Noticēt Dieva mīlestībai

2016. gada 23. decembris 00:00

2855

Gaujienas evaņģēliski luteriskās draudzes vecākā Ilze Celenberga Ziemassvētku laikā ikvienam novēl atrast ticību, cerību un mīlestību. Ikdienā viņa strādā arī par skolotāju Dāvja Ozoliņa Apes vidusskolā un ar savu entuziasmu mudina jauniešus piedalīties erudīcijas viktorīnā “Gudrs, vēl gudrāks”. Viņas dzīve nav iedomājama bez pedagoģijas un ticības. Abus šos dzīves virzienus vieno kāda kopīga un Ziemassvētkiem tik raksturīga sajūta – mīlestība.
- Ziemassvētki ir sirds siltuma svētki ar garīgu nozīmi. Kā sākās jūsu ceļš uz ticību?
- Mans ticības ceļš aizsākās kādā klusā un sniegotā Ziemassvētku vakarā pirms daudziem gadiem. Mans mīļais krusttēvs mani, pusaudzi meiteni, aizveda uz Tirzas baznīcu. Pirms tam nekad vēl nebiju bijusi baznīcā. Šajā vakarā dievkalpojuma laikā es sajutu brīnišķīgu Dieva tuvumu un jūtu to vēl šodien. Liela nozīme manā ticības ceļā šajā laikā bija manām skolotājām - Sandrai, Aijai un Airai. Pēc tam ilgus gadus nebiju piesaistīta nevienai draudzei, apmeklēju dažādu baznīcu dievkalpojumus, taču Dievs katrā no manas dzīves posmiem mani saveda kopā ar kristiešiem - gan studiju laikā Liepājā, gan pirmajos darba gados Valkā. Kad atgriezos Gaujienā, iesaistījos Gaujienas evaņģēliski luteriskās draudzes dzīvē, apmeklēju dievkalpojumus, kā arī vadīju nodarbības svētdienas skolas bērniem. Tad mācītājs Ziedonis Kārlis Varts mani uzrunāja darboties draudzes padomē. Sākumā pat nebiju domājusi kļūt par draudzes priekšnieci. Tas nāca negaidīti, biju nobijusies, šķita, ka nederu šim pienākumam, taču paļaujos uz Dievu un Viņa vadību. Tas gan nav viegli, ir daudz pārbaudījumu, nākas saskarties ar daudzām negācijām, jo laicīgā pasaule ne vienmēr saprot kristīgos principus.
- Ar ko jums pašai saistās Ziemassvētki?
- Ziemassvētki ir gaismas un gaidīšanas laiks, arī mīlestības laiks, kaut gan bieži vien mēs to pārvēršam par steigas un stresa laiku. Man Ziemassvētki saistās ar Jēzus piedzimšanu, piparkūku smaržu, mīļiem cilvēkiem un apziņu, ka man ir dota vislielākā dāvana - ticība. Bieži vien cilvēki nemaz neapjauš, ka viņiem kaut kā trūkst. Viņi dzīvo savu dzīvi, priecājas par veiksmēm, ir sarūgtināti, ja neveicas, meklē skaidrojumu un mierinājumu daudzās pasaulīgās lietās, tic horoskopiem, zīlē nākotni. Patiesībā viss ir bezgala vienkārši! Ir jāpaļaujas uz Dievu visās dzīves situācijās - gan labajās, gan ne tik labajās. Ja noliek savu dzīvi Dieva rokās, tad atliek tikai paļauties. Arī man ir bijuši pavisam grūti brīži, bieži vien ticības pārbaudījumi, kad es tik vien spēju, kā lūgt: “Dievs, tikai turi mani, neatlaid savu gādīgo roku un neļauj padoties!” Un Viņš notur, vienmēr.
- Jūs esat arī skolotāja Dāvja Ozoliņa Apes vidusskolā, gatavojat skolēnus televīzijas viktorīnai “Gudrs, vēl gudrāks”.
- Jā, esmu ļoti lepna par saviem skolēniem, par viņu uzdrīkstēšanos. Spēlē “Gudrs, vēl gudrāks” skolēnam ir diezgan grūti nokļūt - jābūt labam vidējam vērtējumam mācībās, jāprot atbildēt uz dažādiem jautājumiem, sevi parādot pēc iespējas interesantāk. Šis gads izrādījās ļoti veiksmīgs, jo no mūsu skolas uz spēli tika uzaicināti divi skolnieki - Kristiāns Toms Briedis un Bruno Ābolkalns. Gatavojoties spēlei, izlasīju daudz grāmatu par dažādām tēmām, iepazinos ar visiem žurnāla “Ilustrētā Junioriem” šāgada numuriem, vairāk sekoju aktualitātēm sportā un kultūrā, lai varētu ar skolēniem runāt, uzdot dažādus rosinošus jautājumus. Gan pirms Kristiāna, gan pirms Bruno došanās uz Rīgu skolā organizēju spēles 7.-10.klašu skolēniem ,,Kurš gudrāks?’’, katrai spēlei tika sagatavoti 60 jautājumi par dažādām tēmām. Aizvien grūtāk, protams, ir ieinteresēt jauniešus tiekties pēc zināšanām, paplašināt savu redzesloku. Tomēr daļa skolēnu ir zinātkāri, vienīgi mūsdienu informācijas pārbagātība pārslogo viņu prātus, bieži vien neļaujot iegaumēt svarīgāko. Skolotājam ir jābūt tam, kurš parāda pareizos virzienus, kurš palīdz orientēties un atrast noderīgo. Jau vairākus gadus skolā pavasarī organizēju arī prāta un veiklības konkursu novada skolēniem “Gudra galva”. Manuprāt, zinātkāri, erudīti un domājoši jaunieši ir mūsu nākotne.
- Kā, jūsuprāt, trūkst mūsdienu jauniešiem un citām paaudzēm, lai mazinātu savstarpējo plaisu?
- Mūsdienu jaunieši lielākoties ir tādi, kādus viņus ir veidojusi ģimene, sabiedrība. Nekas jau no nekā nerodas. Svarīgākā ir ģimene, kas mīl, ieaudzina vērtības, parāda pasauli un dod drošības sajūtu. Daudziem bērniem tā pietrūkst. Bieži vien nav stingru vērtību, kurām pieķerties, jo pasaule ir tik mainīga un vilinājumu pilna. Daudziem trūkst mīlestības un rūpju no viņu vecākiem bērnībā un pusaudžu gados, tāpēc viņi nocietinās un pazaudē īstos ceļa rādītājus.
- Darbošanās draudzē jums palīdz pieskarties plašākam ļaužu lokam. Nesen jūs arī rīkojāt īpašu labdarības akciju, lai uzlabotu savas draudzes dzīvi.
- Draudzes īpašumā ir divas ēkas, kuru atjaunošanai nepieciešami līdzekļi. Rudenī mūsu draudzes padome viesojās Burtniekos, kur piedalījāmies līdzīgā izsolē. Radās ideja rīkot izsoli arī pašiem, lai gūtu līdzekļus mūsu īpašumā esošās “Mācītājmājas” lieveņa atjaunošanai. Pasākums izdevās lielisks, pie mums viesojās Trapenes sieviešu koris, svētdienas skolas bērni bija sagatavojušu muzikālu izrādi. Noteikti rīkosim izsoli arī pavasarī, lai ēka tiktu nodrošināta ar ūdeni. Esmu pateicīga Dievam par to, ka Viņš ir devis mums mācītāju Vilni Sliņķi un viņa sievu Daigu, kuri ar savu patieso ticību, enerģiskumu un idejām atdzīvina mūsu draudzi. Protams, gribētos lielāku atsaucību no draudzes locekļiem.
- Strādājot gan laicīgā, gan garīgā vidē, jūs atrodaties it kā starp divām pasaulēm, kuras būtībā nav saraujamas. Diemžēl šajā pasaulē valda arī liela netaisnība.
- Jā, pasaule ir diezgan nežēlīga un atsvešināta. Man ir žēl, ka ir vientuļie un pamestie sirmgalvji, bērni, kuri nevienam nav vajadzīgi. Esmu bezgala pateicīga Dievam par savu ģimeni - mammīti, pasaulē labāko vīru un mūsu ģimenes četriem bērniem. Man jau šķiet un gribas ticēt, ka līdzcietība cilvēkos parādās aizvien vairāk. Es priecājos par dažādām labdarības akcijām, kas palīdz kādam izdzīvot vai izmainīt kāda dzīvi. Domājot par līdzcietību, es vienmēr cenšos atvērt savu sirdi un atcerēties, ka mēs nekad nevaram zināt, kādi pārbaudījumi mūs sagaida, vai mums pašiem nebūs vajadzīga citu palīdzīgā roka. Nocietināta sirds rodas no nenovīdības, dusmām, sūdzēšanās par ikdienas likstām, nespējas tikt galā ar problēmām. Līdz ticībai katram ir savs ceļš ejams. Novēlu ikvienam šajos Ziemassvētkos atvērt savas sirdis mīlestībai pret līdzcilvēkiem, savas acis - skaistajam un labajam apkārt. Lai Ziemassvētku patiesais stāsts par to, ka “Dievs tā pasauli mīlēja, ka deva savu vienpiedzimušo dēlu, lai ikviens, kas viņam tic, nepazustu”, sasniedz jūsu sirdis! ◆

Vizītkarte

Dzimšanas gads, vieta: 1975.gada 15.oktobris, Alūksne.
Ģimenes stāvoklis: vīrs Juris, bērni Sandris (33), Beāte (21), Jūlija Katrīna (12), Tomass Gustavs (6).
Izglītība: augstākā pedagoģiskā, maģistra grāds skolvadībā.
Hobiji: ceļošana, teātris, orientēšanās, prāta spēles, makšķerēšana.

Aluksniesiem.lv ARHĪVS

Noticēt Dieva mīlestībai

Kategorijas