls padomju laikā ir pabijis Amerikā, vēlāk atgriezts. Lai karoga oriģinālu saglabātu, esam izgatavojuši kopiju, ko izmantojam ikdienā,” saka D.Dubre-Dobre.
1923.gadā 7. Siguldas kājnieku pulks Alūksnes ezera krastā izbūvēja pieminekli kritušajiem pulka karavīriem. 1923.gada 20.jūnijā to atklāja toreizējais Latvijas Valsts prezidents Jānis Čakste. Pēc mākslinieka K.Miesnieka meta tika izveidots astoņus metrus augsts granīta obelisks, ko pulks izveidoja par saviem līdzekļiem. Uzraksti uz pieminekļa vienā pusē: “Par Latviju kritušajiem 7. Siguldas kājnieku pulka karavīriem 1919-1920”, otrā pusē: “Labāk manu galvu ņēma nekā manu tēvu zemi”. Frontāli - krustots zobens ar vairogu uz granīta obeliska. Pieminekļa uzkalniņu izveidoja pulka karavīri. Padomju laikā 1953.gadā pieminekli nojauca, taču 2009.gadā ar Alūksnes Brāļu kapu komitejas vadītāja Ulda Veldres iniciatīvu tas tika atjaunots. Atjaunoto pieminekli atklāja 2009.gada 16.oktobrī toreizējais Latvijas Valsts prezidents Valdis Zatlers.
Neatņemama Alūksnes Lielo kapu sastāvdaļa ir Garnizona kapi, kurus arī izveidoja 7. Siguldas kājnieku pulks. Garnizona kapi tika iesvētīti 1932.gada 11.novembrī. Kapos apbedītas starpkaru perioda militārpersonas un Ziemeru kaujās (1941.gads) kritušie. Padomju varas gados Garnizona kapus bija aizliegts apmeklēt, novietot tur ziedus un svecītes. 1986.gadā kapi tika attīrīti un labiekārtoti. Katru gadu 11.novembrī Garnizona kapos norisinās piemiņas brīži.

Devums Alūksnei
“7. Siguldas kājnieku pulkam mums ir jāpateicas par to, ka starpkaru periodā alūksniešu dzīvi viņi ir padarījuši daudz labāku, bagātinājuši kultūras dzīvi, bija savs kinoteātris, pilsētā varēja iegādāties daudz preču, jo bija karavīru veikals. Pulks regulāri kopa Alūksnes muižas parku, ierīkoja ceļus, veica sakopšanas darbus, radīja dažādus objektus, pulkam bija savs orķestris. Piemēram, ne katrs alūksnietis šodien zina, ka tieši 7. Siguldas kājnieku pulks Alūksnē 1937.gadā uzbūvēja Saules tiltu.
Pulks uzbūvēja arī paviljonu “Pulka telts” Tempļa kalnā, kas līdz mūsdienām gan nav saglabājusies. Toreiz līdzīgu telti uzbūvēja arī tagadējās Kājnieku skolas teritorijā. Teltī muzicēja pulka orķestris, kurš piedalījās ļoti daudzos Alūksnes pasākumos. Tieši 7. Siguldas kājnieku pulks Alūksnē sāka tradīciju, ka pēc kapusvētkiem alūksnieši pulcējas uz koncertu Tempļa kalnā. Koncertā vienmēr muzicēja pulka orķestris vai arī tika izrādīta pulka iestudēta izrāde,” stāsta L.Safranoviča.
7. Siguldas kājnieku pulks izbūvēja arī Gaisa jeb Veļu tiltu Tempļa kalna parkā. Daudzi alūksnieši nemaz nezina, ka savulaik Tempļa kalnā šāds tilts bijis, kas savienoja Tempļa kalna gravu no Saules tilta puses ar Veļu gravu no skatu torņa un kapsētas puses.
“Tempļa kalna parku 7. Siguldas kājnieku pulks nodēvēja par Senču parku – tam bija jākļūst par vietu, kur ģimenēm atpūsties, ļauties pastaigām, dabas baudīšanai, aplūkot dažādus objektus. 7. Siguldas kājnieku pulks ir neatņemama Alūksnes kultūrvēstures mantojuma sastāvdaļa, kas katram alūksnietim jāatceras un jāgodā, pastaigājoties pa Tempļa kalna parku un citviet,” saka L.Safranoviča.
7. Siguldas kājnieku pulka atstāts mantojums ir arī skatu tornis Tempļa kalnā. 1938.gada 7.aprīlī Alūksnes tūrisma veicināšanas un labierīcības komitejā 7. Siguldas kājnieku pulka komandieris pulkvedis Vilis Spandegs paziņoja, ka ir uzsācis skatu torņa būvi Tempļa kalna parkā, kas kalpos tūrismam, kā arī pulkam mācību nolūkos. 1938.gada 15.decembrī tika atklāts 40 metrus augsts skatu tornis. 2014.gadā pulka skatu torņa vietā tika uzcelts jaunais skatu tornis.

Par pulku stāsta izstāde muzejā
7. Siguldas kājnieku pulka vēsturē un paveiktajā aicina ielūkoties arī Alūksnes muzejs, kur kopš 5.novembra skatāma jauna izstāde “7. Siguldas Kājnieku pulka mantojums Alūksnē”. Tā sniedz informāciju par pulka veidošanos un kara gaitām Brīvības cīņās, par darbību Alūksnē 20.gadsimta divdesmitajos līdz trīsdesmitajos gados. Alūksnes muzejs īpaši skolu jaunatni aicina apmeklēt jauno izstādi, lai stiprinātu patriotismu pret savu pilsētu un valsti.
Alūksnes muzeja izglītojošā darba un darba ar apmeklētājiem speciāliste Diāna Pelaka atzīst, ka izstādē apskatāmi karavīru tērpi, personiskās lietas, sadzīves priekšmeti un dokumentāla informācija no Latvijas Kara muzeja un Alūksnes muzeja krājumiem. “Ir skatāms arī 7. Siguldas kājnieku pulka albums, ko muzeja rīcībā uz izstādes laiku nodevusi Nacionālo Bruņoto Spēku Kājnieku skola, kurai to deponēja Latvijas Kara muzejs. Karavīru formas tērpi ir no Latvijas Kara muzeja krājuma. Jāatzīst, ka muzejos – gan Alūksnes, gan Kara muzejā – ir salīdzinoši maz akcentētu lietu, kas raksturotu 7. Siguldas kājnieku pulka karavīrus. Planšetes izstādei tapušas ar vēsturnieces Lindas Safranovičas gādību. Izstādē skatāms arī lauka telefons, kas savulaik atrasts Mārkalnes pagastā,” stāsta D.Pelaka.
Iepriekš izstāde par 7. Siguldas kājnieku pulku Alūksnes muzejā bijusi pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados. Jaunā izstāde būs skatāma līdz nākamā gada janvārim un, iespējams, paliks kā muzeja pastāvīgā izstāde. “Ir izstrādāta arī muzejpedagoģiskā programma par 7. Siguldas kājnieku pulku, Brīvības cīņām, tādēļ gaidām muzejā skolu jaunatni. Jāuzsver, ka 11.novembrī izstādi varēs apmeklēt par brīvu un būs iespēja vērot arī dokumentālās filmas,” saka D.Pelaka.
Vēsturniece Linda Safranoviča piebilst, ka izstāde, kas šobrīd skatāma Alūksnes muzejā, stāsta par 7. Siguldas kājnieku pulka atstāto mantojumu Alūksnē, bet plašāka izstāde par pulku tiks gatavota uz 2018.gadu par godu Latvijas simtgadei. ◆
* Raksta tapšanā izmantoti materiāli no Alūksnes muzeja izstādes un brīvās enciklopēdijas “Vikipēdija”.

Glabā atmiņas par tēva gaitām
7. Siguldas kājnieku pulkā

Alūksnietes Velgas Podnieces tēvs Hugo Tams savulaik dienējis
7. Siguldas kājnieku pulkā.
“Tēvs dzimis Alūksnē, dzīvojis Bejas “Smiķos”, mācījies Alūksnes igauņu skolā, jo viņš bija igaunis, tad Alūksnes vidusskolā, tehnikumā Rīgā. Mūžu veltījis ceļu būvei – sācis kā ceļu meistars un līdz pat galvenajam inženierim Alūksnes ceļu daļā. Strādājis arī citviet Latvijā – Bauskā, Kuldīgā un citur. Kā jau visiem, arī tēvam jaunības gados bija jāiet armijā. Viņš bija 7. Siguldas kājnieku pulkā. Par šo laiku tēvs ģimenei neko nestāstīja – tā nebija pieņemts: mainījās laiki, un viņš sargāja savus bērnus. Tomēr albumā atstātās fotogrāfijas liecina, ka tēva laiks pulkā bijis no 1934. līdz 1936.gadam,” stāsta V.Podniece.
V.Podnieces tēvs pulkā dienējis miera laikā un nav piedalījies Brīvības cīņās, bet arī viņa roka pielikta, lai taptu 7. Siguldas kājnieku pulka atstātais kultūras mantojums Alūksnei. “Tēvs ir piedalījies Saules tilta būvniecībā, Tempļa kalna parka sakopšanā un citos darbos. Pārņem lepnums un gandarījums, ikdienā apmeklējot šīs vietas Alūksnē un zinot, ka tēvs arī piedalījies to tapšanā. Ir fotogrāfijas, kurās redzams, ka pulka karavīri laiku pavadījuši arī vasaras nometnē Litenē treniņu un atpūtas nolūkā. Tēva aicinājums nebija armija – viņa aicinājums bija būvēt ceļus, tiltus, tādēļ 7. Siguldas kājnieku pulkā viņš pavadīja trīs gadus. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas tēvs kopā ar domubiedriem vienmēr piedalījās atceres pasākumos Alūksnē, Bejā, Veclaicenē, Igaunijā. Mūžībā tēvs aizgāja 1998.gadā. Tās ir manas atmiņas, kas tiks saglabātas un nodotas bērniem un bērnu bērniem,” saka V.Podniece.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

7. Siguldas kājnieku pulka atstātais mantojums Alūksnes pilsētai

Kategorijas