Dzīve nav tikai viena taisna līnija

2016. gada 2. decembris 00:00

1939

Šogad novadniece Māra Svīre (Kaijaka) svinēja 80 gadu jubileju. Harizmātiskā un graciozā rakstniece ar “Alūksnes Ziņām” dalās skaistās atmiņās par Alūksnes pusi un to, kāda ir viņa pati. Rakstnieces pūrā ir ne vien skaistas atmiņas, bet arī gara darbi, ir izdotas grāmatas - romāni, stāstu, noveļu, eseju, pasaku krājumi, publicistika. Uzrakstīti vairāki kinoscenāriji. Arī visiem tik labi zināmā Jāņa Streiča mākslas filma “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” ir M.Svīres meistardarbs, kas paliks ikviena īstena latvieša atmiņā. Rakstniece saņēmusi ne vienu vienu apbalvojumu par ieguldījumu latviešu dramaturģijā.
- Jūsu saknes saistāmas ar Alūksnes novadu.
- Esmu dzimusi Alūksnes rajona Jaunlaicenes pagasta Majora 1. pakāpes pamatskolā, bet šodien gribu teikt, ka pa pusei esmu veclaiceniete un pa pusei jaunlaiceniete, jo mans tēvs ir no Jaunlaicenes pagasta, bet mammas senči - no Veclaicenes. Vispār mamma dzimusi Rīgā 1898.gadā, bet viņas vecāki ir nākuši no Veclaicenes. Diemžēl nenoskaidroju, vai viņas vecāki bija iepazinušies pirms braukšanas uz Rīgu vai tomēr Rīgā iepazinušies kā novadnieki. Mans tēvs strādāja ostā, bet mamma bija ģimenes aprūpētāja mājā.
- Saucat sevi par malēnieti?
- Vienu laiku Alūksnes laikrakstā bija noskaņojums, ka nevajag šīs puses cilvēkus saukt par malēniešiem, bet gan par malieniešiem - ka šeit ir Maliena un tāpēc jāsauc par malieniešiem. Malienieši paliek malienieši - tas ir skaidrs. Tas, ka saka - šī puse ir Malēnija, tas gan man nepatīk. Nav nekāda Malēnija! Patiešām ir Maliena – Latvijas mala, bet nav nekāda malēniešu republika. Protams, var lepoties, ka esi malēnietis un vajag lepoties ar savu piederību, bet te nav Malēnija.
- Kas visspilgtāk palicis atmiņā par šo pusi?
- Tā ir tāda netverama izjūta. Katru gadu mēs vienmēr braucām uz Opekalna kapusvētkiem, no sākuma tāpēc, ka mamma tā gribēja, un vēlāk, kad mammas vairs nebija, it kā tomēr, ka viņa tā gribētu. Bet tā nav taisnība, ka tikai mammas dēļ, jo man vajag izjust to skatu no Opekalna baznīcas. Tos zilos tālumus. Tad, kad esmu tajā pēdējā jūlija svētdienā tur pastāvējusi un paskatījusies uz šiem tālumiem, man viņi ir acu priekšā. Un tad, kad man nenāk miegs, es atceros tos zilos tālumus, un tad es skaitu: “Tāli, tāli sili zili, zili,” - un tā tālāk. Tās ir tādas nenoformulējamas sajūtas. Kad ar automašīnu braucot tuvojies Virešiem, jau jūti – jā, tur tā Veras skola, tur tā Vaidava, tad tur ir “Ruški” – mana tēva brāļa mājas. Tu jūti, ka te tu esi piederīgs! Un tā man ir arī ar Staburagu, jo tur nodzīvoti 43 gadi kopā ar vīru Vladimiru Kaijaku. Bet, protams, tas nemaina tās sajūtas, kad ieraugu pamatskolu, vidusskolu - iekšā viss nokut. Nokut, ieraugot Pils ielu vai Helēnas ielu 10, kur mēs dzīvojām. Šovasar rādīju šo māju saviem draugiem no Vācijas, iznāk no mājas sieviete un saka: “Kāpēc jūs tā interesējaties par manu māju?” Es atbildu: “Tāpēc, ka tā ir arī mana māja!” Nu mēs jau pēc tam tā laipni aprunājāmies, un viss kārtībā. Vienkārši tā ir tāda sajūta, ka es te esmu piederīga, atgriešanās bērnībā vai jaunībā.
- Cik ilgi dzīvojāt Alūksnē?
- Līdz vidusskolas absolvēšanai. Bet no 1936.gada dzīvojām Majorskolā, jo mamma bija skolotāja. Vēlāk kolhozs šajā ēkā ierīkoja minerālmēslu noliktavu. 1939.gadā manu mammu pārcēla darbā uz Ilzenes skolu, tad 1941.gadā uz Mārkalni, un 1944.gadā devāmies uz mammas māju Alūksnē, Helēnas ielā 10. Neliela māja – divas istabas vienā galā, divas otrā galā un izbūvējams augšstāvs. Mamma sāka strādāt Glika septiņgadīgajā pamatskolā, un mēs ar māsu Liju uzsākām mācības. Dzīvojām šeit līdz 1954. gadam, kad beidzu Alūksnes 1.vidusskolu. Tad devāmies studēt. Māsa bija pirmā, kas pateica, ka atpakaļ uz Alūksni nenāks, un pēc tam es arī. Vecāki to māju pārdeva un pārcēlās uz Ķemeriem. Bet šo pusi, protams, atceros, jo saknes jau paliek. Vladimirs man dažreiz teica: “Kad tu kļūsti nikna, tu saki krūmi (laužot).”
- Kas ir jūsu būtība?
- Pēc horoskopa esmu Svari. Svari ir estēti, viņiem ir ārkārtīgi svarīgi, kā un kas izskatās. Vajag, lai būtu kārtīgi, vajag, lai būtu glīti - es nesaku skaisti, grezni, bet glīti un kārtīgi. Tāpat esmu šaušalīgi ziņkārīga labā nozīmē - esmu zinātkāra, patīk analizēt faktus un cēloņus. Un vēl Vladimirs – mana siltā roka, pie kā turēties visos vējos. Viņa nav jau trešo gadu, un es joprojām esmu ļoti bēdīga, man viņa ļoti pietrūkst... Bet vispār es neesmu vientuļa, jo man ir dēls, divas mazmeitas un trīs mazmazmeitas. Ir, ko turēt!
- Ko cenšaties paust savos
darbos?
- Gribu sacīt, ka es rakstu izdomātas lietas, lai gan nekas jau nav izdomāts, vienmēr visa pamatā ir pats autors. Otrkārt, tas, ko autors savā mūžā ir redzējis, dzirdējis, piedzīvojis, lasījis, uzzinājis, kas viņam ir stāstīts, kas ir viņa bagāža. Vēl ir arī profesionālas lietas, dialogam ir jābūt ar jēgu un zināmu virzību. Tajā ir kaut kas jānoskaidro, ja ne fakti, tad jānoskaidro jūtas, attieksmes. Zem vārdiem jābūt tam īstajam saturam. Es patiešām bieži klausos arī ārzemju seriālos un mūsu pašu jaunajos seriālos dialogus. Piemēram, dialogs: “Kas mums traucē būt laimīgiem?” Otrs atbild: “Es nezinu, bet tā nu tas ir!” Ak, tu Dievs, tas ir tukši, tur nav nekā iekšā! Viņi patiesībā nevēlas noskaidrot, kāpēc viņi nav laimīgi, jo tad, ja viņi gribētu to noskaidrot, viņiem būtu daudz konkrētāki jautājumi. Piemēram, kāpēc tajā dienā un reizē tu tā un tā vai kāpēc es tā un tā. Tad noskaidrotu visu, kā dzīvē tas notiek. Protams, runāšanai ir divas funkcijas - patiesības noskaidrošana vai patiesības noslēpšana. Tā ir, ka cilvēks vienu saka, otru domā un trešo dara. Tas arī rakstniekam ir jātur prātā, tad arī vislabāk raksturus un attiecības var izpaust, kad tā nav viena taisna līnija – ko runāju, to daru un to domāju. Nē, nē, nē - cilvēks pavisam noteikti tā nedzīvo!
- Vai jums ir arī kādi
vaļasprieki?
- Es nevaru teikt, ka man būtu vaļasprieki, jo es gandrīz visu uzskatu arī par darbu. Man, piemēram, ļoti patīk lasīt grāmatas, romānus, vēsturiskus romānus, dzimtas romānus, bet arī lasīšana ir darbs. Ļoti nopietns darbs, jo pašam lasītājam viss ir jārada – ir jārada darbojošās personas, ir jārada vide, kādā viņi darbojas, jo tas, cik rakstnieks tur var uzrakstīt, tas ir par maz. Tas viss ir jāredz, un es ļoti, ļoti ieteiktu cilvēkiem lasīt, jo viņi lasot trenē savu iztēli, izpratni, raksturu un valodu. Lai Dievs stāv klāt, kāda tagad kļuvusi latviešu valoda – pilnīgi nebaudāma! Turklāt visi elektroniskie saziņas līdzekļi tikai bendē valodu. Mana e-pasta adrese ir - mara punkts svire un tā tālāk. Katru reizi, kad man tas ir jāraksta, tas manī iedzen šausmas- ar mazajiem burtiem, bez garumzīmēm! Pilnīgs ārprāts! Bet arī pašas valodas bagātība ļoti zūd. Tādēļ man ir pesimistisks skatījums uz latviešu valodu - ja tādā garā ies uz priekšu, vienīgais glābiņš ir lasīšana - lasīt, lasīt, lasīt! Bet tas ir darbs un smags. To nevar darīt, adot vai kāpostu zupu strebjot, tad tur nekas labs neiznāks. Jā, seriālu skatīties var līdztekus šīm darbībām. Es televīziju gandrīz vispār neskatos. Dažkārt ziņas, bet, patiesību sakot, nezinu, kāpēc skatos arī tās, jo no rīta jau esmu dzirdējusi radio ziņas un tos ģīmjus jau esmu redzējusi. Varbūt, kad kas jauns parādās, jāpaskatās, bet pēc diviem trīs gadiem tur vairs nav ko redzēt. Kādreiz mums ar Kaijaku patika braukt ar smailītēm pa Latvijas upēm - tas bija skaisti, to varētu saukt par vaļasprieku. Kādreiz es adīju, tamborēju, bet tad, kad sāka vajadzēt brilles, lai es to varētu darīt, man tas vairs nepatika, un es to vairs nedaru.
- Un kā ar latvieša vaļaspriekiem sēņošanu un ogošanu?
- Vai, lai Dievs pasargā! Man nav pacietības. Ogot es nevaru – pa vienai odziņai? Kaut kāds ārprāts! Mellenes it īpaši. Nē, nē, nē, tikai ne to! Sēņot man patiktu, bet es neteiktu, ka neorientējos mežā, bet Kaijaku es vienmēr pazaudēju, jo viņš vienmēr gāja kaut kur tālu un absolūti ar mani nerēķinājās. Es nedrīkstēju arī saukt, jo viņš vienmēr teica: “Mežā nedrīkst bļaustīties.” Lai gan ir teiciens: “Nebļauj, neesi mežā.” Bet viņš gluži otrādi, lai nebļauj, jo - tu esi mežā, tur taču tad iztraucē putnus un dzīvniekus. Pat ja es kādreiz arī saucu, viņš nekad neatsaucās, un man vajadzēja viņu visu laiku paturēt acīs, tāpēc arī no sēņošanas nekas daudz nesanāca.
43 gadu kopdzīves laikā, dzīvojot 14 metrus no Daugavas, mēs ne reizi neesam makšķerējuši, jo ne vienam, ne otram nebija pacietības. Jā, citi varbūt makšķerē un domā, bet es nekad neesmu varējusi tā – apsēsties, rokas, kājas sakrustot un domāt. Manuprāt, vislabākās domas rodas visnegaidītākajos brīžos. To nekad nevar prognozēt, pasūtīt. Tas ir pilnīgi veltīgi, piemēram, apsēsties pie baltas lapas un domāt, ka sākšu rakstīt romānu. Ja es gribu rakstīt romānu, tad vispirms man ir jāizdomā sižets, pēc tam jāsaraksta tēli, kad kurš ir dzimis, lai nebūtu neloģisku lietu un aplamību. Vispār ir tā - ja nezinu pirmo teikumu, tad man ir veltīgi sēsties pie galda. Pirmais teikums ir jāzina, tas viss jau ir jāparedz. Es vispirms savu romānu redzu iztēlē.
- Kāds ir jūsu dzīves moto?
- Daudz ir uzstādījumu, kā gribētos dzīvot, bet tāda viena moto man nav. Kaijaks teica: “Nekas nav tik labs, lai par to nevarētu būt kaut kas labāks.” To var arī apgriezt otrādi un teikt, ka nekas nav tik slikts, lai nevarētu par to būt kaut kas sliktāks, tātad patiesībā tas nemaz nav tik slikts. Bet tie ir tādi kalambūri. Lai gan šajos laikos tas ir ļoti nepopulāri un nederīgi, manuprāt, katra cilvēka galvenajam dzīves moto ir jābūt - nezaudēt godu, jo gods tagad ir kā deficīts, galvenais ir to nosargāt.
- Kāda jums šķiet Alūksne un alūksnieši tagad?
- Skaista, attīstīta! Bet mani nomāc viens jautājums: pie kā ir alūksnieši vainīgi, ka viņiem grib atņemt slimnīcu un padarīt to par dienas aprūpes centru?! Kur nebūs traumatoloģijas, nebūs nopietnu operāciju! Ar infarktu un insultu vedīs cilvēku vairāk nekā 100 kilometrus uz Madonu, kamēr viņš nomirs?! Tas ir neapspriežams jautājums - Alūksnē ir jābūt daudzfunkcionālai slimnīcai. Tādai, kāda tagad tā ir! Iedomājieties, kas tas par alūksnieti, kurš dzimst visur kur – Madonā, Balvos un tā tālāk? Tad jau alūksniešu vairs nebūs! Viennozīmīgi varu teikt, ka to neviens alūksnietis nav pelnījis! ◆

VIZĪTKARTE

◆ Vārds, uzvārds: Māra Svīre.
◆ Dzimšanas vieta, laiks: 1936. gada 13. oktobris, Jaunlaicenes pagasts – Majorskola.
◆ Ģimenes stāvoklis: atraitne, dēls Māris.
◆ Izglītība: Latvijas Valsts Universitātes Juridiskā fakultātē – juriste.
◆ Profesija: rakstniece.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Dzīve nav tikai viena taisna līnija

Kategorijas