Sirds aicinājums un pārliecība

2016. gada 17. novembris 00:00

1060

Šķiet, gandrīz katrs Alūksnes un Apes novadu iedzīvotājs kādreiz vēris dakteres Irēnas Greivules kabineta durvis ar kaut kādu vēlmi – neiroloģisku saslimšanu, stresa situāciju, darba, ieroču vai autovadītāju komisiju, aprunāties par radinieku, kurš lieto alkoholu, vai par savas mammas problēmām. Un tad vēl ir ap 2000 psihiatrijas pacientu, kuriem daktere palīdz.
Neņemot vērā lielo noslogojumu, viņa katram prot atrast laiku, un pacienti pacietīgi uzgaida aiz kabineta durvīm, jo zina, ka tiks uzklausīti. Neiroloģe, psihiatre, bērnu psihiatre, narkoloģe - tik daudzās jomās I.Greivule palīdz iedzīvotājiem, jo būt ārstam ir viņas sirds aicinājums. Aicinājām dakteri uz sarunu Latvijas valsts svētku priekšvakarā un pirms mirkļa, kad viņa saņems Alūksnes novada pašvaldības augstāko apbalvojumu “Sudraba zīle”.

Lai palīdzētu mammai
I.Greivule dzimusi, bērnību pavadījusi un mācījusies Balvos. I.Greivule atzīst, ka ir ārste pēc pārliecības, jo ģimenē mediķu nebija. Apzināti vēlējās kļūt par ārstu, kad viņai bija 15 gadi, jo mamma, jauna būdama, slimoja ar akūtu locītavu iekaisumu. “Viņai tik ļoti sāpēja, un es kā bērns ļoti pārdzīvoju, ka mammai ir tādas ciešanas. Gribēju kļūt par ārstu, lai palīdzētu savai mammai,” atminas I.Greivule.
Jau mācoties vidusskolā, I.Greivule vasarā strādāja Balvu slimnīcā par sanitāri ar mērķi izprast, vai mediķa darbs viņai patiks un vai spēs pieņemt to vidi. Zinot, ka Irēna vēlas kļūt par ārstu, slimnīcas personāls deva viņai ne tikai sanitāres darbu, bet ļāva arī kaut ko vairāk – aprūpēt smagi slimos un mirstošos pacientus. Kad pacients nomira, Irēnai kopā ar personālu bija viņš jānes uz morgu. Slimnīcā gūtā pieredze nostiprināja pārliecību, ka Irēna, kurai ir ļoti augsts gribasspēks, vēlas kļūt par ārstu.

Izvēlējās Alūksni
“Iestājos augstskolā, bija jāmācās seši gadi vispārējā medicīna, lai kļūtu ārsts. Studējot 3.kursā, sāku naktīs strādāt Paula Stradiņa slimnīcā akūtās ginekoloģijas nodaļā par medmāsu – četrus gadus. Dienā bija mācības, naktīs – dežūras. 4.kursā bija jāizvēlas specialitāte – man patika neiroloģija. Uz 10 vietām pieteicās 60 studenti. Lai vienu no šīm vietām noteikti dabūtu, kopā ar vēl trim studentēm divus gadus izstrādājām zinātniski pētniecisko darbu, pētot medikamenta iedarbību uz galvas smadzeņu asinsriti. Kad vēl nebiju ieguvusi neirologa specialitāti, strādāju par ārsti ātrās palīdzības brigādē Rīgā. Septīto gadu mācījos internatūrā, tagadējā rezidentūrā, lai iegūtu neirologa diplomu. Apprecējos, vīrs arī bija neirologs. Toreiz ārstiem bija obligātā valsts sadale. Mēs abi izvēlējāmies Alūksni, jo dakteris Skulte, ķirurga Valda Skultes tēvs, bija Alūksnes slimnīcas galvenais ārsts un brauca uz valsts sadali, lai dabūtu rajonam neirologu. Tā mēs te nokļuvām 1975.gadā,” stāsta I.Greivule.
Pēc obligātajiem trim gadiem, kuri jānostrādā pēc valsts sadales, abi ar vīru atgriezās Rīgā un strādāja Gaiļezera slimnīcā. Tolaik bija problemātiski iegūt dzīvokli, tāpēc, sirdī nebūdami rīdzinieki, abi tomēr atgriezās Alūksnē. Te I.Greivulei pavadīts darba mūžs – jau 37 gadi no 40 nostrādātajiem, te dzimuši un skolojušies bērni, tādēļ Alūksni viņa sauc par savu pilsētu. “Esmu alūksniete, te ir manas mājas,” viņa saka. Daudzas reizes viņus aicināja atpakaļ uz Rīgu, bet viņi nepiekrita.

Specialitātes dzīve piespēlēja
I.Greivule Latvijā ir unikāla ārste, jo savienojusi divas ļoti dažādas specialitātes: neirologs-psihiatrs, kam vēlāk piepulcējās vēl divas – bērnu psihiatrija un narkoloģija. I.Greivule atzīst, ka nereti cilvēki neirologu-psihiatru asociē kā nervu ārstu, bet starp šīm specialitātēm ir liela atšķirība. Neirologs ārstē, piemēram, asins izplūdumus, radikulītus, ērču encefalītus, izkaisītās sklerozes, bet psihiatrs – garīgus traucējumus.
“Psihiatriju dzīve piespēlēja. Kad deviņdesmitajos gados no darba Alūksnē aizgāja psihiatre, viņa man teica, ka tāpat šie pacienti nākšot pēc palīdzības. Biju spiesta mācīties, lai iegūtu psihiatra sertifikātu, kas jāatjauno ik pēc pieciem gadiem. Tā kā bija jāpieņem arī bērni ar garīgiem traucējumiem, atpalicību, nācās mācīties atkal, lai iegūtu sertifikātu arī bērnu psihiatrijā. Un tad vēl bija jāizmācās par narkologu,” saka I.Greivule. Viņa neslēpj, ka darba apjoms ir ļoti liels, ir bail no tā, lai nepazustu kvalitāte. “Mans moto, ārstējot pacientu, vienmēr ir bijis: nedari viņam pāri, nekaitē ne ar vārdu, ne ar manipulāciju, ne medikamentiem – tikai tad, kad tu nekaitē, sāc ārstēt,” saka I.Greivule.
Vajag gan darbu, gan atpūtu
Daktere atzīst - diemžēl Latvijas tauta ir nevesela. Šodien jau mazam bērnam – skolēnam ir jādodas pie nervu ārsta, agrāk tie bija atsevišķi gadījumi. “Tagad bērniem ir dažādi neirotiski traucējumi. Tad ko mēs varam domāt par jauno paaudzi un viņu veselību? Pacientu daudzums, slimību smagums ir ievērojami lielāks, nekā man sākot strādāt! Kāpēc jau bērniem ir tik daudz veselības problēmu? Ķimizēta pasaule, radiācijas ietekme, ļoti ātrs un steidzīgs dzīves ritms, informācijas pārbagātība, kas pārpludina mūsu galvas. Vecākiem ir daudz jāstrādā un jācīnās par eksistenci – darbs viņiem izsūc enerģiju, viņiem nav laika savām atvasēm. Šis laikmets ir tāds. Mūsu organisms nav spējīgs tik labi tam pielāgoties. Cilvēkam vajag darbu un atpūtu, bet mēs vairāk veltām sevi darbam, tikai pārguļam un atkal metamies darbos. Bet garīgo veselību ietekmē saskarsme ar cilvēkiem. Mēs neprotam runāt ar cilvēku, atbalstīt, kontaktēties. Katra profesija ir vērtīga – jāprot novērtēt to, ko dara otrs,” saka I.Greivule.
Gandarījums, ja pacientiem labi
Gandarījuma un spēcinājuma mirkļi dakterei ir tad, kad pacients, ienākot kabinetā, saka, ka jūtas labāk un viņam ir palīdzēts. “Tas ir gandarījums un prieks, kas ļauj strādāt tālāk. Neiroloģijā ir ļoti daudz smagu saslimšanu – galvas audzēji, muguras smadzeņu audzēji, asins izplūdumi, insulti. Pacienti ir grūti ārstējami un ne visi izveseļojas – daudzi nomirst, jo viņu slimība nav savienojama ar cilvēka dzīvību. Katrs šāds gadījums atstāj iespaidu uz ārsta personību, jo cilvēks ir augstākā vērtība. Mums ir jāspēj atiet no šī zaudējuma. Kā man tas izdodas? Ir jābūt līdzsvaram starp garīgo darbu un fiziskām aktivitātēm – to vienmēr saku arī pacientiem. Reizēm uz atbildi, ka šodien nevaru pieņemt, jo pieraksts pilns līdz pulksten 18.00, pacients atsaka: “Tas nekas, es varu arī pulksten 20.00 atbraukt!” Tad atbildu, vai viņam būs nozīme tikties tik vēlu ar ārstu, kurš visu dienu nostrādājis… Ir jāspēj novilkt robežu, jo kvalitāte nedrīkst zust,” uzsver I.Greivule.

Pašai sava meditācija
Cilvēkam jāspēj atrast lietas un nodarbes, kas sagādā prieku, lai atgūtos no ikdienas darbiem. I.Greivulei tās ir fiziskās aktivitātes – katru dienu vingrot, peldēšana, sēņošana, ceļojumi, tikšanās ar bērniem un mazbērniem, nūjošana. Tam visam pa vidu ir regulāras tikšanās ar kolēģiem, apmeklējot dažādus seminārus. “Es nūjoju viena, arī peldēties un sēņot man patīk vienai - šis laiks man ir vajadzīgs, lai sakārtotu domas, tā ir mana meditācija. Es visu laiku esmu kā uz skatuves, nemitīgi jākoncentrējas – vajag atslēgt domas vismaz uz mirkli! To iesaku ikvienas profesijas pārstāvim. Jā, tā ir šodienas cilvēku liela problēma – milzīgs darba apjoms, darbs tiek nests arī uz mājām, jo pa dienu visu nepagūst. Kas gan ir ļoti svarīgi ikvienam – nakts stundu miegs, jo ir jāatpūšas,” saka I.Greivule.
Katram cilvēkam dzīvē ir ļoti daudz lomu: darbinieks, speciālists, māte, meita, sieva, vecmāmiņa, veļas mazgātāja, pavāre, grīdu mazgātāja un vēl daudzas citas. Lai sevi pasargātu, tās visas jāizvērtē un jāizdomā, no kuras lomas varbūt šodien varu atteikties, jo esmu nogurusi, bet jāprot paredzēt laiku, kad tomēr arī šī loma tiks īstenota. “Viss ir pašu rokās. Vislielākā vērtība ir veselība. Tikai tad, kad tās nav, apzināmies to, cik labi bija, kad tā bija. Tādēļ visiem vēlu veselību – būt veseliem Latvijas pilsoņiem, jo tikai tā mēs uzcelsim Latviju un varēsim ko paveikt!” novēl I.Greivule. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Sirds aicinājums un pārliecība

Kategorijas