Atgriešanās

2016. gada 25. novembris 00:00

218

- Nekā tu neesi sapratusi. Nekā! Cik ilgi jau mēs te stāvam, bet tu klusē un izliecies, ka nedzirdi. Vai tiešām man būs vēlreiz jāatkārto, ka tev no šejienes jāiet projām? Es negribu uzturēt vienu nezin no kurienes pieklīdušu skuķi, kurš tik vien zina, kā blenzt grīdā un ēst manu maizi. Pa šo nedēļu tu neesi pat vārdiņu pārmijusi, izņemot “jā” un “nē”. Tagad arī tu skaties prom un nesaproti, ka es visā nopietnībā tev saku, lai tu ej beidzot projām. Ņem naudu! Ja esi slima, ej pie ārsta pēc palīdzības. Vienalga, kur, bet ej projām! - jau kuro reizi atkārtoja Alma.
Nelda stāvēja, atspiedusies pret durvju stenderi, un viņas pelēcīgās acis tukši raudzījās garām Almai uz ceļa pusi. Naktī atkal bija uzsnidzis sniegs un no jauna apsedzis kokus. Arī sals pieņēmās. Varbūt tomēr vajadzēja šai sievai pastāstīt, kas ar viņu noticis. Nevis ienākt te nakts vidū un gluži kā sniegam uzkrist uz galvas. Nu, gluži nakts vidū jau tas nenotika. Teiksim, vakariņu laikā. Tomēr citas izejas nebija. Alma varbūt saprastu, bet Nelda tā arī nebija nekā spējusi paskaidrot. To, ka Alma nedzīvo viena, to viņa saprata tikai tagad. Jo Alma bija pieminējusi vīru, kurš no ilgākas ciemošanās pie radiem atbraukšot tieši šovakar. Iespējams, tas arī bija iemesls, kāpēc viņai vajadzēja aiziet. Vēl Alma teica, ka tādu cilvēku, kurš bēgot no ūdens, negribot savā tuvumā paturēt. Nelda to izlikās nedzirdam, tāpat nepievērsa uzmanību Almas pasniegtajiem pieciem latiem. Beidzot sieviete tos ielika viņas jakas kabatā. Tagad cits nekas neatlika, kā atrauties no durvju stenderes un iet projām. Aiz viņas nedrošajiem soļiem sniegā palika pēdas.
Alma atviegloti nopūtās. Taču sirdī prieka nebija, kaut kur dziļi skrāpējās pārmetuma asās ķepiņas. Viņa centās tās nomierināt, iestāstīdama sev, ka skuķis varēja sagādāt nepatikšanas. Varbūt, ka iesūtīta izlūkos un izdevīgā brīdī kāds tēvainis sados pa galvu, izlaupīs, nodedzinās māju. To, ka skuķis pats nav nelabu darbu veicējs, to Alma Spundīte juta uzreiz: vāja un nomocīta tā bija gulējusi un truli raudzījusies sienā vai grīdā. Tomēr viņai vēl svaigā atmiņā turējās atgadījums ar Doles mammu. Sievišķis vēl gadus 15 varēja nodzīvot savā mājiņā, bet uzradās viens buntavnieks un tik sita pie loga. Dolīte paskatījās - tāds kā pazīstams. Kā attaisīja durvis, tā šis ar cirvi. Labi, ka trāpīja pa plecu, ilgi jau nabadzīte ārstējās pa slimnīcām, Rīgas dakteri beidzot salāpīja. Māja bija cietusi ne tik daudz no sitēja, kā no citiem svešas mantas tīkotājiem. Labi, ka radi paņēma dzīvot Dolīti pie sevis - kaut arī citā pagastā, tomēr pie savējiem. Tagad šis notikums grauza Almas prātus.
Sevi mierinādama ar dažādām atmiņām, viņa iegāja istabā un sāka rosīties ap plīti. Drīz Alma pieķēra sevi, ka atkal domā par skuķi. “Kāda man darīšana par katru ceļa gājēju? Tādu paklīdeņu šajā pasaulē netrūkst. Seja kā eņģelim, bet skaties, kas pēc tam notiek! Nē, te nav ko žēlot. Jāsaka vīram, lai pieliek durvīm priekšā kārtīgu aizbīdni. Nebūtu par ļaunu kūts durvīm ierīkot signalizāciju,” pie sevis sprieda Alma, gatavodama vakariņas. Cik nu viņai vienai vajag. To, ka vīrs būs vakarā mājās, to viņa bija tāpat teikusi, lai ātrāk dabūtu tīru māju. Viņa jau bija ielējusi šķīvī piena putru, kad acīs uzplaiksnīja sniegā redzētās pēdas. Vai maz meitēnam kājās bija kārtīgi apavi? To viņa nebija ievērojusi. Apģērbu, jā! Jo Alma tomēr bija iztīrījusi, kamēr svešiniece te gulēja kā nemaņā. Tas bija plāns un izdilis kā pati skuķe. “Nevar taču visiem pasaules gājējiem tā just līdzi. Ienāk, nerunā, dzīvo kā niere pa taukiem, pat paldies nemāk pateikt, tagad vēl par viņu jādomā,” zūdījās Alma. Lai aizgaiņātu nelāgās domas, viņa paņēma adīkli.

* * *
Nelda, uzgājusi uz lielceļa, prātoja, uz kuru pusi iet. Tikai nedrīkst iegriezties nevienā veikalā. Viņa, Nelda, parādīs, ka nekad vairs neatgriezīsies vakardienā. “Varbūt lādzīgajai Almai vajadzēja pateikt, kas ar viņu bija noticis?” sprieda Nelda. No veicīgā gājiena viņa bija patīkami sasildījusies un arī nogurusi. Gribējās apsēsties. Soliņu nekur nemanīja. Pēkšņi viņai gribējās kārtīgi norīvēt muti. Nogājusi no ceļa, Nelda pieliecās, piegrāba pilnas saujas ar sniegu un kā neprātīga sāka rīvēt seju, kaklu un, parāvusi uz augšu apģērbu, noberza arī vēderu. Āda patīkami kņudēja un kļuva sarkana. Galva vairs nesāpēja, prāts darbojās asi. Negribējās ticēt, ka viņa savos 17 gados bija tik daudz pārdzīvojusi, pat dzērusi un gulšņājusi uz grīdas.
Kā pa sapņiem viņa atcerējās pamesto māju pilsētas nomalē. Leopards to bija uzgājis un visus četrus tur aizvedis. Ieskrējies viņš ar kāju izsita logu un, iekāpis iekšā, attaisīja no iekšpuses durvis. Nu viņi bija tikuši pie sava kakta. Leopards ierosināja to atzīmēt. Tā kā viņam vienīgajam turējās nauda, tad, atstājis pārējos, viņš drīz atgriezās ar pāris pudelēm, maizi un konserviem. Galva reiba, tāpēc visi atkrita, kur nu kurais. Nelda bija vienīgā starp puišiem. Leopards lēnām pievilka viņu klāt. Citiem tas nebija atļauts. Nelda piederēja viņam, un viņš Neldai. Reizēm četrotnei pievienojās divas skuķes, tās uz šejieni atvilināja Krancis un Bosiks. Neviens, izņemot Neldu, te netika saukts īstajā vārdā. Tikai Leopards atklāja savu īsto vārdu - Ritvars.
Uz skolu visi gāja ļoti neregulāri. Patiesībā viņus arī neviens nemeklēja. Nevienu pat neinteresēja, kur viņi pavada dienas un naktis. Neldai mājās bija tikai attāla radiniece, kura strādāja trijos darbos un daudz neskuma, ja meitene vakaros nepārradās. Neldu ar Ritvaru saistīja kas vairāk nekā sekss pēc kārtējās pudeles. Viņi sāka no pārējiem nedaudz atšķelties. Nelda sprieda, ka viņi varētu dzīvot kopā un apgūt kādu amatu. Viņa varētu mācīties par pārdevēju. Ritvars domāja, ka ies veikalā par krāvēju.
Tad notika tas briesmīgais kautiņš, kurā Ritvars cieta visvairāk. Ar pēdējiem spēkiem, Neldas atbalstīts, viņš tika līdz ūdenim un turpat saļima. Nelda nobijusies izsauca ātro palīdzību un meloja, ka, garām ejot, puisi te ieraudzījusi. Pēc ievietošanas reanimācijā viņš nodzīvoja nepilnu diennakti. Nelda jutās salauzta un bezpalīdzīga. Vakarā viņa aizgāja līdz vecajai mājai un visu nakti sakņupusi nogulēja uz vēsās, ķirmju saēstās grīdas.
No rīta viņa parkā bija satikusi kādu vīrieti, kurš sevi dēvēja par Žoržu. Abi iedzēra. Neldai viņš nepatika, bet sāpošā sirds alka pēc dzīvas būtnes. Nelda gribēja nodzert savu grūtumu, bet ar katru malku tas kā akmens aizvien vairāk gūlās uz krūtīm. Šķita, ka viņa nosmaks. Pēc kārtējā malka Nelda neizturēja un, pametusi pudelesbrāli, aizstreipuļoja līdz tai vietai, kur Ritvars bija nokritis. Noslīdējusi mitrajās smiltīs, viņa vairākas stundas palika guļam. Neldu pamodināja slāpes. Bija slinkums celties. Tāpat uz vēdera pierāpojusi pie ūdens, viņa kāri ievilka pāris malkus. Tas palīdzēja nedaudz atjēgties.
Vēlāk viņa pat nesaprata, kā bija nonākusi svešā vietā. No turienes varēja redzēt māju. Viņa gribēja jau tur iegriezties un apjautāties, kur īsti atrodas, bet atvērās durvis un pa tām izspruka divi melni suņi. Vēja ātrumā tie drāzās Neldas virzienā. Nē, te nevarēja palikt. Viņa metās uz otru pusi un attapās mežā. Nokritusi sūnās, viņa ilgi tvēra plaušās gaisu.
No jauna iznākusi mežmalā, Nelda apsēdās uz akmens un truli raudzījās rietošajā saulē. Iestājoties krēslai, viņa beidzot saņēmās un devās ēkas virzienā, kura vēlāk izrādījās kūts. Tikai aiz tās parādījās dzīvojamā māja. Nekas neliecināja, ka tur būtu suņi. Tas Neldu iedrošināja, viņa iegāja mājā. Nelda atcerējās, ka Alma bija kaut ko jautājusi, bet, nesaņēmusi atbildi, norādīja uz mūrīti. Tiklīdz viņa apsēdās, tā miegs ņēma virsroku. Arī nākamās dienas viņa vairāk nogulēja. Sāpēja visi locekļi, ēst negribējās. Viņa sajuta kāri pēc pudeles. Pat Almas prombūtnes laikā Nelda bija ielūkojusies skapī. Nekā neatradusi, viņa atgriezās guļvietā.
Nelda cerēja, ka varbūt notiks brīnums, ka tas ir liels, liels pārpratums un vēlāk abi ar Ritvaru pārrunās notikušo. Nelda izstāstīs, ka sitējs bija arī Krancis. Viņu Nelda atpazina pēc gaitas. Tas sāpēja visvairāk, ka viņš tā, slepus, pielīda, turklāt ar masku uz sejas. Kad Krancis gulēja ar savainotu kāju, Ritvars bija gājis uz aptieku pēc zālēm. Savu silto svīteri bija viņam atdevis. ◆

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Atgriešanās

Kategorijas