Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Logo

Viss ātri nāca... Bija... Un ir!

Ieva Pētersone
Laikraksta arhīvs

2016. gada 17. novembris 00:00

248

Nobeigums (sākums 21.,28.oktobrī, 4.novembrī)
Viņš pie Nadīnas atbrauca tieši savā vārdadienā un dāvanā līdzi atveda lielā puķu podā iestādītu tā saucamo līdakas asti. Tāda bija arī Meldrai un noderēja āderu novēršanai. Tas Nadīnu kaitināja, jo viņa bija cerējusi, ka, precībās braucot, atvedīs rozes. “Laikam jau skops,” viņa nodomāja un nolēma Labrenci istabā nelaist, lai vēlāk nebūtu jānožēlo par tik lielu pārskatīšanos. Bučoties jau viņš prata - tas tiesa, un, bēgot no Edvīna saltās elpas, Labrencis bija kā ūdens iztvīkušai zemei. Toreiz viņa pat nedomāja par precībām, tad gan būtu papētījusi viņu tuvāk. Tagad viņa pilnīgi saprata, ka ir kārtējo reizi smagi kļūdījusies, un nolēma pēc iespējas ātrāk Labrenci sūtīt projām. Ievedusi virtuvē, Nadīna nedomāja par cienāšanu: lai redz, ka te nav nekāda zupas virtuve trūcīgajiem. Labrencis vai nu neredzēja, vai tīšām izlikās neredzam Nadīnas skābo ģīmi, smaidīja un bija jau puķu podu uzlicis uz palodzes. Tad, skaļi nomutējis Nadīnu, apsēja priekšautu un sāka rīkoties pie plīts. Nu Nadīna apjuka. Un viņai bija pilnīgi skaidrs, ka ar šo kādreizējo mīlnieku viņai nav pa ceļam.
Taču Labrencis izrādījās ciets rieksts. Ar gudru ziņu viņš bija atvedis līdzi zivis un citus labumus. Nadīna ar interesi apsēdās turpat uz krēsla un gandrīz vai ar skaudību noskatījās Labrenča veiklajās roku kustībās, kad viņš cilāja katla un pannas vāku. Telpa piepildījās ar kārdinošu smaržu. Protams, ka galds izdevās ne sliktāk kā labākajā restorānā. Baudot maltīti, Nadīnai bija vien jāatzīst, ka viņa tik labi gatavot vis nemācētu. Vēlāk atklājās, ka Labrencis pēc profesijas ir pavārs - abu mīlēšanās laikā un arī vēl nesen strādājis vienā krogā.
“Jā, te pat pašu ministru nebūtu kauns sēdināt pie galda,” pie sevis sprieda Nadīna, celdamās no galda. Tomēr naktsmājas viņa nepiedāvāja. Gar aizkara maliņu Nadīna redzēja, kā Labrencis slien augšā telti. Mazliet pārsteigta, viņa atkāpās un secināja, ka tik neatlaidīgs nebija pat Norberts. Iespējams, arī praktisks un tālredzīgs, kas ir ļoti vērā ņemama īpašība. Tomēr tik lēti padoties viņa negribēja. Viņa būs auksta un nepieejama. Taču Labrencis nemaz netaisījās projām. Otrā rītā brīvi rīkojās pa virtuvi, tad, apstaigājis māju, lietišķi novērtēja, kur nepieciešams remonts. Sāka ar slieksni. Strādāja, galvu nepacēlis, un Nadīnai vairs nemēģināja tuvoties. Pagāja trīs nedēļas, un viņš nebija viņu bildinājis. Pašai tā kā runāt bija neērti. Lai cik tas dīvaini arī bija, Nadīna baidījās, ka viņa paliks viena: Norbertu no kapa vairs nepiecelt un Edvīns arī guļ zem velēnām. Viņa nolēma lūgt padomu Grietai, turklāt draudzene prata likt kārtis. Dienā, kad Labrencis aizbrauca uz pilsētu darīšanās, viņa uzaicināja Grietu pie sevis.
- Tu daudz negaidi, tas tavs liktenis, - skatīdamās kārtīs, teica Grieta. - Saki, ka esi viņu novērojusi un atradusi par labu. Gan padoms atradīsies, vai man tevi jāmāca, tikai rīkojies, - atvadīdamās vēl mudināja draudzene.
Jā, tas atkal bija grūts uzdevums, vajadzēja kaut kā romantiski, bet nekas tāds prātā nenāca. Pārlikusi visādus variantus, Nadīna iemiga un redzēja dīvainu sapni: viņa iet, iet un iestieg, pati saviem spēkiem ārā netiek. Viens iet garām, padod roku, bet viņa atkal atslīd atpakaļ. Nāk otrs - atkal tas pats. Tad nāk viens ar lielu puķu podu, noliecas, un viņa pieķeras līdakas astei. Svešais velk...
Nadīna nosvīdusi atmodās savā gultā.
- Labrenci, Labrenci, es gribu tev kaut ko pateikt! - sauca Nadīna tādā mīlīgā balsī, kuru Labrencis nebija dzirdējis, kamēr vien dzīvoja šajā mājā.
- Mīļā, esmu tepat, vai kaut kas atgadījies?
- Labrenci, gadi iet uz priekšu, un es jūtu, ka tevi pats liktenis ir pie manis sūtījis, neko labāku es vairs negribu sagaidīt. Viss nāca... Bija...
- Un ir! - nobeidza Labrencis un cieši noskūpstīja Nadīnu uz lūpām tāpat kā toreiz, kad abi slepus satikās virtuvē.
Iezvanījās mobilais telefons.
- Tante, kas ir noticis, ka nezvani un tevi arī nevaru sazvanīt, slima esi? - satraukti jautāja Meldra.
- Kā lai to saka, Meldriņ. Aiz zināmas laimes arī var palikt tāds apslimis, sevišķi manos gados. Bet neuztraucies! Lieta tāda, ka uz tavu dzimšanas dienu būsim divatā. Jā, Meldriņ, esmu pagātnei pielikusi punktu un devusi jāvārdu cilvēkam, kuru jau pazinu, kad bija dzīvs Edvīns. Vārdu sakot, mēs precamies. Tā ja, meit!
Brīdi bija klusums, tad atskanēja Meldras priecīgais sauciens:
- Apsveicu! Es jau sāku baidīties, ka ar tevi var notikt kas slikts, tik ļoti tu turējies pie pagātnes. Gaidi ciemos!
- Tikai nedomā tagad stāvēt pie plīts, labāku pavāru par mani neatradīsi, - jokoja Labrencis un nosēdināja Nadīnu pie galda, lai skatās, kā nākamais vīrs gatavo vakariņas. Nadīna lūkojās laimīgi Labrencī un domāja: “Viss ātri nāca... Bija... Un ir!” ◆

Kategorijas

Kategorijas