Vectēvs – Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris

2016. gada 17. novembris 00:00

Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru radiniekiem atmiņas par tuviniekiem - brīvības cīnītājiem arvien ir spēcīgas un tiek turētas godā. Tā ir arī alūksnietei, Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas un Alūksnes pilsētas sākumskolas vēstures skolotājai Lāsmai Jaunozoliņai, kuras vectēvs Jēkabs Gustavs Dakers ir Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris.
J.G.Dakers dzimis 1893.gada 5.maijā Zeltiņu pagastā. Bijis leitnants Valmieras kājnieku pulkā. 1916.gadā iesaukts krievu armijā, pēc krievu armijas sabrukuma 1917.gada 11.decembrī pievienojies Polijas karaspēkam, bet pēc neilga laika atgriezies Latvijā. Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 7.martā Tērbatā, piedalījies kaujās pret lieliniekiem pie Alūksnes, kur ievainots.

Izved rotu no ielenkuma
“Diemžēl man nav daudz atmiņu stāstu par vectēvu, jo viņš par toreiz piedzīvoto nestāstīja – klusēja, jo padomju laikos tā vajadzēja, lai pasargātu savus tuviniekus. Vectēvs ar Lāčplēša Kara ordeni apbalvots 1926.gadā par cīņām 1919.gada 2.aprīlī pie Zušu mājām. Pēc rotas komandiera ievainošanas, arī pats būdams ievainots, vectēvs turpināja vadīt rotu un izveda to no lielinieku aplenkuma kaujā Karvā pie Zušu mājām. Visiem ordeņa kavalieriem agrārās reformas laikā piešķīra jaunsaimniecības – vectēvam to ierādīja Džūkstē, ko viņš pārdeva, lai uzceltu māju Rīgā. 1940.gadā, kad Latviju okupēja, vectēvs atbēga uz Zeltiņiem, tā paglābjoties no Sibīrijas, jo viņu neatrada. Atlikušo mūža daļu viņš pavadīja Zeltiņos, kur 1978.gadā tika apglabāts Zeltiņu kapsētā,” stāsta L.Jaunozoliņa.

Katram laikam savs
Zušu kaujas tagad tiek pieminētas ar piemiņas brīdi 2.aprīlī Karvas Brāļu kapos. “Bet atceros, ka padomju laikā vectēvs arī mēdza doties uz mežu, kur notika Zušu kaujas, lai būtu šajā vietā – toreiz jau tur, protams, nebija nekādas simbolikas, kas liecinātu par brīvības cīņām,” saka L.Jaunozoliņa.
Par J.G.Dakeru lasāms arī grāmatā “Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri”. Savulaik viņas dēls rakstīja zinātniski pētniecisko darbu par savu vectēvu J.G.Dakeru. “Skolēniem varu izstāstīt, varu parādīt, kāds izskatās Lāčplēša Kara ordenis. Domāju, katrā ģimenē kā svarīgāko glabā šādus atmiņu stāstus un senču saņemtos apbalvojumus. Katram laikam savs. Tiesa, mūsu ģimene glabā arī mana tēva ordeņus no Otrā pasaules kara, kad viņš karoja Sarkanajā armijā. Arī mūsu dzimtā stāsti ir dažādi,” saka L.Jaunozoliņa.

Ilgu mūžu Latvijai!
Par izjūtām Latvijas valsts svētku nedēļā L.Jaunozoliņa saka, ka tās ir divējādas. “Protams, man ir liels prieks par brīvu Latviju un labajām lietām, kas mūsu valstī notiek, tomēr ir arī daži “bet”… Strādājot skolā, redzu, ka daļa bērnu ir ļoti motivēti, ieinteresēti it visā, var un dara, bet daļai šādu īpašību nav. Tāpat arī dzīvē. Valsts un valdība nav radījusi apstākļus, lai cilvēki būtu motivēti attīstīt savu biznesu, līdz ar to nav ražošanas un darbavietu, iedzīvotāji pamet valsti – tilti te nelīdzēs... Tā ir mana sāpe par savu valsti,” saka L.Jaunozoliņa.
Tomēr viņa arī atzīst, ka pamest savu valsti un dzīvot citur nevēlētos. “Protams, galvenais, ka mūsu valstī ir miers, mums ir brīvība, siltums, pārtika, nemaz tik slikti nedzīvojam – pasaulē ir daudz vietu, kur tā šodien nav. Šodien cilvēki Latvijā par daudz čīkst par sīkumiem, vaino citus lietās, kur patiesībā vainīgi paši. Tomēr Latvijā un Alūksnē ir daudz gaišu prātu un ģimeņu! Ilgu mūžu mūsu Latvijai! 98 gadi ir mazs laiks – Latvija ir ļoti jauna, tai viss vēl priekšā. Latvija nav maza – pasaulē ir daudz mazākas valstis. Jā, iedzīvotāju paliek mazāk, jo valstī ir daudz problēmu, bet ar tām jācīnās, nevis jābēg,” saka L.Jaunozoliņa. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Vectēvs – Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris

Kategorijas