Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Svin Dimanta kāzas

Agita Bērziņa

2016. gada 25. novembris 00:00

3896

Kalncempieši Rita un Arvīds Āboltiņi 17.novembrī svinēja 60. kāzu gadadienu. Āboltiņi nodzīvojuši skaistu un saticīgu mūžu, kopā plecu pie pleca strādājot Ottes dzirnavās, izaudzinot divus bērnus un sniedzot palīdzīgu roku kalncempiešu lielākā lepnuma - V.Ķirpa Ates muzeja tapšanā.

Apprecas tēta vārdadienā
Āboltiņi iepazinās Jaunannā, kur arī nodzīvoja pirmos divus laulības gadus. Tad Arvīds tika atsaukts atpakaļ uz dzimtajiem Kalncempjiem strādāt par melderi Ottes dzirnavās. “Interesanti, ka mans tētis bija melderis un arī vīrs visu mūžu nostrādāja par melderi. Patiesībā apprecējāmies tieši tēta uzstājības dēļ. Viņam nepatika, ka mēs dzīvojam kopā neprecējušies, un ierosināja apprecēties viņa vārdadienā - 17.novembrī. Tā arī darījām, un 17.novembrī sarakstījāmies Jaunannas ciema padomē. Kāzu kā tādu nebija, tikai sarakstījāmies. Svinējām tēta vārdadienu un mūsu kāzu dienu,” atceras Rita.
Pēc laulībām kopdzīve sākta dzirnavu ēkā Jaunannā. “Kopdzīvi sākot, mums nebija nekā, pat ne karotes. Kaimiņi un draugi iedeva pannu, katliņu, karotes, dakšiņas un citas lietas. Visu pārējo dzīvē izcīnījām paši,” stāsta Rita. Viņa neslēpj, ka sākumā bijis skumji pamest mīļo Jaunannu, taču Arvīds par atgriešanos bijis ļoti priecīgs. “Nekas cits neatlika, kā iedzīvoties jaunā vietā un sadraudzēties ar cilvēkiem,” atceras Rita.

Mūžu velta dzirnavām
Arvīds visu darba mūžu nostrādājis par melderi. Arī sievai Ritai nācies palīdzēt darbos. “Meldera arodu apguvu ļoti ātri, pēc divu nedēļu apmācībām sāku strādāt. Trīsarpus gadus pavadīju armijā, un atgriežoties darba dzimtajos Kalncempjos nebija. Pārcēla uz Jaunannu, kur dežurēju spēkstacijā, tikai vēlāk ļāva strādāt par melderi. Tomēr dzīve Jaunannā bija man liktenīga, jo iepazinos ar savu Ritu. Viņa bija skaista, jauna meitene, dziedāja korī un dejoja deju kolektīvā,” stāsta Arvīds.
Atceroties aktīvos darba gadus, Arvīds stāsta, ka kādreiz dzirnavu bija ļoti daudz. “Tagad dzirnavu ir pavisam maz palicis, tolaik bija pulka vairāk. Kad no rīta laidām dzirnavas vaļā, pakalnē bija pilns ar mašīnām. Nevarējām pat visiem pa vienu dienu sabīdelēt, jo bīdelēšana iet gausi. Malšana notiek ātrāk. Reizēm strādājām ne tikai līdz melnai naktij, bet pat līdz rīta gaismai, kad jau klāt bija nākamie cilvēki. Brauca no Malnavas, Balviem, jo Ottes dzirnavas bija vienīgās tuvākās,” atceras Arvīds.
Labā atmiņā Āboltiņu pārim palikuši Ates muzeja veidošanas laiki. “Bijām lieli palīgi Viktoram. Palīdzējām iekārtot telpas, vācām mantas. No rīta vīrs palaida dzirnavas, un es paliku viena tur strādāt, lai viņš varētu palīdzēt muzeja lietās. Bija jau arī visādi interesanti atgadījumi, jo, piemēram, siksnu nemācēju uzlikt, ja tā bija nomesta,” smejoties atceras Rita. Par muzeja izveidošanu un atklāšanu viņiem ir liels prieks un lepnums. R.Āboltiņa sešus gadus Ates muzejā nostrādāja par gidi, palīdzot arī dažādos muzeja saimnieciskajos darbos.

Visa pamatā – mīlestība un saticība
Par viņu kopdzīves noslēpumu Arvīds stingri nosaka – visa pamatā ir saticība un mīlestība. “Vienam par otru ir jārūpējas, jāpalīdz. Tā arī roku rokā nodzīvoti 60 gadi. Mūsdienās jaunie nemāk kopā nodzīvot ilgu mūžu - viens divi gadi un šķiras.  Kā dzīve neštimmē, tā, ilgi nedomājot, šķiras,” teic Arvīds. Šai tendencei viņam ir pavisam vienkāršs skaidrojums – meiteņu ir vairāk nekā vīriešu. “Meitenes pielabinās, vīrietim iepatīkas jaunāka, un aiziet tā lieta. Visa pamatā ir vīriešu trūkums. Tomēr - ja reiz iemīlas, tad vajadzētu kopā dzīvi nodzīvot līdz galam, nevis lakstoties apkārt,” teic viņš un ar skumjām atzīst, ka ģimene mūsdienās vairs nav vērtība. “Ir grūti pateikt, ko vajadzētu darīt, lai tas mainītos. Viena lieta būtu precības. Ja dzīvo kopā, ir jāprecas, nevis katrs dzīvo ar savu uzvārdu un vēl pa vidu bērns. Ja nav sarakstījušies, tad nav atbildības un pie nesaskaņām var pateikt – kas man, es varu iet. Ja pāris ir precējies, tam ir liela nozīme,” saka Rita.
Rāmo mūža nogali saticīgais pāris aizvada, dzīvojot turpat Ottes dzirnavās. “Visa saimniekošana gulstas uz maniem pleciem, jo vīram pirms četriem gadiem amputēja kāju. Biežā staigāšana pa kāpnēm kā melderim bija radījusi nopietnas veselības problēmas. Arī roku pirksti izgriezušies,” cēlās meldera profesijas ēnas puses atklāj Rita. Taču viņi neko šajā dzīvē nenožēlo, ir optimistiski un viens uz otru raugās ar lielu mīlestību, lepnumu un cieņu. ◆

Kategorijas